Iesaki rakstu:

Solidaritāte ir laba, ja tā tiek veidota ap vērtīgu, nevis muļķīgu ideju. Jautājums ir nevis par to, vai bēgļiem būtu jāpalīdz, bet gan par to, kas ir bēgļi un kā mēs varam viņiem palīdzēt.

Kāpēc Eiropas Savienības uzspiestā migrācijas politika nav pieņemama

Daudzi nelegālie imigranti nav bēgļi, jo to izcelsmes valstīs nav kara vai arī karš ir tikai daļā valsts un pārējā valsts teritorijā apdraudējuma nav. Eurostat dati par 2015. gada otro ceturksni liecina, ka no vairāk nekā 200 tūkstošiem patvēruma prasītāju sīrieši bija apmēram piektā daļa, Lībijas iedzīvotāji – apmēram 1%. Tā kā nekāda informācija par masveidīgu nelegālo imigrantu izraidīšanu publiski nav pieejama, jāsecina, ka Eiropas Savienība un uzņemošās Rietumeiropas valstis nav spējīgas nodrošināt procedūras, lai bēgļus nošķirtu no ekonomiskajiem migrantiem.

Pat, ja bēgļus izdotos veiksmīgi nošķirt no ekonomiskajiem migrantiem (tas nav iesācēju bizness - visiem viņiem ir sagatavoti atbilstoši stāsti), viņu uzņemšana Eiropas Savienībā un piespiedu sadale nerisina problēmu. Problēma ir tas, ka īstie bēgļi nevar atgriezties dzimtenē, jo tur ir karš. Šīs problēmas risinājumi netiek piedāvāti. Gluži otrādi – runas par integrācijas nepieciešamību nepārprotami liecina, ka bēgļu atgriešanās dzimtenē netiek plānota, t.i. problēmu neviens netaisās risināt.

Paliek jautājums, vai par bēgļiem ir uzskatāmi tie cilvēki, kas atstājuši savu dzimteni kara vai vajāšanas dēļ, bet iepriekš jau raduši drošu patvērumu citā tuvējā valstī. Acīmredzot šādā gadījumā turpmāko pārceļošanu nosaka ekonomiskās labklājības apsvērumi, nevis draudi dzīvībai un veselībai. Šajā gadījumā nevienai valstij nav likumiska un morāla pienākuma viņus uzņemt, bet brīvprātīgi to, protams, var darīt. Sevišķi tāpēc, ka sākotnējais migrācijas iemesls tomēr ir draudi dzīvībai.

Eiropas Savienības (sevišķi Rietumeiropas) pārāk atvērtā migrācijas politika tikai palielina nelegālo migrantu straumi un ar to saistītās traģēdijas. Uzplaukst noziedzīgie grupējumi, kas nodarbojas ar cilvēku kontrabandu un tirdzniecību. Vai Eiropas Savienība tiešām domā, ka var uzņemt visus iedzīvotājus no valstīm, kur ir karš, nedemokrātiski režīmi un nabadzība? Un kāda izskatītos Eiropa, ja tā notiktu?

Imigrantu uzņemšana no attāliem reģioniem rada jaunas problēmas:

Tie nonāk sev svešā un nesaprotamā kultūrvidē;

Eiropieši saskaras ar sev svešām vērtībām un uzvedību, no kuras norobežojas;

Kultūras atšķirības, valodas nezināšana, bezdarbs un citi apstākļi veicina būtiskas migrantu daļas izolēšanos, iesaistīšanos noziedzīgā darbībā un radikalizēšanos;

Rezultātā sabiedrība tiek sašķelta, savstarpēji atsvešinās un ir viegli manipulējama.

Masveidīgas imigrācijas rezultātā tiek izjaukta uzņemošo valstu kultūrvide. Vienā vietā vienlaikus nevar pastāvēt dažādas kultūras (kārtības). Ja kādā vietā ir mošeja, tad tur vienlaikus nevar būt latviska sēta. Svešas kultūras invāzijas rezultātā sašaurinās vietējā kultūrtelpa un tajā mākslīgi tiek iespiestas nesaderīgas kultūras parādības un to formas – reliģijas, tiesību un pienākumu izpratnes, uzvedības un savstarpējās saskarsmes veidi, arhitektūra, apģērbs, mūzika u.c.

Kaut gan kultūru savstarpēja papildināšanās ir iespējama (un nepārtraukti notiek), tai ir pozitīva nozīme tikai tad, ja norise ir  pakāpeniska un dabiska (brīvprātīga).  Pārsniedzot kritisko masu, imigrācija var iznīcināt vietējo kultūru, kas gandrīz notika ar latviešu kultūru PSRS īstenotās kolonizācijas rezultātā.

Latvijas un Igaunijas gadījums Eiropas kontekstā ir unikāls, jo tādu apjomu nelegālo imigrantu nav uzņēmusi neviena cita ES valsts. Mūsu pieredze ir ne tikai brīdinājums citām ES valstīm par masveidīgas imigrācijas negatīvajām sekām (pus gadsimta laikā migrantus tā arī nav izdevies pilnībā iekļaut sabiedrībā), bet arī arguments, lai papildus apjomus neuzņemtu.

Kā bēgļiem palīdzēt

Kara gadījumā bēgļu apmešanās jānodrošina pēc iespējas tuvāk bēgļu avotam, jo:

Tiek aiztaupīts garš un bīstams ceļš;

Tiek nodrošināta radniecīga kultūrvide;

Ir vieglāk nodrošināt sakarus ar tuviniekiem, kas palikuši kara zonā;

No tuvējām teritorijām var efektīvi organizēt pretošanās kustību režīmiem, kas izraisījuši karu;

Netiek atbalstīts noziedzīgais cilvēku kontrabandistu bizness.

Bēgļu nometņu apgādē jāiesaistās starptautiskajai sabiedrībai, arī Latvijai, jo masveida bēgļu plūsmas gadījumā uzņemošajām valstīm var nepietikt resursu (kā tas ir Turcijas, bet sevišķi - Libānas un Jordānijas gadījumā, kas pašlaik uzņēmušas lielāko daļu Sīrijas bēgļu).

Ar ANO apstiprinājumu jāorganizē miera uzturēšanas misijas, primāri atbrīvojot drošas zonas nemieru pārņemtajās valstīs, kur var uzņemt bēgļus no pārējās valsts teritorijas, tādējādi atslogojot arī kaimiņvalstis. Cik var noprast no plašsaziņas līdzekļos pieejamās informācijas, šādi plāni (drošas teritorijas izveide Sīrijas ziemeļos) ir Turcijai un ASV.

Despotisku režīmu gāšanā un kārtības ieviešanā savā dzimtenē jāiesaista paši bēgļi, kas atbilstoši jāapmāca un jāapbruņo. Tas jo sevišķi attiecināms uz jauniem vīriešiem spēka gados, kas veido Eiropā ieplūstošo migrantu vairākumu.

Latvijas gadījumā praktiska palīdzība varētu izpausties, nosūtot pārtiku, medikamentus u.c. nepieciešamās lietas bēgļu nometnēm Turcijā, Libānā un Jordānijā. Nav šaubu, ka šajās nometnēs esošajiem cilvēkiem palīdzība ir vajadzīga daudz vairāk, kā migrantiem, kas spējīgi maksāt ievērojamas summas cilvēku kontrabandistiem par nokļūšanu Eiropā. Ziedot Sīrijas bēgļu nometnēm var šeit: http://donate.unhcr.org/international/syria

Par lēmumu pieņemšanas kārtību

Satversme ir tikai deklaratīvs dokuments, ja to nepilda. Praksē arvien neslēptāk lēmumi tiek pieņemti ārpus valsts, un nonāk klajā pretrunā ar tautas vairākuma viedokli. Tas, ka valdības “brīvprātīgās” apņemšanās mainās sinhroni ar ES prasībām, ir šī procesa uzjautrinošā daļa. Tas, ka valsts vairs nekontrolē savu iedzīvotāju sastāvu – bēdīgā.

Šajā valsts demontāžas procesā valdošās aprindas pārstāv nevis savas tautas intereses ārvalstīs, bet ārvalstu intereses Latvijā. Nemaz nepārsteidz, ka ārlietu ministrs nemaz nemēģina izskaidrot Latvijas sabiedrības viedokli Briselē, bet regulāri ierodas Latvijā, lai paziņotu kārtējo Eiropas Savienības lēmumu un draudētu ar tā neizpildes sekām.

Par komunikāciju ar sabiedrību

Imigrācijas jautājumā tiek veikta masu apziņas manipulācija:

informācija ir  vienveidīga un tā tiek regulāri atkārtota;

nevēlamā informācija tiek noklusēta, oponenti – nomelnoti;

plaši tiek izmantotas emocijas (noslīkušu bērnu fotogrāfijas) un draudi (Ārlietu ministrijas ziņojums),

tiek radīta mākslīga kopības sajūta (solidaritāte) u.c.

Imigrācijas pretinieku apvainošana rasismā un ksenofobijā:

Rasisms ir kādas grupas pārākuma sludināšana, pamatot to ar šīs grupas etnisko izcelsmi.  Ksenofobija ir bailes no citādā.

Nevēlēšanās, ka mūsu zemē iebrauc un savu kultūru ievieš svešas tautas, nav nedz latviešu pārākuma sludināšana, nedz bailes no citādā. Neviens taču nesauks par rasistu cilvēku, kas negrib pusi savas mājas atvēlēt pirmajam svešiniekam, vai par ksenofobu personu, kam negaršo franču virtuves delikatese – gliemezis.

Kā zināms, Latvijas sabiedrības lielākā daļa ir pret masveida imigrāciju. Tādējādi paziņojumi par to, ka imigrācijas pretinieki ir rasisti un ksenofobi, visticamāk liecina nevis par to, ka Latvijas sabiedrība ir smagi slima, bet gan par to, ka īpatnējas fobijas vajā pašus rasisma medniekus.

Tāpat kā nostāja pret imigrāciju neļauj cilvēku automātiski kvalificēt par rasistu, arī nostāja par imigrāciju neizslēdz, ka persona ir rasists. Savulaik vergturi, kas nešaubīgi bija rasisti, iestājās par masveida imigrāciju savu ekonomisko iegribu īstenošanai. Nevajadzētu brīnīties, ja daļai Eiropas oligarhu, kas virza politisko dienaskārtību, ir līdzīga motivācija. Pirms kāda laika arī Latvijas oligarhi savus uzturēšanās atļauju biznesus mēģināja pamatot ar humāniem apsvērumiem – Krievijas disidentu glābšanu.

Tas, ka vairāku simtu cilvēku piketā pie Ministru kabineta, iespējams, bija ieklīdis pa kādam apziņas deformāciju ierosinātam rasistam vai materiāli stimulētam provokatoram, nenozīmē, ka tas bija rasistu pasākums. Tieši tāpat, kā dažādu sabiedrībā dažādi vērtētu personu iesaistīšanās imigrācijas atbalsta kampaņā nenozīmē, ka visi viņu domu biedri rupji ņirgājas par Latvijas karogu, Satversmes preambulu uzskata par holokausta priekšvēstnesi un ir lesbietes (jautāt google). Tieksmei vispārināt atsevišķu indivīdu problēmas uz visu grupu ir vairāk kopēja ar rasismu nekā vēlmei saglabāt savas tautas īpatnējo kultūru un tās izpausmes telpu, lai pasaule tiešām būtu daudzveidīga.

Par iejūtību un solidaritāti

Nevienam nav morāla pienākuma palīdzēt veidā, kas apdraud viņu pašu. Tomēr nevajadzētu šaubīties, ka vairums Latvijas iedzīvotāju, t.sk. tie, kas ir pret imigrantu uzņemšanu, ir gatavi palīdzēt citos veidos. Piemēram, solidarizēties ar bēgļiem Turcijas, Libānas un Jordānijas nometnēs, saprātīgās robežās atvēlot tam savu nodokļu naudu un ziedojumus.

Problēmas Lībijā, Sīrijā un citās valstīs ir jau pasen. Iespējams, ka šāds priekšstats radies tikai šī raksta autoram, bet šķiet, ka līdz ES pieprasījumam ieviest kvotu sistēmu politiķiem un dažādiem komunikāciju zinātņu absolventiem šo valstu iedzīvotāju problēmas nešķita tik aktuālas.

Pirms iesaistīšanas Eiropas Savienībā uz Latviju bieži brauca gudri konsultanti no Rietumeiropas, lai solidāri pamācītu, kā mums jāintegrē PSRS laika nelegālie imigranti. Pašlaik mums ir lieliska iespēja ar šiem vērtīgajiem padomiem palīdzēt Rietumeiropas valstīm.

Ja tomēr no mums tiek prasīta dziļāka solidaritāte, kā paši esam saņēmuši, tad kvotu sistēmā varam padalīties ar pārsimts tūkstošiem pasīvo bēgļu, kas cieš no valodas terora, fašisma atdzimšanas, pilsonības deficīta un citām problēmām, par kurām intervētājiem detalizētāk varētu pastāstīt viņi paši.

Brīžiem imigrācijas pretinieki tiek kaunināti, piesaucot latviešu Otrā pasaules kara bēgļus. Šajā sakarā jāatgādina dažas pazīmes, kas abas situācijas būtiski atšķir:

Latvijai uzbruka simt reizes lielāks ārējs agresors.

Latviešu vīrieši pret agresoriem cīnījās līdz pēdējai kara dienai un daudzi arī gandrīz desmit gadus pēc tam. No ārienes nekāds atbalsts tā arī netika saņemts.

Latvieši bēga uz kultūras ziņā radniecīgām valstīm, kur bēgļu nometnēs pavadīja vairākus gadus. Tādas imigrācijas valstis kā ASV, Kanāda un Austrālija viņus uzņēma vēlāk, brīvprātīgi un galvenokārt ekonomisku apsvērumu dēļ.

Latvieši savās jaunajās mītnes valstīs smagi strādāja un ar cieņu izturējās pret vietējo kultūru un likumiem.

Latviešu bēgļi noteikti daudz augstāk būtu vērtējuši reālu Rietumu atbalstu cīņā par Latvijas atbrīvošanu, nevis pus gadsimtu ilgu trimdu. Lai neatkārtotu vēsturiskas kļūdas, Sīrijas un Lībijas iedzīvotājiem jāpalīdz, atbalstot to iedzīvotāju daļu, kas gatava aktīvi cīnīties par kārtību savās mājās, nevis bēg no atbildības, izvēlīgi novērtējot, kur labāk baro.

Mūsdienu Latvijas ekonomisko bēgļu piesaukšana:

Latviešu emigrācija ir traģēdija, ko nevajadzētu izmantot citu nejēdzību pamatošanai (sevišķi politiķiem, kas par šo nelaimi tieši atbildīgi). Nedz latviešiem jābūt Lielbritānijā un Īrijā, nedz sīriešiem Latvijā.

Nevienai ES valstij nav pienākums uzņemt Latvijas ekonomiskos bēgļus. Tā ir brīvprātīga izvēle, un nevajadzētu apšaubīt šo valstu tiesības jebkurā laikā palūgt Latvijas imigrantus doties mājās. Tāpat vajadzētu šādas tiesības paturēt arī sev.

Kāds iebildīs, ka jautājums jau ir izlemts, un jākoncentrējas uz tā izpildi. Bēdīgi, jo svešu un iekšēji nepieņemamu lēmumu bezierunu izpilde ir sevišķi raksturīga totalitāriem režīmiem. Brīvi cilvēki tā nerīkojas.