Iesaki rakstu:
Tā nu gadījās, ka sliktajos padomju laikos dziesmas dziedāt un runāt savā valodā varējām ar atļaujām un saskaņošanām caur galvenās un vienīgās partijas ideologu kabinetu kompartijas centrālkomitejā. Bet gribējās pašiem. Gribējās dziedāt un runāt to valodu, kuru tēvi un mammas, vectēvi un vecmammas mācīja kopš bērnības ģimenē. Bijām dzirdējuši par demokrātiju, par to, ka var būt arī citas partijas. Bijām dzirdējuši, ka sabiedrība pati izvirza tautas pārstāvjus no citām partijām, apvienojas dažādās domubiedru grupās un caur to veido domubiedru viedokļu pārstāvniecību sabiedrībā.
Tā pamazām izveidojās sabiedriskā doma, ka visu to, ko bijām dzirdējuši par demokrātiju, varam atrast pašu vēsturē - laikā, kad tika izveidota Latvijas valsts. Sabiedrībā sākās diskusijas par Latvijas valsts izveides jautājumiem 1918.gadā, par to cēloņiem 1905.gada notikumu kontekstā. Vecie ļaudis atcerējās, ka bijuši tāli labklājības laiki - Ulmaņlaiki. Par to jau visur tika runāts ģimenēs, bet katrā ģimenē savādāk. Vieni teica, ka ulmaņlaikos nacionālā buržuāzija apspieda proletariāta šķiru, otri paklusām sačukstējās un stāstīja, ka viņu ģimenes radinieki bijuši lielos amatos un labi dzīvojuši, varējuši braukt, kur grib, un runāt, ko vēlas, bez saskaņošanas ar vienīgās partijas ideologu kabinetu kompartijas centrālkomitejā. Tik daudz kas bija noklusēts un aizliegts, ka gribējās vienreiz izrunāties. Izstāstīt citiem savu noklusēto sāpi.
Un tā arī notika - sākās lielais runāšanas laiks. Cilvēki stāstīja un runāja, rakstīja un dziedāja uz katra stūra tā, ka galvenās un vienīgās ideologu kabineta kompartijas centrālkomiteja pati nespēja vairs izsniegt saskaņojumus un atļaujas. Lielais runāšanas laiks izgāja no kontroles žņaugiem, un mēs sapratām, ka var arī citādāk. Runājām par visu. Par vecajiem labajiem laikiem, par Latvijas slavu un sasniegumiem, par Tobāgo kolonijām un eksporta sviestu, par latviešu strēlniekiem un Lāčplēsi, par Staburagu un Brīvības pieminekli un Brāļu kapiem, par VEF un RAF... aizrunājāmies pat par to, ka varētu saviem spēkiem pārvaldīt šo teritoriju. Paši bez galvenās un vienīgās ideologu kabineta kompartijas centrālkomitejas palīdzības.
Sacīts, darīts. Bet arī to vajadzēja izrunāt un pārrunāt atbilstoši demokrātijas principiem - tā, lai visiem savējiem būtu vienlīdzīgas tiesības uz brīvību. Kas varēja par tādām lielām un nopietnām lietām kā savas valsts pārvaldīšana runāt, ja ne pašu pārstāvji no galvenā un vienīgā ideologu kabineta kompartijas centrālkomitejas? Tā nu sākās "galvenās un vienīgās" sadalīšana pēc demokrātijas principiem domubiedru grupās, un tad arī varēja runāt zem jauniem lozungiem jaunā kvalitātē. Kur gan tika ņemti jaunie lozungi un jaunās partijas? Nu, protams, ka mūsu pašu izrunātajā un pārrunātajā vēsturē no "labajiem ulmaņlaikiem".
Kā nu gadījās, kā ne, bet kaut kas tajā brīdī pazuda. Pazuda sabiedrībā iedzīvinātie piec- un desmitgades attīstības plāni, pazuda cilvēciskums par kopības sajūtu pavasara sestdienas grābekļu talkās, pazuda "gaišās nākotnes" celtniecības motivācija. Tā vietā stājās privātnieciska saimniekošana bez finanšu līdzekļiem, un nu tautai pašai bija jāsāk domāt, kā darīt. Pazuda vienīgā un galvenā ideologu kabineta kompartija. Mēs kļuvām paši par saimniekiem bez savām saimniecībām. Nācās atgūt tiesas ceļā senču īpašumus, sākās mežonīga kapitāla veidošana uz kolektīvā kapitāla pārdales bāzes. Daudzi nebija gatavi sākt domāt citādāk, tāpēc nolaida rokas un ķērās pie vecajiem lozungiem par vienīgā un galvenā ideologu kabineta saglabāšanu. Daudzi bija ar mieru darīt jebko, ko mācīja citi un tas vēlāk izrādījās tikai un vienīgi citu interesēs. Daudzi steidza mācīties jauno domāšanu, kas noliedza visu veco.
Un tajā lielajā haosā, pārdalot mantu, zemi, īpašumus, pienākumus un tiesības... pazuda tautas mērķis. Daudzās partijas un biedrības centās izaugt par galvenajiem un vienīgajiem ideologu kabineta patiesības zinātājiem. Daudzie darbi pārvērtās karuseļu atrakcijās, un banānu kravas tika kaisītas pār rupjmaizi ēdušajiem strādniekiem. Dziedot sirdi plosošas dziesmas, ārzemju tautieši centās pieskaitīties pie latviešu tautas kultūras nesējiem, bet miesnieki tirgos skaldīja nezināmas izcelsmes kautķermeņus. Komisijas veikalos varēja iemainīt pret lietotu "piecgades plānu izpildes" medaļu tādu pašu lietotu "saulainu" oriģinālu Japānā ražotu divkasešu magnetofonu. Rīgas tirgū varēja nopirkt pašu velnu, kuru atšķaidot sanāca pieci mazi lietojami velnēni, kurus dancināt pa galdu, sēžot jaunā, oriģinālā džinsu kostīmā ar oriģinālām 100% botām kājās....
Tauta cēla labklājību, nezinot mērķi un to, kur nonāk "viņu" valdības dīvaini aprēķinātie nodokļi. Māksla kliedza no katra stūra: "Mēs esam nu kungi mūsu dzimtajā zemē!", bet krodzinieki iereibušajiem studentiem turpināja pildīt atšķaidītu pašmāju brūvēto alu. Labklājības celšanas virpulī mēs iepazinām tankštelles un lielveikalus un padarījām tos par kultūras un atpūtas centriem, kuros pavadīt brīvdienas. Mēs ieguvām daudz jaunu svētku, kurus piekopjot aizmirsām vecos. Mēs mācījāmies un nedomājām par to, ko mācāmies, jo vajadzēja taču kaut ko mācīties.
Stāsts par mums? Varbūt arī ne. Varbūt tas ir stāsts par tiem, kādi negribam būt, bet tomēr esam kļuvuši. Varbūt mēs nemaz neesam kļuvuši citādāki, bet mūs ir pieradinājuši domāt, ka viss ir savādāk un mēs joprojām ceļam labklājību zem galveno un vienīgo lozungu izkārtnēm? Un varbūt nemaz nevajag domāt, bet vienkārši pārslēgt TV kanālu, lai noskatītos kārtējo sabiedrības izklaides šovu "Stāsts par mums".