Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Islāms atšķirībā no daudzām citām reliģijām un reliģiskām kustībām ir reliģija, kas no ticīgā prasa ļoti daudz pašdisciplīnas. Šī pašdisciplīna prasīs no cilvēka pastāvīgas grūtības ļoti garu gavēņu, paklausības un lūgšanu veidā. Sirsnīgam ticīgajam Allāham ļoti liela daļa sava brīvā laika un ikdienišķa komforta būtu jāpiešķir islāmam, vienlaikus negaidot no tā atpakaļ pilnīgi nekādas materiālas dividendes.

Tāpēc būtu godīgi piekrist tam, ka mūsdienu cilvēkam, kuru ieskauj visdažādākie kārdinājumi, ir gandrīz neiespējami veikt tādu varoņdarbu kā pievēršanās reliģijai. Kurš no mums pašreizējā visatļautības laikmetā ir gatavs upurēt savus priekus ticības un Dievam labad?

Mūsdienu cilvēka dzīve ir piepildīta ar komfortu, pat ja viņam ir relatīvi zemi ienākumi. Tas notiek tāpēc, ka mēs dzīvojam ļoti savtīgā sabiedrībā - mums ir maza ģimene vai tās nav vispār, mēs neuzkrājam naudu lietainai dienai, mēs neplānojam nosūtīt savu vienīgo bērnu mācīties prestižā universitātē ārzemēs. Gandrīz visus ienākumus mēs tērējam personīgi sev un lietām, kas sagādā šo vai citu izraušanos. Dievam un reliģijai lielākai daļai no mums nav ne laika, ne intereses.

Tāpēc katru reizi, redzot, kā kāds cilvēks pievēršas islāmam vai kādai citai reliģijai, kurai nepieciešama stingra pašdisciplīna, es secinu, ka šis cilvēks šādu lēmumu pieņēma nevis no labas dzīves, bet tieši pretēji - no sliktas vai nelaimīgas dzīves. Es secinu, ka cilvēks sāk lūgt sešas reizes dienā un ievēro garu gavēni un paklausību, kad viņa dzīvē ir kādas pamatproblēmas, nevis tad, kad viņa dzīvi piepilda laime, veiksme un mīlestība.

Kā rāda pieredze, šādi cilvēki pirms pievēršanās ticībai patiešām ir psiholoģiskas un/vai pat fiziskas krīzes stāvoklī. Viņus bieži izsmej vai nu slimība, vai nu nelaime, vai nu garīgas ciešanas. Viņu dzīvē ir maz jēgas, un viņi sāk meklēt šo jēgu, ziedojot gandrīz visu savu laiku Dievam, reliģijai un ticībai.

Tajā pašā laikā otras puses mums ir Rebeka Koha, tikko kalta musulmaņu sieviete, kurai ar islāmu viss ir nopietni, ja ticat, ko viņa par to saka savos sociālajos tīklos. Tiesa, kad jūs sākat salīdzināt citu tikko pārveidoto musulmaņu dzīvi ar Rebekas dzīvi, prātā sak nākt dažādas domas, norādot uz neatbilstībām starp to, ko Rebeka saka par islāmu, un to, ko Rebeka dara attiecībā uz islāmu.

Sāksim ar to, ka nebija pilnīgi nekādas nepieciešamības Rebekai jāpāriet islāmā, lai apprecētos ar skaisto, jauno arābu. Pasaulē miljoniem sieviešu katru gadu apprecas ar arābiem un citu „austrumu” nāciju pārstāvjiem, nemainot savu reliģisko pārliecību un nepārkonvertējoties islāmā. Šādas sievietes piemērs ir pat mums šeit Latvijā - bijusī aizsardzības ministre un iekšlietu ministre Linda Mūrniece bez jebkādām problēmām apprecējās libānieti Hosamu Abu Meri, tajā pašā laikā nemainot savu reliģiju. Tāpēc arguments, ka Rebekai tieši laulības dēļ bija jāpāriet islāmā, nav pilnībā pamatots.

Protams, ka būs arī tie, kas sacīs, ka tas ir Rebekas līgavainis, kurš savu dziļo reliģisko uzskatu dēļ uzstāja, lai Rebeka pārvērstos islāmā. Teorētiski tas ir iespējams, jā. Šajā gadījumā jaunieši iemīlēja viens otru, Rebeka saprata, ka nevēlas zaudēt savas dzīves mīlestību, un pieņēma islāmu, jo tas bija nepieciešams līgavainim.

It kā jā, bet tomēr nē. Fakts ir tāds, ka, ja puisis patiešām bija no dziļi reliģiozas ģimenes un saskaņā ar ģimenes tradīcijām viņam kā sieva bija nepieciešama tikai musulmaņu sieviete, tad Rebekka būtu pēdējā planētas meitene, kuru viņš apprecētu. Galvenokārt tāpēc, ka „netiklības” / brīvās attiecības, kas jauniešiem bijušas pirms laulībām, „īstā” islāmā tiek uzskatītas par lielu grēku (tāpat kā daudzās citās reliģijās).

Ja kāda neizskaidrojama negadījuma dēļ kāds jaunietis no dziļi reliģiozas musulmaņu ģimenes tomēr uzsāk atklātas attiecības, it īpaši ar sievieti, kas nav musulmaņu sieviete, tad šāda jauna cilvēka rīcība visai viņa ģimenei nozīmē apkaunojumu mūža garumā. Dziļi reliģioza ģimene, reaģējot uz tik absolūti nepieņemamu izturēšanos, nekavējoties bargi sodītu dziļi reliģiozo jauno cilvēku, un nedēļas laikā viņš būtu spiests precēties ar no dzimšanas brīža dziļi reliģiozu musulmaņu meiteni no kādas citas pienācīgas dziļi reliģiozas musulmaņu ģimenes.

Bet, kā mēs zinām, ne līgavainis, ne acīmredzot viņa vecāki reālajā dzīvē nebija samulsināti ne par to, ka Rebeka pirms kāzām nebija islāmticīga, ne arī par to, ka atklātas attiecības islāmā, maigi izsakoties, netiek mudinātas. Dziļi reliģioza ģimene nebūtu šādi rīkojusies nekad mūžā.

Arī jaunieša Instagram profilā saturs vienkārši kliedz, ka viņa uzskati par dzīvi ir ļoti brīvi un viņa izturēšanās nekādi neatbilst islāma kanoniem. Tā, piemēram, viņš viena fotoattēla parakstā izmanto nepiedienīgu valodu, kas musulmanim ir absolūti nepieņemama. Otrajā fotoattēlā jaunais cilvēks atkal lieto neķītru valodu, bet šoreiz izmantojot žestu palīdzību.

Ja ticat tekstam, kuru jaunais cilvēks uzrakstīja aprakstā šai fotogrāfijai, tad neķītrie žesti ir ticēt viņa bijušajai draudzenei. No tā izriet, ka pirms brīvajām attiecībām ar Rebeku jaunietim bija vismaz vēl vienas atklātas attiecības, acīmredzot ar meiteni, kurai viņa uzrunā neķītrus žestus.

Un arī tas vēl nav viss. Citas fotogrāfijas aprakstā jaunietis paziņo, ka, darot sliktas lietas, viņš to dara pienācīgi. Ar izteikumiem par to, ka “tev jādara sliktas lietas pienācīgi”, viņš būtībā visiem saviem sekotājiem reklamē grēka koncepciju, jo darīt sliktas lietas ir nekas cits kā grēkot. Interesanti ir tas, ka dziļi reliģioza musulmaņa uzdevums ir cīnīties pret grēku, nevis to reklamēt, bet šajā gadījumā mums ir tas, kas mums ir.

Kā mēs zinām, ne tikai līgavainis, bet acīmredzot arī viņa vecāki reālajā dzīvē nebija samulsināti ne par to, ka jaunam cilvēkam vienas atklātās attiecības seko otram, ne arī par to, ka jaunais cilvēks uzsaka atklātās attiecības ar neislāmticīgo jauno sievieti. Dziļi reliģioza musulmaņu ģimene nekad nebūtu pacietusi šādus reliģijas un tradīciju pārkāpumus. Tāpēc, balstoties uz šo visu diezgan lielo jauna cilvēka musulmanim pretrunīgo darbību sarakstu, mēs ļoti pārliecinoši varam secināt, ka paziņojums par to, ka Rebeka islāmu pieņēma pēc nu ļoti reliģioza līgavaiņa lūguma, arī ir apšaubāms.

Visas fotogrāfijas bija jaunekļa Instagram profilā līdz 5. augustam un, iespējams, vēlāk. Un tas ir daudz vēlāk, nekā Rebeka pārgāja uz islāmu. Tāpēc teikt, ka šīs musulmanim nepieņemamās izturēšanās epizodes ir daļa no jaunā cilvēka "iepriekšējās dzīves", diemžēl arī nevar.

Bet tad lietas kļūst vēl interesantāks. Jo, kad jūs sākat aplūkot Rebekas dzīvi pirms visa šī stāsta par islāmu, jūs saprotat, ka šeit ir vēl vairāk neatbilstību. Sportistes talants, ceļojumi pa pasauli, vismaz pēc Latvijas standartiem stipra un liela ģimene, daudzsološa nākotne, draugi, stāvoklis sabiedrībā, kaut kāda naudiņa, sakari, veiksme - tas ir tikai īss apraksts tām lietām, kuras liktenis ir piešķīris šai jaunajai meitenei.

Kā redzam, šeit vismaz šķietami nav ne traģēdiju, ne satricinājumu, ne zaudējumu. Rebekas dzīve ir laba. Tāpēc rodas ļoti acīmredzami jautājumi - kāpēc mainīt skaistu un veiksmīgu dzīvi uz dzīvi, kas pilna ar grūtībām, kuras saistītas ar reliģiju? Kāpēc mainīt skaistu un veiksmīgu dzīvi uz dzīvi, kas pilna ar satricinājumiem, saistītiem ar skarbajām Austrumu paražām? Personīgi man neizdevās atrast atbildi uz šiem jautājumiem.

Nē, es joprojām varētu saprast, ja savulaik veiksmīgais sportists, saņēmis traumu, kas nav savienojama ar sportu, būtu vērsies pēc palīdzības pie reliģijas, lai izvairītos no nolaidības un visa veida atkarībām. Bet arī šis scenārijs nepavisam ir par Rebeku.

Rebeka neko nezaudēja. Viņa zaudēs, pārceļoties uz Tuvajiem Austrumiem. Turklāt zaudēs gandrīz visu, ko Latvijā sasniegusi no paša dzīves sākuma. Un pēc tam, kad viņa būs izsvītrojusi visus savus sasniegumus un sapņus, viņa joprojām būs spiesta pavadīt pārējo savu apzinīgo dzīvi grūtībās, nereālā garīgā disciplīnā un lūgšanā. Kāpēc visi šie neiedomājamie satricinājumi ir nepieciešami jaunai, talantīgai, laimīgai un mīļai meitenei? Kāpēc sevi tā spīdzināt?

Labi, argumenta labad iedomāsimies, ka signāls pāriet islāmā nāca no pašas augšas. Iedomāsimies, ka balss debesīs teica Rebekai, ka islāmā viņa nebaidīsies no jebkādām grūtībām. Vēsturē jau ir bijuši gadījumi, kad Dievs atklāja patiesību 22 gadus vecām meitenēm un viņu dzīves gaita acumirklī mainīja vektoru tādā veidā, ka šīs meitenes pilnībā veltīja savu dzīvi ticībai un Dievam.

Vienīgā problēma ir tas, ka šis scenārijs diemžēl arī nav par Rebeku. Tas nav par viņu, jo pirmajām ziņām, kuras redzējām viņas sociālajos tīklos pēc ziņām par viņas pārvēršanos islāmā, nebija nekā kopīga ar reliģiju. Pirmās ziņas nebija korāna foto, kuru viņas imams teorētiski varēja viņai uzdāvināt pēc pāriešanas islāmā. Pirmās ziņas nebija fotogrāfijas no skaistas mošejas, kurā Rebeka tika nogādāta Allāha saimē. Pirmās ziņas nebija arī foto ar brāļiem un māsām no mošejas, kurā viņa tagad katru dienu veiks daudzas stundas ilgu lūgšanu.

Vai jūs zināt, kas tad bija tie pirmās ziņas? Pirmās ziņas bija apskaušanās un skūpstīšanās foto ar jauno, tveicīgo arābu. Ar to pašu arābu, kurš zvēr savā Instagram un lepojas ar to, ka viņš zina, kā pienācīgi grēkot.

Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas citē korānu no galvas, bet pat es saprotu, ka visā šajā stāstā viena neatbilstība seko otrai. Rezultātā es gribētu secināt, ka visa šī izrāde faktiski varbūt ir daļa no sociālajām tehnoloģijām musulmaņu kultūras sakņošanai Latvijā.

Vēl vairāk iemeslu domāt šādi dod fakts, ka stāsts par Rebeku un islāmu, kaut arī ne uz ilgu laiku, bet tomēr kļuva par vispopulārāko ziņu plūsmu valstī, kuru divas nedēļas pēc kārtas burtiski reklamēja absolūti visi plašsaziņas līdzekļi.

Jā, Rebeka neapšaubāmi ir diezgan labi pazīstama un talantīga sportiste, kuru zina diezgan daudz mūsu valsts iedzīvotāju. Bet viņa nav "superzvaigzne", viņa nav Mairis Briedis. No mediju vērtības viedokļa viņa labākajā gadījumā ir «сeреднячок».

Pirmkārt, svarcelšana, ar kuru nodarbojas Rebeka, nav bokss vai fulbols, un to nevēro simtiem miljonu cilvēku visā pasaulē. Otrkārt, Rebekai nav olimpisko zelta medaļu, un tāpēc plašsaziņas līdzekļi visu laiku nevar izplatīt rakstus par viņu kā olimpisko čempioni vai kaut kādu leģendāru sportisti. Treškārt, viņa tika nominēta balvai par labāko Latvijas sportisti, taču nekad nav kļuvusi par šo labāko sportisti, tāpēc arī šeit medijiem nav pamata veidot “haipu”.

Es vēlreiz atkārtoju - viņa ir talantīga sportiste, viņas sasniegumi sportā ir brīnišķīgs piemērs jauniešiem, un viņa sniedz milzīgu ieguldījumu sporta attīstībā mūsu valstī. Bet Rebekas mediju popularitātes līmenis nav pietiekams, lai plašsaziņas līdzekļi viņu reklamētu pirmajās lapās vairākas nedēļas pēc kārtas. Nevar arī teikt, ka Latvija ir islāma centrs Baltijā un ka ziņas par Rebekas pāriešanu islāmā ir vērtīgas ziņas visai musulmaņu Baltijai. Būtu nepareizi to teikt.

Neskatoties uz to, jau otro nedēļu no vietas mums vairākas reizes dienā turpina rādīt tās pašas fotogrāfijas, kurās Rebeka hidžabā skatās uz mums ar savām laipnajām, skaistajām acīm.

Raugoties uz to visu no malas, negribīgi, bet sāk veidoties iespaids, ka mūsu Vecākais brālis ļoti maigi mums liek manīt par nepieciešamību uzlabot attiecības ar mūsu jaunajiem potenciālajiem, ka arī jau faktiskajiem tautiešiem. Un, ja jūs pamēģināsiet izlasīt šo slēpto mājienu, kurš teorētiski varētu slēpties stāstā par Rebeku, tad viena no iespējamām nozīmēm varētu būt, ka latviešu sievietei kāzās ar Bolt šoferi no Uzbekistānas nav nekas slikts.

Musulmaņu kultūras ienākšana un masveida izplatība Latvijā, kā arī pasaulē jau ir fakts. Tas jau ir noticis, mēs vienkārši to vēl neesam pilnībā apzinājušies. Un mans teksts nav par to, vai tas ir labi vai slikti. Mans teksts ir par to, kā mēs visi kļūstam par jaunā laika daļu, to nepamanot.

Noslēgumā, runājot par Rebeku un viņas līgavaini, es patiesi ceru, ka viņi dzīvē satiks laipnus, izglītotus un galvenokārt kompetentus cilvēkus, kuri viņiem paskaidros ticības un reliģijas patieso nozīmi, lai tieši ar patieso ticības un reliģijas nozīmi viņi dalītos ar saviem sekotājiem sociālajos tīklos un visiem pārējiem cilvēkiem.

Novērtē šo rakstu:

155
11