Iesaki rakstu:

Rūtu Valteri es nepazīstu. Vienkārši tā ir sanācis – ne reizi neesmu sarokojies, ne reizi neesmu runājis, ne reizi neesmu viņai pat oficiālu vēstuli rakstījis. Esmu sēdējis pie viena galda dažādās sēdēs.

Iespējams, man būtu bijis patīkami, ja ministre Ingrīda Circene mūs iepazīstinātu, piemēram, šādi: „Iepazīsties Pēteri! Šī simpātiskā sieviete ir Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja!” - un mēs spiestu roku un sasmaidītos. Diemžēl Ingrīda nekad nav vēlējusies mūs iepazīstināt, un Rūta Valtere ir pilnīgi vienīgā slimnīcas vadītāja Latvijā, ar kuru man nav bijis tas gods iepazīties.

Es piezvanīju savam draugam uz Stradiņa slimnīcu, kurš ir, teiksim tā, ietekmīgs mācībspēks un populārs lektors, lai pajautātu, ko viņš man var pastāstīt – kas notiek Stradiņos? Izrādījās, ka arī viņš nepazīst Rūtu Valteri, arī viņam nekad ar savas slimnīcas valdes priekšsēdētāju nav iznācis iepazīties.

Toties viņš labi pazīst valdes locekli Evu Strīķi, ar ko varot jebkuru jautājumu pārrunāt. Eva Strīķe ir anestezioloģe, un viņu pazīstu arī es. Turklāt vienmēr esmu apskaudis viņas profesionālās prasmes, īpaši veicot narkozes kardioķirurģijā, ieskaitot sirds transplantācijas. Ar Evu es tiešām varētu parunāties pats, bet ne jau valdes loceklei jājautā – kas notiek Stradiņos?

Es vēl piezvanīju kādai nodaļas vadītājai Stradiņa slimnīcā, kura atzina, ka viņa Rūtu Valteri pazīst, tikai nekad ar valdes priekšsēdētāju nav runājusi.

Šis garais ievads bija tālab, ka Latvijas medicīnas krustpunktos kā allaž nostājas flagmanis, kā mums pieņemts saukt mīļoto slimnīcu Pilsoņu ielā. Paskatoties vien, kāda informācija šogad pausta par Stradiņiem, jāteic – tā ir mazāk pozitīva nekā citām Universitātes slimnīcām. Dažu labu reizi kāds pozitīvs vārds par unikālām kardioloģiskām un abdominālās ķirurģijas operācijām, šis tas pozitīvs par acu un nervu slimību (insultu) ārstēšanu, bet citādi – ugunsgrēks, nepamatoti paņemta samaksa no Zolitūdes cietušajiem, daži aizmukušie no uzņemšanas nodaļas ar atšķirīgu dzīvildzi pēc tam.

Otrs aspekts ievaddaļai ir fakts, ka daudzus gadus Latvijā bija divas valsts institūcijas, kuras tērēja, tērēja, bet gada beigās saņēma valsts piešprici, lai nebankrotētu. Tās bija Nacionālā opera un Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Pārējie teātri un pārējās slimnīcas uz šo procesu noraudzījās, teiksim, ar nelielu skaudību.

Šogad šī sistēma ir nedaudz mainījusies, opera nesaņem tik daudz kā Žagara laikos. Arī slimnīcā ieviesti trūcības noteikumi, ko vēl vairāk palielināja ministra Bārzdiņa izlīdzināšanas politika, Stradiņa slimnīcu zināmā mērā pielīdzinot un vienlaikus tuvinot lauku klīnikai. Apmaksa par manipulāciju, operāciju vai reanimācijas gultas dienu pašlaik ir tiktāl nepietiekama, ka katra slimnieka pavadītā diena slimnīcai rada negatīvu bilanci.

Pie katastrofālā finanšu un organizatoriskā stāvokļa Stradiņa slimnīcu vienpersoniski ir novedusi 2009. gada veselības ministre Baiba Rozentāle, kura savu personisko ambīciju dēļ iznīcināja Rīgas 1. slimnīcu, kas divsimt gadu bija darbojusies kā neatliekamās palīdzības slimnīca. Vienkārši un racionāli lielajā, ērtajā un funkcionālajā 1. slimnīcas uzņemšanas nodaļā tika aprūpēti slimnieki, kas tika atvesti ar ātro palīdzību vai vērsās pēc palīdzības paši.

P.Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (KUS) allaž strādājusi kā sekundārās un terciārās palīdzības slimnīca, kas uzņēma un ārstēja slimniekus, kuru ārstēšanai resursu nepietika citās Latvijas medicīnas iestādēs. P.Stradiņa slimnīca bija radīta un tās infrastruktūra veidota, lai šeit veiktu nieru transplantāciju, plaušu operācijas, sirds operācijas, ārstētu reimatismu, astmu, glaukomu, vēzi. P.Stradiņa slimnīca gadiem bija risinājusi diferenciāldiagnostiskas problēmas, nevis aprūpējusi ambulatoriskus pacientus vai, vēl vairāk, sociālus pacientus.

Slimnīca visu laiku aizrijas ar akūtiem slimniekiem. Stradiņa slimnīcā ir šaura uzņemšanas nodaļa, nevis plaša funkcionāla neatliekamās palīdzības nodaļa kā Austrumu slimnīcā. Pašlaik slimnieki, kas nonāk Stradiņa KUS uzņemšanas nodaļā, tiek ātri nosūtīti uz nodaļām (piemēram, slimnieks ar sirds slimību uz akūtās ķirurģijas nodaļu, bet slimnieks ar strutojošām vātīm – plaušu slimību nodaļu), kur atrodas ilgāku laiku, kamēr tiek pārvests uz profila nodaļu un no turienes izrakstīts. Slimnīcas ārsti pavada daudz laika, konsultējot sava profila slimniekus citu nodaļu gaiteņos. Loģistikas haosa dēļ neadekvāti daudz līdzekļu tiek tērēts dažādiem izmeklējumiem, bieži - atkārtotiem vai vai nepamatotiem.

Pati būtiskākā problēma ir pilnīga sistēmas nesakārtotība Rīgas pilsētā. Ja visos lauku rajonos izcili strādā sociālās gultas, kas uzņem pacientus īslaicīgai stacionārai aprūpei, lai precizētu diagnozi, nostabilizētu vai koriģētu ārstēšanu, tad Stradiņa slimnīcas rīcībā ir tikai divdesmit sociālās gultas Jūras medicīnas centrā. Jebkura hroniska, sociāla pacienta aprūpe Stradiņa slimnīcā vienmēr būs ievērojami dārgāka nekā Tukuma, Iecavas vai Siguldas slimnīcā.

Šādā visai sarežģītā situācijā slimnīcā uzsākta jaunā korpusa celtniecība, turklāt šī celtniecība ir visai atrauta no 21. gadsimta medicīnas, kā arī no loģikas. Nevēlos komentēt skābekļa balonu epizodi, kas radīja ugunsgrēku ar sprādzieniem kardioloģijas korpusā, bet visai droši varu apgalvot – laiks līdz jaunās slimnīcas atvēršanai būs vētrains.

Un vēl kāds aspekts, kas nudien nav mazsvarīgs. Stradiņa slimnīca ir nozīmīgākā studentu apmācības klīniskā bāze kā Rīgas Stradiņa universitātes, tā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studentiem. Šobrīd Latvijā studēt medicīnu ierodas simtiem ārvalstu studentu, galvenokārt no Rietumeiropas, bet viņu entuziasms izsīkst trešajā ceturtajā mācību gadā, kad viņi klīnisko priekšmetu apmācībai labāk izvēlas citas universitātes, kuru īpašumā, nevis draudzīgās attiecībās ir klīnikas. Pieprasot universitātes slimnīcām tikai peļņu vai vismaz fiskālu disciplīnu, viss darbs tiek pakārtots naudas plūsmai. Slimnieka ar atbilstošu diagnozi slimnīcā vienkārši nav, un studentam nav, ko mācīties. Finansiālu apstākļu dēļ Latvijā gandrīz vai nenotiek plānveida operācijas, līdz ar to studentiem šīs zinības iet secen.

Tad nu skaļāk un skaļāk atskan balsis, ka Stradiņa slimnīca pievienojama Rīgas Stradiņa universitātei ar tās nozīmīgo menedžmenta kapacitāti, akadēmisko darbības veidu. Domāju, ka RSU gauži labi atrisinātu virkni sasāpējušu organizatorisku, medicīnisku, klīnisku problēmu. Iespējams, ka kopējā sistēmā gauži labi iederētos arī Bērnu klīniskā universitātes slimnīca.

Protams, šāds scenārijs neliekas pārāk aizraujošs Latvijas universitātes Medicīnas fakultātei, kura ir trešā lielākā fakultāte Latvijas universitātē, kurā tāpat mācas daudz ārvalstu studentu, kuras studenti dod darbu bioloģijas, filoloģijas, fizikas, ķīmijas u.c. fakultāšu docētājiem.

Šajā vietā ne mazsvarīgs apsvērums ir Universitātes lēmums jauno Medicīnas fakultāti celt Torņakalnā, visai tuvu pie Stradiņa slimnīcas un Bērnu slimnīcas. Ja Stradiņa universitāte „apēstu” Stradiņa slimnīcu un Bērnu slimnīcu, visai loģiski liktos Austrumu slimnīcu pārvērst par Latvijas Universitātes mācību bāzi un Austrumu slimnīcai pievienot arī bērnu Gaiļezeru, kas padara milzīgu aprūpes darba apjomu sekundārajā līmenī.

Eiropā ir daudz pilsētu, kurās ir vairākas medicīnas fakultātes, taču pat 5 miljonu pilsētās nav izdevies izveidot divus identiskus komplektus, kuros varētu apmācīt medicīnas studentus visās jomās. Psihiatriju tik un tā nāktos abām augstskolām mācīt psihiatrijas klīnikā, bērnu slimības – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā utt.

Situācija Latvijas medicīnā ir nobriedusi – mums ir vajadzīgas reālas Universitātes klīnikas, kur viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir jauno speciālistu apmācība, bet to paveikt ir visai sarežģīti. Tik un tā pie vieniem un tiem pašiem slimniekiem nāk divas mācībspēku un studentu komandas, tik un tā tām parasti viedokļi atšķiras, tik un tā to starpā pastāv zināma sacensība, neviļus pacientos uzturot intrigu, ka kaut kas tiek slēpts.

Šis garais stāsts atspoguļo fonu tai ziņai, ka Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētājas Rūtas Valteres kabinetā iegājuši KNAB izmeklētāji un tur it kā atraduši rupju naudas piesavināšanās gadījumu. Es tiešām neesmu Rūtas Valteres fans, bet drīzāk gan viņas iespējamo talantu noliedzējs.

Pārāk daudz KNAB uzlidojumiem neticu. Ļoti labi atceros, ka lielākie sasniegumi KNAB cīņai pret medicīnas iestādēm ir atbrīvoti lielu klīniku vadītāji, kur vienam dēls bija strādājis par sanitāru operāciju zālē un asistējis tēvam operācijās, bet tēvs bija parakstījis algu dokumentu visam slimnīcas kolektīvam, tostarp savam dēlam. Otrs slimnīcas direktors bija uzticējis savam dēlam bulciņu cepšanu un virtuves vadīšanu atvaļinājuma laikā. Tiesa, ar Rīgas domi un dažādām valsts firmām saistītās šmuces kaut kā nemēdz būt tik skaļas. Savukārt dažām personām, kuras ir iecienītas kā mediju lutekļi vai, iespējams, uzbrūkošās žurnālistikas  informatori, interešu konfliktus KNABs gadiem ilgi izliekas nemanām tā, ka tie pat sāk ar to lielīties.  

Tiesa, bija arī Bērnu slimnīcas celtniecības gadījums, kad KNABam pietuvinātie mediji paziņoja, ka dažiem ļaundariem izņemti finanšu līdzekļi dažādās valūtās vairāk nekā 700 tūkstoši latu apmērā, - vēlāk gan izrādījās, ka tie izņemti pārsvarā vērtspapīros, proti, kādam no aizdomās turētajiem bijis kaut kāds vekselis  brangā vērtībā. Bija arī kāds augsts ierēdnis, kurš it kā kaut ko piesavinājies no valsts kompensējamo zāļu naudas, bija kāds ārsts, kurš bija prasījis kukuli, bija kāds slimnīcas vadītājs, kuram it kā bija dots kaut kāds kukulis. Ar laiku gan minētie notikumi pieklust un iestrēgst kaut kur KNAbā vai tiesvedības gaiteņos, bet sabiedrības apziņā paliek kaut kas tāds – vai nu viņš tur nozaga vai viņam kaut ko nozaga, bet tur kaut kāda zagšana bija.

Vairs neticu stāstiņiem, ka liela uzņēmuma valdes priekšsēdētāja būtu radiniecei pārskaitījusi naudu un saņēmusi to skaidrā atpakaļ. Stradiņa slimnīcas gada apgrozījums ir 57 miljoni latu, bet valdes priekšsēdētājas amats ir visai dāsni atalgots. Man kaut kā prātā nāk gada sākums, kad Streļčenoks apkaroja korupciju medicīnā ar svešā valstī sabiedriskas organizācijas ražotiem videoklipiem, kuros tika rādīts ārsts kukuļņēmējs.

Jaroslava Streļčenoka vadītais KNABs rīkojas ar Staļina metodēm. Tiek veidots stereotips, ka medicīnas darbinieks ir kukuļņēmējs vai vismaz nelietis. Tiesa, lielai daļai mazāk izglītotu cilvēku Streļčenoka klips deva pavisam citu vēsti – ārstiem jādod kukulis pat tad, ja viņš to neprasa.

Stereotips ir nežēlīgs, īpaši tādēļ, ka zinām – 80% medicīnas darbinieku ir sievietes. Attieksme pret sievietēm Latvijā patiesībā ir visai diskriminējoša – profesijas, kurās strādā visvairāk sieviešu ir medicīna (ārstes galvenokārt ir sievietes, bet māsas, vecmātes, feldšeres, farmaceites un māsu palīgi teju 99% ir sievietes,) un izglītība, turklāt tās ir vienīgās, kurās nekāda algu pieauguma nav un tuvākajā nākotnē nav redzams.

Pretstatā izglītībai medicīna vēl papildus izceļas ar tā saucamo normālo pagarināto darba laiku, kura Ārstniecības likumā paslēptais regulējums ļauj izvairīties no Darba likumā noteikto virsstundu apmaksas par katru virs normālā darba laika nostrādāto stundu, tādejādi joprojām ietaupot valsts budžeta līdzekļus uz veselības aprūpē strādājošo personāla izmaksu – lasi, entuziasma, godaprāta, emocionālās izdegšanas un galu galā mūža - rēķina.

Valsts, atbalstot visus citus sektorus, izņemot veselību un izglītību, viennozīmīgi demonstrē, cik sieviešu atalgojums mums ir nesvarīgs.

Un tad pie valsts kases parādās sargsuns KNABa formā, kurš norej medicīnu, lai šie tik neiedomājas kaut ko vairāk prasīt, jo redziet– viņi ir korumpanti. Vēl vairāk– KNABs paziņo, ka par visu ir samaksāts. Un pacients tad pat nesaprot pacienta iemaksu un līdzmaksājumu, ko viņam prasa, jo KNAB taču teicis – par visu ir samaksāts.

Esmu pārliecināts, ka notikumi ap Stradiņa slimnīcu nav nejauši. Streļčenokam līdzīgs puisis, kas melnā maskā ieskrien slimnīcā un iešauj griestos, ir viegli vizualizējams tēls, kas rada vispārēju negāciju. Valteres sāga ir iekritusi precīzi tajā brīdī, kad Saeimas gaiteņos savu ceļu sāk Ingrīdas Circenes izlolotais „Veselības aprūpes finansēšanas likums”. Tā ir iniciatīva, kas varētu veidot taisnīgāku sistēmu veselības aprūpei pieejamo līdzekļu nodrošināšanā un izlietošanā, kā arī varētu radīt pamatotu un hierarhiski sakārtotu normatīvo aktu sistēmu veselības aprūpes finansēšanas jomā.

Lai cik tas dīvaini nebūtu, liela daļa politiķu nebūt netraucas atbalstīt piedāvājumu noteikt jaunu veselības aprūpes finansēšanas kārtību, ieviešot veselības apdrošināšanu un sasaistot tiesības uz valsts budžeta apmaksātu veselības aprūpi ar nodokļa deklarēšanu un nomaksu.

Šie divi aspekti – jauna sakārtota finansēšanas sistēma un reālas universitātes klīniskās slimnīcas kā ārstniecības un apmācības iestādes - ir iesākts un līdz galam nepaveikts Ingrīdas Circenes darbs. Un šķiet, ka kādam gauži negribas viņu vairs redzēt ministra krēslā nākamajā gadā, realizējot savas ieceres un nostiprinot sabiedrības veselību. Streļčenoka izvēlētais kratīšanas brīdis Stradiņa slimnīcā rada aizdomas, ka patiesais skandāla mērķis ir uzbrukt profesionālajai veselības ministrei.  

Domāju, ka šodien Rūtu Valteri atstādinās uz izmeklēšanas laiku, varbūt viņai izdosies pierādīt, ka nav vainīga, un varbūt pat saglabāt amatu. Iespējams, ka KNAB radītā jezga ap Rūtu Valteri veicinās turpmāku birokratizācijas sacensību ārstniecības iestādēs, nejēdzīgi pagarinot jebkura lēmuma pieņemšanas ceļus un laiku, aprakstot jebkuru dokumentu ar iespējami vairāk amatpersonu parakstiem, kā arī iespējami tālu atgrūžot atbildību, lai guldītu to uz kolektīvo bezatbildību un iniciatīvas izdedzināšanu.

Ārsts aizvien aktīvāk interesējas par iespēju strādāt par ārstu kaut kur citviet, taču ne vadošajās klīnikās. Pacients pretstatā sludinātajam, ka viņš it kā atrodoties visu uzmanības centrā, sāk no šīs jezgas justies tik lielas uzmanības centrā nonākusi niecība, ka sev pieejamo finanšu resursu ietvaros meklē kāda viņam draudzīga ārsta palīdzību, taču vislabāk iespējami tālu no uzmanības centra. Savukārt medijos izskanējušie uzbrukumi ministrei liecina, ka kauja par varu notiek ne tikai valdības vadītāja, bet arī ministru līmenī, turklāt kādam ir ļoti svarīgi radīt nestabilitāti veselības aprūpē, ieceļot kādu politisku, absolūti neprofesionālu  veselības ministru.