Iesaki rakstu:

2010.gada maijā SKDS veica Latvijas iedzīvotāju aptauju par uzticību dažādām institūcijām (NRA publicēja 19.maijā). Saeimai un valdībai saskaņā ar aptaujas rezultātiem uzticējās mazāk par 10% iedzīvotāju, Valsts prezidenta institūcijai - 44% - tas ir, vairāk nekā tiesām, policijai un pat pašvaldībām. Arī politiskām partijām uzticējās mazāk par sesto daļu iedzīvotāju. NVO darbojas un tām uzticas ne vairāk kā 30% iedzīvotāju. No politiskā procesa uzticamības viedokļa Valsts prezidenta institūcijai šķiet nenovērtējama.  Valsts prezidents apžēlo, ir virspavēlnieks, personificē valsts atzinību (apbalvojumus), reprezentē valsti. Tas ir svarīgi pilsoņiem. Zināmā mērā uzticības pakāpe Valsts prezidentam ir indikators uzticības līmenim valstij, ne varas vai pārstāvniecības hierarhijai.

Tieši šajā aspektā 2007.gadā notikusī prezidenta izvēles norise ir nodarījusi grūti labojamu ļaunumu, jo fundamentāli sašķobīja pašas izvēles leģitimitāti. Vienalga, kurš konkrēti tā būtu ticis izraudzīts, šaubu ēna neizbēgami gultos pār to, kur un kas ir pa kluso sarunāts (Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, vēstniecībā vai ostas promenādē), meklējot rīcībā un paziņojumos norādes uz slepenu ieinteresētību un to “sarunāto”. Laikam neizbēgami sanāca, ka ēna nogūla un pavadīja pašreizējo prezidentu, kaut gan centrālajam elementam vajadzēja būt politisko lēmumu pieņemšanas procesam.

Tas, kā pēdējā gada laikā notikušas ģenerālprokurora un Augstākās tiesas tiesnešu vēlēšanas, ka grūti ir atrast Tiesībsarga kandidatūru, līdz šim neviens vēl pat nav pieteicies kandidēt uz Valsts prezidenta amatu, ir nopietni politiskā procesa krīzes simptomi. Skaidrs, ka pat salīdzinoši ierobežotās pilnvaras nav traucējušas visiem trim atjaunotās republikas prezidentiem spert izšķirīgus soļus. Valsts prezidenta vara ir nozīmīga, bet neviens par to nekampaņo. Neuzticas! Procesam, elektorātam, varbūt amata iespējām. 

Valsts prezidenta vēlēšanas nav tik lielā mērā par personību, stāju vai sēžu. Protams, leģitīmus un izpildei nodotus likumus un lēmumus var pieņemt arī tautas nemīlēts parlaments.  Īsi pēc 2009.gada 13.janvāra notikumiem man daži parlamenta deputāti (divi atkal ir ievēlēti) jautāja, ko tā tauta grib? Viņi vienkārši to nezināja! Manuprāt, pat vislielākajam elitāristam (sak, tautai, muļķei, vajag vadītāju) nav grūti saprast, ka vienīgais ceļš, lēnām atjaunojot paši savu uzticamību, ir maksimāla (cik vien iespējams) caurspīdība. Saeimai pašai savās interesēs nāktos Valsts prezidenta vēlēšanas uzņemt  kā debesu dotu iespēju vismaz pacensties sākt atjaunot uzticību pilsoņu vidū. Galu galā, uz četriem gadiem raugoties, nav pat īsti jēgas shēmot. Neviens no trim ievēlētajiem  prezidentiem nav gājis prognozējami un pavadā. Rīgas pils imunizē no parlamenta politiskās atkarības. Tas ir droši.

Atjaunot pilsoņu uzticību Latvijas situācijā nevar ar moralizēšanu, bet pilsoņu ar lielāku līdzdalību lemšanā. Tas, protams, pēc četriem gadiem nozīmētu arī eventuālu visu pilsoņu – tautas - vēlētu Valsts prezidentu. Ne līdera, mesijas, saimnieka, stingrās rokas, priekšnieka ievēlēšanu. Aprobežotība, romantiskais autoritārisms vai akls izmisums liek domāt, ka XXI gadsimta ES valstī varas koncentrācija augstākās amatpersonas rokās var kaut ko nozīmīgu izmainīt sabiedrības dzīvē. Lielāka un liekāka pilsoņu līdzdalība gan var kāpināt piederības sajūtu valstij. Tādēļ tas uzsvars ir  uz “Tautas vēlētu”, ne tik daudz uz “Prezidentu”. 

Protams, pašlaik “publiskotās” konsultācijas par to, kādam jābūt vai nē Valsts prezidentam, ir tikai organizāciju un atsevišķu personu sabiedriskās attiecības. Ja kādas iesaistītas personas uzskata, ka piedalās patiesā procesā, tad lai pamēģina atcerēties šo brīdi. Vēlāk noderēs kā piemērs manipulācijai - būs izjutuši paši uz savas ādas. Normāli, sagaidāmi, taču nekāda sakara ar Valsts prezidenta vēlēšanu būtību. Spriedelēšana par Valsts prezidenta personības īpašībām ir Susaņina cienīga rīcība - vešana pilnīgi nost no jautājuma būtības purvā - visādu viedokļu, viedoklīšu un infantilu “patīk, nepatīk” pārspriedumu virzienā. Ja pocess tomēr virzīsies uz citu pusi un novedīs pie kandidātu kampaņām un sacensības vienam ar otru, tad būs jau “siltāk”. Ja no dažādām pusēm  sāksies saruna par varas attiecībām, pārstāvniecību, valsts virzību un Valsts prezidenta optimālo lomu šajos procesos, jau labāk. Ja aizsāksies masveidīga virtuāla pilsoņu balsošana par prezidentu internetā ar karstām diskusijām, kas kandidātiem turpmāk jādara, - pavisam labi. Ja organizācijas - NVO, pētniecības institūcijas, pašvaldības u.tml. -  publiski un atbildīgi paudīs savu viedokli un redzējumu par Valsts prezidenta lomu nākamajos četros gados un kandidātu programmām, - jau pavisam labi.

Savukārt tas, vai eventuālais kandidāts labi izskatās uz fotogrāfijas, māk svešvalodas, zina no galvas Lāčplēsi vai padomju laikā paslepus dziedājis Tumša nakts,svēta nakts, jau ir sekundāri. Galvenais, kas kandidātam jāvar, ir cītīgi runāt ar pilsoņiem, neapvainoties par     cilvēku tiešumu, skaidrot un skaidrot savu pozīciju, atbildēt uz jautājumiem, klāstīt savu redzējumu par valsts attīstību, par reformām visos sāpīgajos jautājumos un ar saviem uzskatiem, iepriekšējiem darbiem un iekšēju pārliecību nepārprotami rādīt, ka vara Latvijas valstī pieder tautai, nevis Saeimai, valdībai, bet Latvijas pilsoņiem. Tad mēs varbūt varam cerēt, ka labākais kandidāts uzvarēs.