Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau pirmajā pēcatvaļinājuma darba nedēļā esmu stacionējusi trīs pusaudžus. Citkārt tie ir viens vai divi stacionēti pusaudži gada laikā. Vēlaties zināt, ko viņi dara? Nu, piemēram, - kāds visu dienu guļ gultā, kāds griežas, kāds žņaudzas, kāds dedzina sevi, kāds trauksmēs un panikas lēkmēs trīc visu dienu un vienīgais, kur rod mierinājumu, ir zālīte.

Kāds raud nonstopā, kāds pārdozē medikamentus, kāds pie datora apčurājas, jo pazudusi vēlme noiet no datora. Cik vēl ir to, kuri vienkārši neredz vairs dzīvei jēgu un kuri jau gadu apātiski kaut kā aizvelk sevi no gultas līdz stundai datorā, uz virtuvi un atpakaļ.

Mēs (bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, Pusaudžu resursu centra vadītājs Nilss Sakss Konstantinovs par šo ir runājuši gan savos soctīklos, gan medijos) vairs netiekam galā. Ar visu savu sirdi, prātu, saprātu un Augstāko saprātu esmu pilnīgi pārliecināta, ka tāda pandēmijas apkarošana, kāda notiek šobrīd, ir iznīcinoša.

Es nestrīdēšos par to, ka apstākļi bijuši grūtāki. Arī ne par to, ka mīlestības katastrofāli trūkst visos līmeņos, ne tikai ģimenēs. Bet, ja vien cilvēkam ir iespēja situāciju nepasliktināt, nu, nepieliekam roku, nu.

Pusaudži nemīlestību izlīdzsvaro ar socializēšanos, treniņiem, hobijiem, savu komūnu, skolu, kādu ieinteresētu “citu pieaugušo”. Tagad... izdzīvo tie, kuriem ir tās stiprās ģimenes. Bet ne tuvu ne visiem tādas ir. Man jau trūkst spēka argumentēt. Tur, varas krēslos, kādam vajag nopietni pārdomāt dzīvi. Man sarkanās lampiņas uz galda vairs nemirgo. Man sen jau šauj korķus.

Lūk, arī publikācija par tēmu:

https://www.tvnet.lv/7183849/strauji-audzis-neatliekamo-pacientu-skaits-bernu-slimnicas-psihiatrijas-nodala

Novērtē šo rakstu:

150
8