Iesaki rakstu:

Ja cilvēks nonācis cietumā un no turienes vēlas pasūdzēties par cietuma administrācijas netaisnīgu rīcību, viņam jārēķinās ne tikai ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes „neizpratni”, bet arī ar administratīvās tiesas nostāju – ja reiz māte cietumniekam ir viņa kontā ieskaitījuši kaut dažus desmitus latu, ieslodzītajam ir pienākums 20 latus no tiem atdot valstij, ja viņš vēlas, lai tiesa izskatītu viņa sūdzību.

Par to uz savas ādas pārliecinājies ieslodzītais Arturs Krastiņš, kurš ar rājienu sodīts par to, ka Centrālcietuma pastaigu laukumā pastaigas laikā„plēsis apmetumu nost no sienas”.

Cietuma administrācijas izpratnē tas ir ļoti nopietns pārkāpums, jo „Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 14.panta sestā daļa noteic, ka apcietinātajiem ir pienākums saudzīgi izturēties pret izmeklēšanas cietuma īpašumu, savukārt šā likuma 35.panta astotā daļa noteic, ka izmeklēšanas cietuma īpašuma tīša bojāšana ir uzskatāma par rupju izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu”.

Kā rāda lietas materiāli, kas ir Pietiek rīcībā, Ieslodzījuma vietu pārvalde pārbaudi veikusi ilgi un it kā rūpīgi, tās termiņu vēl pagarinot, lai „nodrošinātu tiesisku, taisnīgu un efektīvu lietas izskatīšanu un pieņemtu attiecīgo lēmumu ir nepieciešams iegūt visu iespējamo informāciju un dokumentus, kas attiecas un ir saistīti ar iesniedzēja prasību”.

Taču, kā izrādās, šajā laikā pārvalde tikai un vienīgi pārbaudījusi divus Centrālcietuma dokumentus saistībā ar minēto pārkāpumu un pēc vairāk nekā divus mēnešus ilgās abu dokumentu lasīšanas paziņojusi, ka „piešķir lielāku ticamību Rīgas Centrālcietuma administrācijas sniegtajai informācijai, jo uzskata, ka Rīgas Centrālcietuma administrācijas amatpersonas, pildot dienesta pienākumus, spēj noteikt pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, kā arī nekļūdīgi noteikt ieslodzīto personu, kura izdara pārkāpumu”.

Līdz ar to pārvalde Krastiņa sūdzību noraidījusi, jo konstatējusi: „Pamatojoties uz Rīgas Centrālcietuma administrācijas iesniegtajiem dokumentiem Ieslodzījuma vietu pārvalde secina, ka Rīgas Centrālcietuma administrācija disciplinārlietā pierādīja, ka Jūs bojājāt pastaigu laukuma Nr. 7 sienu, ko apliecina 2009.gada 4.augusta akts Par īpašuma bojāšanu un 2009.gada 4.augusta ziņojums par ieslodzītā disciplīnas pārkāpumu.”

Turklāt par šo smago pārkāpumu Krastiņam vēl esot piemērots viens no maigākajiem sodiem, paziņojusi pārvalde – kaut šāds oficiāls rājiens var nopietni ietekmēt ieslodzītā pirmstermiņa atbrīvošanas iespējas.

Atbilstoši likumam Ieslodzījuma vietu pārvalde arī norādīja, ka Krastiņam ir visas tiesības mēneša laikā šo lēmumu pārsūdzēt administratīvajā rajona tiesā, taču, kā apliecina cietumnieka māte, izrādījies, ka faktiski tiek darīts viss iespējamais, lai no šādām sūdzībām atkratītos, aizbildinoties ar to, ka likumdošana mēģina „mazināt nepamatotu pieteikumu iesniegšanas iespējamību”.

Krastiņa iesniegumā tiesai bija minēti pietiekami nopietni argumenti – vispirms jau tas, ka grūti iedomāties, kā ieslodzītais bez kādiem darba rīkiem varētu sabojāt pastaigu laukuma apmetumu.

„Es uzskatu, ka nekādu tīšu vai netīšu izmeklēšanas cietuma īpašuma bojājumus neesmu veicis, it sevišķi sienas apmetuma tīšu plēšanu, jo to nekādi nevarēju veikt, man nav pieejami nekādi darbarīki, ar ko es to būtu varējis izdarīt, un ar plikām rokām tas fiziski nav iespējams,” savā iesniegumā tiesai rakstīja Krastiņš.

Iesniegumā arī norādīts, ka ieslodzītajam nemaz nav paziņots tās cietuma amatpersonas vārds, uzvārds un ieņemamais amats, kura fiksējusi smago pārkāpumu, viņam pretēji pārbaudē secinātajam nav pieprasīts sniegt kādus paskaidrojumus, kā arī pretēji lūgtajam nav izsniegta ziņojuma kopija par šo pārkāpumu.

Taču tiesa šo iesniegumu pēc būtības atteikusies izskatīt, jo Krastiņš nebija samaksājis 20 latus – valsts nodevu par lietas izskatīšanu, kā arī nebija paskaidrojis, kāpēc viņam cietumā „liedz izgatavot nepieciešamos pieteikuma norakstus”.

Cietumnieks gan bija lūdzis viņu no nodevas nomaksas atbrīvot un kā argumentu pievienojis Centrālcietuma izziņu, ka cietumā algotu darbu nestrādā un nekādus tai pielīdzinātus maksājumus nesaņem. Taču tiesa nolēma, ka Krastiņam obligāti jāiesniedz personīgā konta izdruka, no kuras varētu redzēt – varbūt kaut kāda nauda viņam tomēr ir.

Krastiņa māte par īpaši cinisku uzskata tiesas rīcību, paziņojot, ka tā, „pamatojoties uz objektīvās izmeklēšanas principu”, pēc savas iniciatīvas pieprasīs no Rīgas Centrālcietuma pieteicēja personīgā bankas konta izrakstu, lai gūtu priekšstatu par pieteicēja materiālo stāvokli”.

Tas arī izdarīts, un administratīvās rajona tiesas tiesnese Evija Apīne konstatējusi – no vienas puses, „pieteicējs kopš 2008. gada 30. septembra atrodas apcietinājumā, kā arī pieteicējam nav nekādu materiālo ienākumu, no kuriem viņš varētu veikt valsts nodevas samaksu”.

Taču tiesas pieprasītajā Centrālcietuma izziņā norādīts, ka pirms pieteikuma iesniegšanas Krastiņa kontā tikuši ieskaitīti 30 latu (ko ieskaitījusi viņa māte). „Līdz ar to atzīstams, ka uz pieteikuma iesniegšanas brīdi pieteicēja personīgajā kontā bija 30 lati un pieteicējam bija iespējams samaksāt valsts nodevu 20 latu apmērā par pieteikuma par lietas ierosināšanu tiesā,” konstatējusi tiesnese Apīne.

Šo savu spriedumu viņa motivējusi ar to, ka saskaņā ar likumdošanu notiesātajiem pienākas individuāla guļvieta, gultas piederumi, sezonai atbilstoša veļa, veselības aprūpe un „uzturs, kas nodrošina normālu organisma dzīvības funkciju norisi”, līdz ar to ieslodzītā naudas līdzekļi tiek tērēti „dzīves apstākļu uzlabošanai” – tātad par tiem mierīgi var nomaksāt arī valsts nodevu.

Līdz ar to Krastiņa pieteikumu pēc būtības tiesa nemaz nav sākusi skatīt un atzinusi par neiesniegtu.