Iesaki rakstu:

Cilvēka aizturēšana uz divām dienām, par to nepaziņojot ne viņa mātei, ne sievai, nav viņām radījusi nekādu smagu kaitējumu, un sievas satraukuma un stresa kompensēšanai pilnīgi pietiek ar 50 eiro, - šādi Jelgavā septembra sākumā ir nospriedusi administratīvās rajona tiesas tiesnese Sanita Ozola.

2016. gada 11. februārī Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas biroja Organizētās noziedzības un noziegumu ekonomikas jomā apkarošanas nodaļas darbinieki aizturēja kādu vīrieti, taču „piemirsa” vai „nespēja” par šo aizturēšanu informēt viņa tuviniekus.

Tikai 13. februārī par aizturēšanu uzzināja aizturētā vīrieša sieva, kurai līdz tam divas dienas nebija bijis ne mazākās nojausmas, kas ar vīru noticis. Zvanot uz viņa telefonu, tas nebija izslēgts, bet neviens necēla klausuli, un, tā kā iepriekš nekad nebija gadījies, ka vīrs neatbild uz zvaniem, sieviete bija nobijusies, vai nav noticis kas ļauns.

„Pieteicēja uzskata, ka viņai ar šādu Valsts policijas darbinieku rīcību ir radies smags morāls kaitējums, jo no 11. līdz 13.feburārim nav zinājusi, kur atrodas vīrs un vai viņš vispār vēl ir dzīvs; visas šīs dienas bijusi smagā stresa stāvoklī, bieži raudājusi un nezināja, kur lai meklē savu vīru. Tā kā pieteicēja ir invalīde, pieteicējas veselības stāvoklis strauji pasliktinājies,” aprakstīts tiesas dokumentos. Turklāt arī 13. februārī viņa par vīra atrašanās vietu uzzinājusi no vīramātes, ne policijas darbiniekiem.

Taču Valsts policija neuzskatīja, ka ar tās darbinieku rīcību sievietei būtu nodarīts smags kaitējums, un viņas prasītā 4000 eiro lielā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma vietā policija aizturētā vīrieša sievai pagājušā gada septembrī – vairāk nekā pusotru gadu pēc notikušā - nolēma izmaksāt 50 eiro.

Šo lēmumu Valsts policija pamatoja ar to, ka sievietes „nemantisko tiesību aizskārums nav bijis ilgstošs” un ka „policijas darbinieki bija veikuši darbības, lai censtos izpildīt paziņošanas pienākumu, taču, iespējams, tehnisku iemeslu dēļ tas netika izdarīts, kas neliecina par tīšu bezdarbību”.

Turklāt sievietei bijis iespējams par aizturēšanu uzzināt no kaimiņiem, tā ka viņas „aizskarto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību smagums un piedzīvoto ciešanu apjoms” esot vērtējams kritiski.

Pēc tam, kad sieviete bija vērsusies tiesā, viņas sniegtie skaidrojumi gan būtiski atšķīrušies no policijas apgalvojumiem: „Viņa zvanīja paziņām, Jelgavas slimnīcai, bet vīramāte bija aizgājusi uz Jelgavas policiju, kur viņai pateica, ka par vīru nekādu ziņu neesot. Ja pieteicēja un vīramāte pašas nebūtu meklējušas, nezina, cik ilgs laiks paietu, lai uzzinātu, kur viņš atrodas.”

Izvērtējot notikušo, tiesnese S. Ozola ir konstatējusi: neesot apšaubāms, ka pārdzīvojumi un bažas par ģimenes locekļa aizturēšanu un nezināšana par viņa atrašanās vietu tiešām var radīt neizpratni un citas negatīvas emocijas. Tomēr tiesa neuzskatot, ka šāda situācija varēja izraisīt pieteicējai veselības problēmas un radīt smagu pieteicējas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu Zaudējumu atlīdzināšanas likuma izpratnē.

Tiesas spriedumā, ar kuru noraidīts sievietes pieteikums, arī norādīts, ka viņa ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem, piemēram, medicīniskajiem dokumentiem, nemaz neesot pierādījusi, ka viņas neinformēšana par vīra atrašanās vietu būtu izraisījusi kaitējumu veselībai, tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka noticis būtisks pieteicējas tiesību aizskārums.

Tiesai noraidot pieteikumu, sievietes centieni saņemt adekvātu kompensāciju par Valsts policijas darbinieku nodarījumu viņai līdz ar to ir nesuši tikai zaudējumus: no tiem 50 eiro, ko sieviete saņēma kā atlīdzinājumu no policijas, 30 eiro viņai tagad jāsamaksā kā valsts nodeva par pieteikuma izskatīšanu.

Administratīvās lietas spriedumā ir atsauces arī uz tiesu praksi līdzīgās situācijās, un šīs atsauces liecina, ka Latvijas tiesas nav noskaņotas augstu vērtēt cilvēku ciešanas un viņiem valsts iestāžu darbinieku nodarītu kaitējumu.

Tā, piemēram, cilvēkam, kuram piecus mēnešus netika paziņots par tēva nāvi, līdz ar ko viņš nevarēja atvadīties no tēva vai apbedīt tēvu dzimtas kapavietā, ar Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 31.maija spriedumu piespriests 75 eiro morālā kaitējuma atlīdzinājums.

Atsaucīgākas tiesas ir gadījumos, kad ir runa par kaitējumu veselībai. Tā, piemēram, kādam cilvēkam noteikts morālā kaitējuma atlīdzinājums 5691 eiro apmērā par prettiesisku iestādes faktisko rīcību, nesniedzot šim cilvēkam informāciju par to, ka pastāv profesionāli pamatotas aizdomas par viņa inficēšanos ar infekcijas slimību (C hepatīta vīrusu).

Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. panta pirmo daļu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.

Šī panta ceturtā daļa noteic, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzību nosaka līdz 7000 eiro. Ja nodarīts smags nemantiskais kaitējums, atlīdzību var noteikt līdz 10 000 eiro, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzības apmērs var būt līdz 30 000 eiro. Likumdevēja ieskatā lielāks kaitējums ir neiespējams.

Raksts pirmoreiz publicēts Latvijas Avīzē.