Iesaki rakstu:

Otrdien administratīvajā rajona tiesā nenotika bijušās Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāres Kristīnes Jarinovskas (attēlā) prasības izskatīšana pret Izglītības un zinātnes ministriju par morālā un materiālā kaitējuma atlīdzināšanu. Pēc Pietiek publikācijas par to, ka lietu pret Vjačeslava Dombrovska vadīto ministriju izskatīs viņa bijusī dzīvesbiedre Marina Romanova, pēdējā mirklī tika paziņots, ka tiesas sēde nenotiks sakarā ar "tiesneses prombūtni".

"Nezinu, kā piedienīgāk izstāstīt. Tiesa beidzās nesākusies," - tā tiesā notikušo Pietiek īsi raksturoja pati Jarinovska, kas par tiesas sēdes atcelšanu bija uzzinājusi pēdējā brīdī. Oficiālais tiesas skaidrojums - sēde atcelta "tiesneses prombūtnes" dēļ, un nekādi sīkāki paskaidrojumi nav tikuši sniegti. Tos tiesā pagaidām nav izdevies saņemt arī Pietiek. "Bezprecedenta gadījums, cik sevi atceros. Vodeviļa," piebilst Jarinovska.

Kā zināms, viņa jau vairākus gadus dažādās instancēs ir tiesājusies saistībā ar viņas atlaišanu no amata un šajās prāvās guvusi panākumus, kaut gan amatā tā arī nav atjaunota un kompensāciju nav saņēmusi. Kaut gan Dombrovskis no šīs tiesvedības cenšas norobežoties, tieši viņa vadībā ministrija atteikusies slēgt ar Jarinovsku mierizlīgumu.

Šī tiesvedību "komplekta" ietvaros otrdien bija paredzēta kārtējā prāva, kurā Jarinovskas prasību vajadzēja izskatīt administratīvās tiesas tiesnesei Romanovai - kā izriet no amatpersonu deklarāciju datu bāzes, bijušajai izglītības un zinātnes ministra sievai.

Pašlaik Dombrovskis jau ir arī oficiāli šķīries, kas redzams arī deklarācijās, līdz ar ko formāla interešu konflikta administratīvās tiesas tiesnesei, pēc visa spriežot, varētu arī nebūt.

Taču, kā liecina deklarāciju datu bāze, Dombrovskim un Romanovai joprojām ir ne tikai kopējs īpašums, bet, pēc visa spriežot, arī kopējas parādsaistības.

Gan Dombrovska, gan Romanovas amatpersonas deklarācijā ir norādīts viņu kopējais dzīvoklis: atšķirība tikai tā, ka Romanova norāda ar Dombrovski kopīpašumā esošu dzīvokli, bet Dombrovskis - kopā ar Romanovu lietošanā esošu dzīvokli.

No deklarācijām rodas iespaids, ka arī parādsaistības par dzīvokli Dombrovskim un Romanovai varētu būt kopējas: Romanovas uzrādītās parādsaistības ir 179 371 eiro, bet Dombrovska - 178 502.

Cik zināms no Izglītības un zinātnes ministrijas, Dombrovskis par to, ka prasību pret viņa vadīto ministriju izskatīs viņa bijusī dzīvesbiedre, iepriekš neesot zinājis. Pirmdienas vakarā viņa preses pārstāve sniedza šādu komentāru:

"Par to, ka attiecīgajā tiesvedībā tiesnese ir Marina Romanova, ministrs uzzināja no Pietiek jautājumiem. 

Saskaņā ar likumu, spriežot tiesu, tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti likumam, un nav pieļaujama nekāda tiesas spriešanas ierobežošana, iespaidošana un ietekmēšana. Savukārt tiesneša pienākums ir atstatīt sevi no lietas izskatīšanas gadījumā, ja viņam rodas šaubas par savu objektivitāti. 

Vjačeslava Dombrovska laulība ir šķirta kopš šā gada janvāra sākuma, bet lēmumi, par kuriem notiek tiesvedība, ir pieņemti cita izglītības un zinātnes ministra darbības laikā. No publiskā viedokļa, protams, būtu labāk, ja šāda sakritība nenotiktu un neradītu iespēju izplatīt nepamatotus un visai absurdus pieņēmumus, tomēr nedz objektīva, nedz subjektīva pamata interešu konfliktam nav."

Pietiek šodien pārpublicē vairākos medijos publicēto Jarinovskas rakstu, kurā viņa nesen bija izklāstījusi savu ieilgušo tiesvedību gaitu un ierindas pilsoņa gaitas Latvijas tiesu sistēmā:

"Lai gan Latvijas Republikas pamatlikumā cilvēktiesības uz taisnīgu tiesu ieceltas pamattiesību statusā, tādējādi garantējot tām īpašu aizsardzību, šobrīd valsts varas turētāji pat nespēj nodrošināt spriedumu izpildi. Senās Valsts kancelejas birokrātes Guntas Veismanes bēdīgi slavenā frāze, turpinot tiesvedību ar Dienu par publiski pieejamas informācijas sniegšanas atteikumu brīdī, kad iestādei prasītās ziņas jau izsniegtas žurnālistiem: „Lai juristi patrenējas!”, skarbi atspoguļo, par ko valsts pārvalde tur administratīvo tiesu. Tā valstij kļuvusi vai nu par advokātu vai arī par teatralizētu uzvedumu arēnu. Birokrātu ieskatā tiesai ir butaforiskas buferzonas, kurā „kaislības norimstas” un laiks visu dziedē, loma.

Korupcijas relatīvais nekaitīgums ir acīmredzams tam, kurš uzdrošinās izmantot tiesu, lai apšaubītu augstāko birokrātu vai ministru rīcības likumību. Augstākā birokrātija nebīstas no administratīvās tiesas, jo pat klaji nelikumīgas rīcības gadījumā nav dzirdēts, ka šī institūcija kaut ko var birokrātam padarīt.

Pirmkārt, process kalpo par laika vilcinātāju, lai iestātos disciplināratbildības noilgums. Otrkārt, nereti prāvas laikā mainās pats tiesiskais regulējums, zūd nodarījuma gan sociālā bīstamība, gan iespēja valsts nelikumīgo rīcību stādīt par atgādinājumu citiem. Treškārt, neviens negarantē administratīvās tiesas spriedumu izpildi saprātīgā termiņā. Ja vien, protams, jums nav kāda apsardzes firma vai cita „privāta armija”, kas ar bruņota spēka draudu palīdzību var iebiedēt iestādi pildīt likumu, taču tad ne jau tiesas spriešana, bet rupjš spēks palīdzētu atjaunot taisnību. Uzdosim sev jautājumu: vai loģiskāk, godīgāk un pareizāk ir dot ministram nelielu, taisnīgu kukuli, vai arī tiesāties astoņus gadus, panākt savu uzvaru tiesā, nepanākot nekādu reālu taisnīgumu?

Kā ilustrācija kalpo teju astoto gadu ritējusī izrāde – prāva ar izglītības un zinātnes ministru, kur skaudri ir jaušama mūsu valsts tiesiskuma fikcija.

Ievads

2006. gadā ministrs patvaļīgi paziņo par atalgojuma samazināšanu uz pusi un līguma laušanu – uz A6 formāta (10,5 cm x 14,8 cm) lapiņas. Bez iemesla, bez argumentācijas.

Pirmais cēliens

Pirmā Administratīvās rajona tiesas tiesnese, kas nu jau sēž... apgabaltiesā, noliedz, ka vispār drīkst tiesāties, jo valsts pārvaldes lēmums esot privāta darīšana. Arī Administratīvās apgabaltiesas sastāvs arī ar balsu vairākumu izspriež, ka lieta nav jāskata tiesā, tikai vienam tiesnesim ir dūša aicināt pārsūdzēt. Augstākā tiesa norāda virkni apsvērumu, kā var nonākt pie secinājuma, ka lieta ir skatāma administratīvajā procesā un sūta to rajona tiesai. Protams, sīkumaini ļaudis jautās, kāpēc universitātē māca atšķirt privātas un publiskas tiesības, taču nevar gribēt šādu skunstīgu māku no katra, kas celts par tiesnesi. Pa to laiku Valsts civildienesta pārvalde rakstveidā ir apņēmusies, ka līguma atlīdzība būs jāmaksā, ja privātpersona uzvarēs šo tiesu.

Otrais cēliens

Lietu pusotru gadu skata, izprasa pieprasījumus, lai otrais rajona tiesnesis nāktu klajā ar ģeniālu ideju: lieta izbeidzama, jo ,redz’, esot noteikumi, kas atcēluši līgumu. Viena nelaime, ka norma, ko laikam atrada kāds palīgs vai sekretāre, tā arī nekad nav stājusies spēkā. Pievīla prasme strādāt ar normatīvo aktu informatīvo sistēmu... var pateikt priekšā, ka tur der paskatīties, vai pie akta parādās vārdi „spēkā esošs”: konservatīvi juristi dažkārt mīl aizspriedumu, ka jāpiemēro ir tādi likumi, kas ir spēkā. Otrais apgabaltiesas sastāvs pēc pusgada atceļ lēmumu. Kas par to bija rajona tiesnesim? Pareizi – arī viņu iesēdināja apgabaltiesā.

Trešais cēliens

Lai arī tiesai nerastos vēl kāda šaubīga iedoma, bija jāmobilizē visas ministrijas, lūdzot atsūtīt teju visus ministriju līgumus, lai tādējādi pierādītu, ka tas ir atalgojums. Trešā rajona tiesas tiesnese rūpīgi iepazinās ar tobrīd jau daudzu sējumu smago lietu (atgādināsim, ka pats valsts lēmums ir frāze uz A6 formāta lapiņas). Citastarp, pieņēma saprātīgu lēmumu – uzrakstīja atlūgumu no tiesneša amata.

Ceturtais cēliens

Ceturtā rajona tiesnese ņēmās 2009. un 2010. gadu, attiecīgi process jau bija četrus gadus vecs. Mēdz teikt, ka ļaudīm ir gaišie brīži un ir tumšie brīži. Ceturtajai tiesnesei, iespējams, intelektuālu aptumsumu bija radījis kāds personisks notikums, jo viņa, esot spēkā Augstākās tiesas skaidrai norādei par publiskām tiesībām, atkal sarakstīja civiltiesībām, pie tam „simulatīviem darījumiem” līdz visbeidzot pati izdomāja citu līguma laušanas iemeslu, par valsts pat nenojauta – ka pats līgums ar valsts sekretāru no laika gala ir bijis prettiesisks. Un, ka visās iestādēs tie ir prettiesiski. Pa starpu tur vēl cits apgabaltiesas sastāvs atzina šos izdomājumus par pareiziem.

Piektais cēliens

Ievērojāt, ka līdz šim iestādei nekas nebija jādara? Tikai jānāk uz sēdēm, jāuztur process. Piektā Administratīvā apgabaltiesa atmeta šaubas par atalgojumu, atceļot iepriekšējās aplamības, tomēr nenoteica konkrētu izmaksājamo summu, beidzot radās iespēja ministrijai iesniegt kasācijas sūdzību, apšaubot, ka par šo lietu drīkst sūdzēties administratīvajā procesā... Augstākā tiesa spriedumu atcēla, norādot, ka ir jāpārbauda, vai ministre ir rīkojusies patvaļīgi.

Sestais cēliens

Sestā apgabaltiesa konstatēja teju to pašu, ko piektā, jo iestādes rīcībā jau nekādu argumentu nebija. Izņemot melošanu tiesai par atalgojuma apmēru un fantāzijas, ka tādi argumenti „varētu būt bijuši”. Un atkal ministrija varēja iesniegt kasācijas sūdzību. Teju gadu Augstākā tiesa apsvēra, kā jāreaģē uz sesto reizi, kad apšauba, vai lieta ir izskatāma tiesā, līdz beidzot atteica kasāciju un ļāva tiesas spriedumam stāties spēkā.

Septītais cēliens.

Tikai divdesmit divi tiesneši septiņu gadu laikā skatīja lietu: tiesu es uzvarēju, ir spriedums, ka valsts rīkojās nelikumīgi un ir izmaksājama kompensācija. Liekas, ka beidzot ir gana, lai visas puses – arī izglītības un vides ministri – saprastu, ka nu ir jāpilda uzņemtās saistībās, tomēr izrādās, ka tieši tagad var sākt čučēt vai izlikties par beigtiem. Var taču vēl pavilkt laiku un paskatīties, kādas metodes izmantos. Vai arī šeit sagribējies valstsvīra untumu – lēmuma mainīšanu „ar tankiem”?

Viena no tiesas pamatpazīmēm ir tās nolēmumu saistošais spēks. Likumdevējs normatīvi, bet izpildvara faktiski ir tie, kas nodrošina izpildi. Ja pat lietā, kur viena puse ir ministri un otra – augstākā valsts civildienesta ierēdne, tiesas spriedumu nepilda, kad elementārā lieta vilkta astoto gadu, parastam pilsonim vai ierēdnim tiesā nav iesakāms vērsties. Bezjēdzīgi. Dažs varētu pat bilst, ka prātīgāk būtu bijis izkārtot lietas ar politiskām intrigām, vai vienkārši uzzinot A6 formāta nelikumīgu rezolūciju, ņemt A6 formāta aploksni, piepildīt ar naudu un aiznest, kur pienākas krietnā sabiedrībā.

Ja ministri uzšķauda spriedumam, nav pamata uzskatīt, ka Latvijas Republikā ir reāla administratīvā justīcija. Vēl vairāk varētu uzdot jautājumu, kas ir raksta nosaukumā – vai nav laiks likvidēt administratīvo tiesu?"