Iesaki rakstu:

Tieslietu ministra Jāņa Bordāna mēģinājumi izmantot Tieslietu padomi, lai nosodītu Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju Aigaru Strupišu, paši saņēmuši nosodījumu, bet palikusi neizpratne – ko gan šī kritika īsti nozīmējusi?

Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs LTV “Rīta Panorāmā” 26. februārī izteicās, ka Aivara Lemberga tiesas prāva, kas pirmajā instancē ilga 12 gadus, “ir piemērs, pēc kura varētu rakstīt mācību grāmatu tiesnešiem un prokuroriem, kā nevajag darīt. [...] Tā ir hrestomātiska lieta, kā tiesnesim nedarīt, un šī lieta jāņem un jāpēta, kādi bija mehānismi, kā lieta tik ilgi novilkta. Uz šīs lietas pamata bezmaz vai jātaisa mācību grāmata tiesnešiem un prokuroriem, kā nedarīt. Minētās lietas gaitai otrajā instancē nevajadzētu būt ilgākai par diviem vai trīs gadiem. Tomēr, ja lietas izskatīšana ievelkas, tad tas liecina, ka ar to nav kaut kas kārtībā”.

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns pēc divām nedēļām bija saņēmis dūšu (pieņemsim, ka bija saņēmis dūšu, nevis kādus vēlētājiem nezināmus norādījumus no sazin kurienes) un izplatīja komentārus, kas medijos tika atspoguļoti šādi:

“Ministrs Tieslietu padomi aicina izvērtēt AT priekšsēdētāja rīcības ētiskumu un pieņemt koriģējošu rezolūciju, jo amatpersona ar apgalvojumiem bez pierādījumiem ir grāvusi sabiedrības uzticēšanos Lemberga prāvas tiesnesei Irīnai Jansonei, jaunajiem ekonomisko lietu tiesnešiem un tiesu varai kopumā.”

Bordāns uzskata, ka Strupišs esot izvēlējies pasniegt "ļoti dīvainu un atšķirīgu vēstījumu" sabiedrībai, publiski paslavējot tiesnesi Kārli Jansonu, kurš attaisnoja bijušo VAS Latvijas Dzelzceļš valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni un Igaunijas miljonāru Oļegu Osinovski.

Saistībā ar izteikumiem par Magoņa un Osinovska lietu pats Bordāns esot saņēmis juristu pārmetumus par politiskā spiediena izdarīšanu uz tiesu. Tagad ministrs pārmeta Strupišam, ka tas esot vērsies "ar neargumentētiem pārmetumiem" pret savu kolēģi Irīnu Jansoni, kura atzinusi Lembergu par vainīgu.

Jau dažas dienas vēlāk Tieslietu padome izteica vāji slēptu nosodījumu J. Bordānam, aicinot “tieslietu ministru Jāni Bordānu (JKP) turpināt dialogu ar padomi, ievērojot profesionālās diskusijas principus, un atturēties no tiesu sistēmas izmantošanas savās politiskajās interesēs.”

Tas, ka šajos jautājumos notiek atklātas un publiskas diskusijas, ir apsveicami. Gan tieslietu ministrs, gan tiesneši (un viņu pieņemtie lēmumi) demokrātiskā valstī ir apspriežami un diskutējami. Gan tiesneši, gan ministri ir valsts amatpersonas, tālab viņu darbības ir publiski izvētījamas. Līdz ar to nav brīnums, ka Saeimas opozīcijas deputāti uzskata — premjeram nekavējoties jāvērtē Bordāna atbilstība tieslietu ministra amatam.

Amatpersonu savstarpējās viedokļu sadursmes pierimušas, tāpēc paliek būtiskais jautājums: bet ko gan Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir domājis, sakot — Lemberga lieta ir “piemērs, pēc kura varētu rakstīt mācību grāmatu tiesnešiem un prokuroriem, kā nevajag darīt” un “ja lietas izskatīšana ievelkas, tad tas liecina, ka ar to nav kaut kas kārtībā”.

Tie Latvijas iedzīvotāji, kas pēdējos 12 gadus nav dzīvojuši mariāņu klosterī vai konstantā “pālī” un daudzmaz sekojuši līdzi notikumiem valstī, šādā AT priekšsēdētāja komentārā saklausa loģisku secinājumu: nu nevar saražot 250+ sējumus ar makulatūru, inkriminējot Ventspils mēram visādus pārkāpumus, lai tiesa beigās būtu spiesta attaisnot A. Lembergu visās epizodēs, kas saistītas ar viņa darbību pašvaldībā vai publiskajā sektorā vispār, un lai notiesāšanai tiktu izmantotas liecības no lietas iznākumā personīgi ieinteresētiem multimiljonāriem, kas sevi nosaukuši par cietušajiem.

Iedzīvotāji sliecas piekrist A. Strupiša izteiktajai kritikai, jo ar to domā, ka AT priekšsēdētājs izsaka nosodījumu prokuroru slepenajai sadarbībai ar nu jau bijušo “arestētās mantas glabātāju” Rūdolfu Meroni, kā rezultātā Ventspils tranzītbiznesa apjoms katastrofāli krities, bet arestiem pakļautie uzņēmumi iztukšoti.

Cilvēki pieņem, ka valsts galvenais tiesnesis izsaka aizdomas par sistemātiskajiem procesuālajiem pārkāpumiem, kas tikuši konstatēti faktiski visos A. Lemberga lietas etapos. Ka uzslavē Limbažu tiesneša dūšu izpildīt pienākumu un pieņemt nepopulāru lēmumu — attaisnot divus tautā nepopulārus biznesmeņus, jo tomēr nav konstatēts kukuļdošanas mēģinājums.

Bet varbūt ir otrādi? Varbūt Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir sašutis par to, kāpēc Lemberga lietā vispār tika pieļauts tas, ka aizstāvībai ļāva vismaz skata pēc vienreiz mēnesī paķepuroties, un ka vispār notika jelkāda (lai arī rudimentāra un negodīga) sacensība starp apsūdzību un aizstāvību? Varbūt kritika nozīmē izbrīnu par to, kāpēc tiesa jau pirms desmit gadiem nesāka pārkopēt apsūdzības rakstu par sprieduma tekstu? Varbūt A. Strupišs uzskata — ja reiz prāva velkas 12 gadus, tad spriedumam vajadzēja būt notiesājošam pilnīgi visās epizodēs, arī visbezjēdzīgākajās?

A. Strupišam vajadzētu turpināt sniegt savu redzējumu par A. Lemberga, U. Magoņa un citām lietām, lai mēs varētu precīzāk uzzināt, ko tad viņš ar savu kritiku ir domājis. Tā kā viņš ne tikai vada Augstāko tiesu, bet regulāri piedalās kasāciju skatīšanā un kopumā var lepoties ar desmitgadēm ilgu tiesneša karjeru, tad A. Strupiša pieredze praktiskajā tiesu darbā dod viņa viedoklim svaru — atšķirībā no J. Bordāna, kurš visu mūžu lēkājis pa amatiem, darbavietām un partijām kā sienāzis jūnijā.

Tagad tikai jāuzzina, kāds tas Aigara Strupiša kritiskais viedoklis īsti ir!