Iesaki rakstu:
Visiem pasaules kariem ir bijis dūmu aizsegs. Pasaules tirgi vienmēr pārdalīti ar kariem. Sabrukušas impērijas un veidojušās jaunas. Uzvarējuši un zaudējuši grandiozi sociāli eksperimenti un ideoloģijas. Kas īsti notiek tagad?
TV produkta patērētāju līmenī vērojam Krievijas iebrukumu Ukrainā, jūtam līdzi, mācāmies nīst oponentus un sekmīgi iznīcinām savu ekonomiku nesaprotamu un irracionālu politisku uzstādījumu vārdā. Jo pat nemēģinām ieskatīties parādības saknē.
Notiekošajam ir vairāki slāņi, kas slēpti pavirša pētnieka skatam.
Pirmais, redzamākais, ir Krievijas iebrukums Ukrainā, kurš pēc visiem parametriem ir proxy karš – Krievija pret kolektīvajiem Rietumiem.
Vērts papētīt, kas šobrīd ir kolektīvie Rietumi un uz ko tie īsti balstās. Kāpēc būtu jākaro divām kapitālistiskām valstīm? Tas noteikti nav par teritoriju un resursiem. Argumenti par drošību ir vērā ņemami, taču šoreiz arī nav noteicošie.
Kolektīvie Rietumi šobrīd ir visa neoliberālā pasaules kārtība, kas izveidojusies Bretonvudas vienošanās rezultātā, tā ir pasaule, kuras labklājība ir atkarīga no biržu spekulantu labsajūtas, dolāru drukas mašīnas, neapvaldītas augļošanas un globālas vardarbības pret tiem, kas tam nepiekrīt.
Vašingtonas konsensa praktiskie principi:
1. Fiskālās disciplīnas nodrošināšana (minimāls budžeta deficīts, lai netiktu radīta lieka nauda)
2. Valsts izdevumu prioritāte veselības aizsardzībā, izglītībā, vides infrastruktūrā (nav zinātnes, kas ir visa pamats)
3. Nodokļu samazināšana (domājot par ārvalstu kompānijām, lai tām nav lieku izdevumu un galvenokārt tajās jomās, kurās darbojas ārvalstu kompānijas)
4. Finanšu tirgus liberalizācija (zemi kredītu procenti)
5. Nacionālās valūtas brīvs apmaiņas kurss (lai nojauktu iekšējo tirgu aizsargājošās monetārās barjeras un radītu papildu priekšrocības ārvalstu kapitālam)
6. Ārējās tirdzniecības liberalizācija (importa preču nodokļa samazināšana)
7. Ārzemju investīciju ierobežojumu atcelšana (ierobežojumu atcelšana ārvalstu kapitālam izmantot vietējos resursus brīvi pēc saviem ieskatiem)
8. Privatizācija (valsts īpašumu izpārdošana pēc iespējas lētāk un ar maksimāli izdevīgākiem nosacījumiem ārvalstniekiem)
9. Ekonomikas deregularizācija (valsts neiejaukšanās, tas ir – valsts un valstī notiekošo procesu atstāšana pašplūsmā un neiejaukšanās ārvalstu korporāciju darbībās, kas atstāj ietekmi uz valstī notiekošajiem procesiem un valsts labklājību)
10. Privātīpašuma aizsardzība (pirmām kārtām – ārvalstniekiem piederoša privātīpašuma aizsardzība)
Vašingtonas konsensa ideoloģiski demagoģiskie principi:
1. Globalizācijas idealizācija un propaganda
2. Demokrātijas vai vēl labāk liberālās demokrātijas prioritāte
3. Ekonomiskās liberalizācijas prioritāte
4. Mīts par tirgus ekonomikas visvarenību
1971. gadā prezidents Niksons atraisīja dolāru no zelta seguma, bet Reigans radīja kārtību, kurā jebkurš sadrukātais dolāru daudzums tika izmantots patēriņa stimulēšanai un privātai kreditēšanai. Un dolāru drukas mašīnas saimnieks FRS - Federālā Rezervju Sistēma - un ar to saistītie banksteru klani kļuva par pasaules resursu saimniekiem. Visa pasaule, atskaitot sociālistisko nometni, bija kļuvusi par viņu īpašumu. Sabrūkot PSRS, visa pasaule kļuva par vienotu kapitālistisko sistēmu.
Tiesa gan, večuks Markss bija brīdinājis par parādību, ka galējas kapitāla koncentrācijas gadījumā jauni tirgi vairs nav pieejami un banku kapitāls pārstāj pelnīt. Un šī ekstensīvā sistēma sāk brukt un apēst pati sevi. Apsveicu, varam vērot teorijas iemiesošanos praksē. Mums garantēti vismaz 20 gadi haosa un asiņu.
Neokoloniālisms.
Palmu ēnā dzīvojošie, labi iedegušie pilsoņi, kuri ar prieku sagaidīja britu un franču koloniālo impēriju galu, pat nemanīja cilpu, kas sažņaudzās ap to kakliem.
Vagaru un plantāciju uzraugu vairs nebija, koloniālisms bija mainījies. Mēģinājumā nokratīt dolāra verdzību gāja bojā valstis un pat Eiropas prezidenti, tika nogalināts Šarls de Golls. Uzvarēja joprojām sankciju noklātā Irāna, tur joprojām nav CB ofisa, un viņi paši drukā savu naudu.
Arī pāris lielvalstis, kas dažādu iemeslu dēļ bija spiestas pakļauties Vašingtonas konsensam, nostiprinājās militāri un sāka meklēt ceļus savas finanšu suverenitātes atgūšanai. Un šīs valstis - Ķīna un Krievija - sagaidīja brīdi, kad esošā valūtas sistēma sāka brukt, lai pieteiktu savu faktisko neatkarību. Naivi bija domāt, ka ar Ķīnas milzīgo cehu mūžīgi varēs norēķināties ar ASV Valsts kases parādzīmēm un Krievijas naftas straumēs konservēt dolāra emisiju.
Antikoloniālais dumpis.
Tā vienkāršos vārdos varētu nosaukt to, ko vērojam šobrīd. Viegli pamanīt, ka Ķīnas un Krievijas ofensīvu klusējot atbalsta Dienvidamerika, Āzija un Āfrika, valstis, kas labprāt redzētu veco kārtību aizejam, bet nebija gatavas individuālai pretestībai savu izmēru un resursu dēļ. Nav iespējams pateikt, vai šajā revolūcijā izdzīvos Krievija un Ķīna, bet izaicinājums ir mests. Un ir pilnīgi skaidrs, ka vecā kārtība nav glābjama un viss mainīsies. Bet jautājums par to, vai šī procesa vērotāji to pārdzīvos, joprojām ir aktuāls.