Iesaki rakstu:

Esmu no tiem cilvēkiem aktīvajā politikā, kas uzskata, ka ilgstoša trešdaļas Saeimas turēšana opozīcijā ilgtermiņā vājina Latvijas demokrātiju un debilizē opozīciju. Neesmu slēpusi, ka uzskatīju par vismaz apsveramu, vismaz diskusijas vērtu Saskaņas centra (SC) dalību valdībā. Protams, ar skaidri definētiem nosacījumiem, ar apliecinātiem principiem, kuru pamatā nepārprotama Latvijas valstiskuma atzīšana.

Šobrīd nevēlos iztirzāt SC pastāvēšanas vēstures peripetijas un dažādās tiešās un netiešās norādes par saistību ar Krievijas varu. Kopš 2014. gada 1.marta Krievijas Domes augšpalātas lēmuma atļaut Putinam ievest karaspēku suverēnās Ukrainas teritorijā sākas cita politikas atskaites sistēma arī Latvijā. Pieņēmumu un pieļāvumu laiks ir beidzies. Katram Saeimā pārstāvētajam politiskajam spēkam un arī tiem jaunajiem, kas rudenī pošas uz Saeimu, Latvijas iedzīvotājiem – vēlētājiem un nepilsoņiem, ir jāatbild uz jautājumu kā vērtējama Krievijas rīcība Ukrainā. Tieši un atklāti. Par kādu cenu mēs esam gatavi labām attiecībām ar Krieviju?

Kādēļ piesaucu SC? Tādēļ, ka notikumi Ukrainā var kļūt par krustcelēm SC pastāvēšanā. Es gribētu saprast, vai, kā un kādēļ kolēģi Saeimā no SC frakcijas, ar kuriem diendienā strādājam kopā, piem., Andrejs Klementjevs, Igors Zujevs, Ivans Klementjevs, Marjana Ivanova-Jevsejeva, aizstāvēs un attaisnos Krievijas intervenci Ukrainā?

Man nav ilūziju par profesionālajiem mazas, bet augstākās līgas spēlētājiem Jāni Urbanoviču un Nilu Ušakovu. SC ideoloģiskajiem un nodrošinājuma pīlāriem, kam savas cepures būs jāapēd, lai pamatotu Krievijas rīcību. Bet ierindas frakcijas deputātiem, ierindas SC biedriem? Kādēļ lai šoreiz, kad karš faktiski kaimiņos kļūst par realitāti, viņi veidotu klusējošos masu skatus dažiem veikliem politdarboņiem? Kādēļ lai šis brīdis nekļūtu par īsto, lai atsaistītos no saitēm ar Krieviju un attīstītu savu partiju pašu spēkiem? Pretējā gadījumā SC marginalizācija būs vēl ilgāka un tas būs pamatoti.

Atzīšos,  nepatīk izteiciens „parādīja stingru mugurkaulu”. Ļoti negribētos, ka pēdējie notikumi Ukrainā Latvijas politikā un sabiedrībā aktivizētu tieši „mugurkaula rādītājus”. Latvijas intereses – aktīva pilsoniska sabiedrība, kas apzināti vienojas un rīkojas kopīga mērķa labad – neatkarīgas demokrātiskas valsts stiprināšanā. Diemžēl, izrādās joprojām aktuāli – arī nosargāšanā. Lai to izdarītu, mugurkaula vien nepietiks. Taisns mugurkauls var būt arī no pārkaļķošanās.

Šobrīd Latvijai vairāk vajadzēs prātus un drosmi. Drosmi nosaukt lietas īstajos vārdos. Gan Ukrainā, gan Latvijā. Drosmi politiskajām partijām nokāpt no ērti iemītās takas, kas saucas „Krievi nāk!”, kas primitīvākajā izpildījumā nes tikai īstermiņa augļus šīs pieejas abu pušu lietotājiem, bet sabiedrību un valsti ilgtermiņā dzen strupceļā. Prātu un drosmi pieņemt lēmumus, kas mazina Latvijas atkarību un ietekmējamību no Krievijas un pieņemtos lēmumus arī noturēt. Visiem kopā. Jo izdevīgāka gāzes cena beigās var izrādīties pārlieku dārga – mūsu valsts vērtībā.

Pārpublicēts no http://ivinkele505.wordpress.com