Iesaki rakstu:

Reakcija uz Saeimas deputātes Silvas Bendrātes „marionetes līgumu” ar Aivaru Lembergu trešdien uzskatāmi, gandrīz taustāmi apliecināja to, par ko līdz šim tika runāts tikai pieļāvuma formā, - cik atkarīga no Ventspils mēra labvēlības patiesībā ir šķietami principiālā Vienotība un cik nesaraujamas pēc varas kāru ļaužu attiecības viņus patiesībā saista.

Citkārt tik runīgie Vienotības shēmotāji un vēl runīgākie ētikas un principu aizstāvji vakar galvenokārt tikai negribīgi bubināja par „nepieciešamību rūpīgi ar visu iepazīties” un „kādu no valdes sēdēm”, kad tad varētu pamēģināt kaut ko paspriest par šo sīko un nenozīmīgo Bendrātes lietu.

Tas gan, protams, nebija nekāds pārsteigums, ņemot vērā, cik entuziasma pārpilni šie ļaudis visos laikos ir metušies virsū ikkatram „ne-savējam” par niecīgāko skabargu viņa acī un cik aizkustinoši viņi izlikušies nemanām pat pamatīgākos baļķus to acīs, kas pieder „baram”.

Īsts pārsteigums nebija arī tas, cik saskaņota izskatījās šī bubināšana un pašu „marionetes” turētāju un vadītāju vakar negaidīti piemeklējušais atmiņas zudums, - kuram gan kāds noslēpums, ka varas iegūšanas un saglabāšanas jautājumi tiek pārrunāti un saskaņoti šaurā lokā?

Un lieki teikt, ka šajā lokā oligarhu principiālajiem pretiniekiem jau sen nav nekādu iebildumu pakniksēt marionešu raustītājam. Jo, ja reiz pirms dažiem gadiem savu tik principiālo kauju ar oligarhiem vajadzības brīdī aši un knaši aizmirsa Ainārs Šlesers, kāpēc gan lai nu viņa pēdās nebūtu aizgājuši arī tikpat principiālie ļaudis no Vienotības?

Līdz ar to – ja kaut kas arī vakar pārsteidza, tad tas bija mūsu tik godīgais, tik kristālskaidrais, tik principiālais un par valsti domājošais premjers Valdis Dombrovskis.

„Runa ir par pietiekoši veciem komercnotikumiem”, „nav nekāda runa par politisko darbību”, - tas, ko vakar premjers vakar paziņoja ar šiem vārdiem, skaidri nozīmēja: mūs neinteresē, ko jūs (ja vien jūs esat mūsējie) darāt savā biznesā; mūs neinteresē, kā tieši jūs (ja vien jūs esat mūsējie) krāpjat valsti, sabiedrību un vēlētājus; mūs interesē vara un amati – un nekādi stulbi principi, deklarētās vērtības un citi sīkumi tam nedrīkst stāties ceļā.

Politiskā situācija pietiekami skaidri rāda, ka jaunnoformējusies Vienotības-Lemberga ass šo kāroto mērķi arī sasniegs. Cita lieta – ka Vienotība vēlēšanās ir uzvarējusi, bet jau tagad ir skaidrs, ka noteikti nav uzvarējuši tie naivie Vienotības vēlētāji, kas noticēja, ka nu tik vienreiz valsti vadīs kārtīgi, principiāli un godīgi cilvēki.

Var, protams, savā veidā priecēt tas, ka viss šis atklāto bezgožu un ar lunkaniem mugurkauliem apveltīto godavīru un godasievu salikums neko ilgi pie varas nebūs, jo nav viņu varā neitralizēt izseno pasaules likumu, ka uz izkurtējušiem pamatiem būvēta ēka nekad ilgi neturēsies.

Toties vismaz dažus mēnešus visi šie bezgoži, mutes pieturētāji, atklātās un slēptās marionetes noteiks to, kas Latvijā notiks. Un nez kāpēc liekas, ka uz solīto lepnumu par savu valsti šādu ļaužu vadībā nāksies drusku pagaidīt.