Iesaki rakstu:

Šis gads kļuvis par pagrieziena punktu atjaunīgo energoresursu attīstībā Latvijā – elektroenerģiju Latvijā nu ražo jau vairāk nekā 11 500 mājsaimniecību, no kurām gandrīz 9500 saules paneļus ieviesa šogad. Ir milzīga interese par ģenerācijas jaudām saules un vēja parkiem, ko plāno slēgt gan pie AS Augstsprieguma tīkls (AT) gan AS Sadales tīkls infrastruktūras, un jau tuvākajos gados atjaunīgās enerģijas īpatsvars kopējā bilancē, pateicoties šiem projektiem, augs.

Šo pozitīvo stāstu nomākušas ražotāju bažas par pārvades un sadales tarifu celšanu, skaļi paužot, ka “jaunie tarifi būs beigas zaļo projektu attīstībai”. Pirmkārt, gribētu mazliet detalizētāk apskatīt šo pieņēmumu, atmetot emocijas un pavērtējot faktus. Turklāt ir būtiski nejaukt elektrostacijas ar mikroģeneratoriem, primāri tādēļ, ka gan to pamatmērķis, gan arī ietekme uz kopējo energosistēmu lielā mērā atšķiras.

Otrkārt, redzu, ka šai stāstā iezīmējies visnotaļ bīstams vēstījums – proti, ka atjaunīgās elektroenerģijas ražotāji būtu jānodala no citiem energosistēmas lietotājiem, paredzot kādu īpašu pieeju, jo viņi līdzdarbojas zaļās enerģijas ražošanā. Vai tas nozīmē, ka gribam OIK-2?

Atjaunīgo energoresursu un energoneatkarības kontekstā svarīgi izdalīt divas grupas – mikroģeneratori un elektrostacijas, jo to loma kopējā energosistēmas un energoneatkarības kontekstā atšķiras. Elektrostaciju, piemēram, saules vai vēja parku loma ir skaidra – ražot elektroenerģiju komerciāliem mērķiem jeb tirdzniecībai. Savukārt mikroģenerācija primāri paredzēta sava individuālā pašpatēriņa nodrošināšanai.

Konceptuālas neskaidrības par mikroģeneratoru būtību sabiedrībā iezīmējušas diskusijas un rezonanse par Sadales tīkla plānoto tarifa projektu – publiskos paziņojumos nereti pazudusi esence par to, ka mikroģenerators ir elektroenerģijas ražošanas iekārta paša vajadzību nodrošināšanai. Tāpēc, lemjot par labu mikroģeneratoram, iekārtas jauda jāizvēlas atbilstoša faktiskā patēriņa vajadzībām.

Nozarē nereti tiek izmantots pieņēmums, ka viena kilovata saules paneļu sistēmas jauda gada laikā spēj saražot aptuveni 1000 kWh elektroenerģijas. Tātad maksimālā 11,1 kW mikroģeneratora jauda faktiski būtu nepieciešama tikai mājsaimniecībām ar augstu elektroenerģijas patēriņu – apmēram 900 kWh mēnesī. Izvēloties savām vajadzībām atbilstošu mikroģeneratora jaudu, klients spēs uzkrāt (nodot kopējā tīklā) pietiekami daudz elektroenerģijas visam neto uzskaites periodam, ar siltajos mēnešos saražoto un sadales sistēmā nodoto elektroenerģiju nodrošinot sevi arī gada aukstajā laikā. Ja neto uzskaites gada beigās tīklā nodotās elektroenerģijas bilance ir liela, visticamāk, izvēlēta patēriņam neatbilstoša jauda.

Faktiski, tīklā nododot ļoti lielu elektroenerģijas pārpalikumu, kas krietni pārsniedz paša patērēto nodoto apjomu, mikroģenerators kļūst jau pielīdzināms elektroenerģijas ražotājam, kurš šo darbību veic profesionāli – šajā gadījumā rodas jautājums, vai atsevišķu lietotāju grupa, faktiski veicot saimniecisku darbību, nesaņem netaisnīgas privilēģijas attiecībā pret citiem līdzīgas saimnieciskās darbības veicējiem?

Šādām privilēģijām nav īsti pamatojuma, jo no sabiedrības ieguvumu viedokļa, profesionāla elektroenerģijas ražotāja saimnieciskā darbība elektroenerģijas tirgū nebūt nav mazāk nozīmīga vai atbalstāma nekā mājsaimniecības faktiskā darbība šajā tirgū. Piemērota analoģija varētu būt, piemēram, automašīnas remonts – ir ļoti atbalstāmi, ka atbildīgs auto īpašnieks savu spēkratu spēj daļēji remontēt saviem spēkiem, bet, kad tā kļūst par ieņēmumu avotu arī no citiem īpašniekiem, nepieciešams novilkt robežas, pie kurām šī darbība faktiski riskē kļūt par slēptu uzņēmējdarbību uz citu lietotāju rēķina.

Neto uzskaites sistēma – bubulis vai unikāls atbalsta mehānisms?

Neto uzskaites sistēma un tas, cik tā ir taisnīga, ņemot vērā, ka neto gada beigās kopējā tīklā nodotais elektroenerģijas apjoms nonullējas, kļuvis par vēl vienu aktīvu diskusiju tematu. Kas tad īsti ir neto uzskaites sistēma? Tā ir sadales operatora sniegtā iespēja izmantot kopējo tīklu kā milzu akumulatoru, kur klienti var “uzglabāt” pašu saražoto elektrību līdz brīdim, kad tā būs nepieciešama – piemēram, nodot tīklā vasarā, iztērēt ziemā. Ja neapmierina šī iespēja, ko var izmantot viena gada griezumā, no marta līdz nākamā gada februāra beigām – jau pašlaik var vienoties ar kādu elektroenerģijas tirgotāju par paša neiztērēto kWh pārdošanu.

Faktiski neto uzskaites sistēma ir unikāls atbalsta mehānisms, kāda, ja nemaldos, nav nekur citur Eiropā, jo tas nozīmē, ka pats vari nepirkt akumulatoru, kur nepatērēto elektroenerģiju uzkrāt. Turklāt atgādinu, ka neto sistēma tika ieviesta vēl pirms tirgus atvēršanas – laikā, kad elektroenerģijas cenas faktiski bija nemainīgas, un šīs sistēmas būtība bija un ir atbalstīt ražošanu pašpatēriņam, nevis veicināt elektrības ražošanu virs mājsaimniecībai nepieciešamā.

Pašreizējos apstākļos šī sistēma patiesībā zaudē efektivitāti, jo sanāk, ka tā tiek uzturēta uz Sadales tīkla un citu klientu rēķina, jo klasiski elektrība vasarā ir lētāka nekā ziemā. Tātad klients, kas elektrību nodod tīklā vasarā un tērē ziemā, ir ieguvējs (šis gads ar elektrības cenas lēcieniem vasarā ģeopolitiskās situācijas ietekmē, protams, bijis izņēmums). Bet faktiski jau nekāda fiziska akumulatora nav – sadales operators brīdī, kad elektroenerģija klientam jāatdod, to iepērk par biržas cenu. Attiecīgi sadales operatoram neto sistēmas uzturēšana diezgan droši rada papildu izmaksas, kuras gulstas uz citiem patērētājiem.

Vēl viens aspekts, kam gribu pieskarties – atvērta elektroenerģijas tirgus apstākļos neto uzskaites sistēmas pastāvēšana zināmā mērā vairs nav loģiska, jo liek sistēmas operatoram iesaistīties elektroenerģijas tirdzniecības darījumos ar elektroenerģijas sistēmas lietotājiem, kas pēc būtības ir tirgotāja funkcija. Ne velti jau tuvākajā laikā ikvienam interesentam būs pieejama arī neto norēķinu sistēma, kas paredzēs iespēju gan mājsaimniecībām, gan arī juridiskām personām pašsaražoto, bet nepatērēto elektrību “uzkrāt” eiro izteiksmē, bet par uzskaites sistēmas dalībnieku varēs kļūt tikai līdz 2026. gadam.

Joprojām mājsaimniecības varēs turpināt izmantot neto uzskaites sistēmu,  uzkrājot kWh un saņemot atpakaļ kWh, ja šāda sistēma patīk labāk. Un es personīgi zinu ne vienu vien saules paneļu īpašnieku, kas no uzskaites sistēmas nevēlas atvadīties, jo tās nosacījumi arī ar visiem iepriekš uzskaitītiem mīnusiem viņam ir ērti, paredzami un saprotami.

Valstī jāattīsta pārdomāta un efektīva mikroģenerācija

Mikroģenerācijas un izkliedētās ģenerācijas pamatideja ir ražot elektroenerģiju tādā apjomā, vietā un laikā, kas atbilst patēriņam, tādējādi tiek efektīvi koordinētas elektroenerģijas plūsmas kopējā tīklā. Faktiski mikroģenerators varētu būt katrā mājā, taču samērīgas jaudas apjomā. Publiskā telpā izskanējusī kritika par to, ka jaunais sadales tarifa projekts kavēs mikroģenerācijas attīstību, ir nepamatota. Toties šāds pieņēmums raisa emocijas un tāpēc arī izskan skaļāk nekā ekspertu skaidrojumi, ka sistēmas pakalpojumu daļa rēķinā nav saules paneļu atmaksāšanos virzošais faktors.

Galvenā pozīcija rēķinā, kas jāņem vērā, plānojot saules paneļu atmaksāšanos, ir elektroenerģijas cena – jo īpaši, ņemot vērā apstākļus, ka pieslēguma maksa ir identiska gan elektroenerģiju ražojošajām, gan tikai patērējošajām mājsaimniecībām. Proti, iepazīstoties ar sadales tarifa projektu, redzams, ka plānotā tarifa struktūra veidota līdzvērtīga pret visiem sistēmas lietotājiem – gan mājsaimniecībām, gan mikroģenerācijas klientiem, gan uzņēmējiem.

Tomēr no atsevišķiem mikroģeneratora īpašniekiem publiskā telpā ir izskanējis viedoklis, ka viņi būtu pelnījuši īpašu attieksmi, jo piedalās zaļās enerģijas ražošanā. Vai tiešām šāds uzskats ir pamatots, vai gadījumā nevelk mazliet uz OIK-2? Turklāt atgādināšu, ka ar mikroģeneratoru mājsaimniecība ražo elektrību sev, nevis citiem – tāda ir mazās ražošanas pamatideja. Savukārt nepamatoti lielas jaudas izvēle, kas var rezultēties ar lielāka tīklā nodotā elektroenerģijas apjoma nonullēšanos neto gada beigās, ir neatbilstošas jaudas izvēles sekas.

Ņemot vērā mikroģenerācijas būtību, svarīgi izvēlēties jaudu atbilstoši patēriņa paradumiem, tad arī investīcijas ražošanas iekārtā visātrāk atmaksāsies. Nereti lielākas jaudas izvēle tiek attaisnota arī ar enerģētiskās neatkarības veicināšanu, tomēr enerģētiskā neatkarība ir jāpanāk ar cita veida elektroenerģijas ražošanas metodēm. Samērīga mikroģenerācija, kuras mērķis ir sava patēriņa nosegšana, ir tikai viena no komponentēm ceļā uz šo neatkarību.

Tāpat jāapzinās, ka tikai ar saules paneļiem vien enerģētisko neatkarību sasniegt nevar, tāpēc elektroenerģijas ražošana jāattīsta kompleksi un, diversificējot kopējo portfeli, proti, ir jānodrošina vienlīdzīgi spēles noteikumi un ilgtspēja arī tiem ražotājiem, kuri spēj saražot elektroenerģiju arī patēriņam laikā, kad saules enerģijas ražotās jaudas nav pieejamas patēriņam. Jā, neapšaubāmi, saules enerģijas jaudu attīstība sniedz zināmu ieguldījumu kopējās valsts energobilances uzlabošanā, bet šī mērķa sasniegšanai tomēr nav pieņemami upurēt, piemēram, energoapgādes stabilitāti un izmaksas periodos, kuros saules enerģijas ir nepietiekami.

Vēl viens aspekts, kuru svarīgi pieminēt, – neatkarīgi no tā, vai klients ir ieviesis mikroģeneratoru, nepamatota jaudas uzturēšana pieslēgumam ierobežo citus klientus. Bez vajadzības aizņemtā jauda var nozīmēt, ka pie iespējas uzlikt saules paneļus netiks kaimiņš. Tāpēc es iedzīvotājus mudinātu izvēlēties pēc iespējas patēriņam atbilstošākus pieslēguma parametrus. Jo pieslēguma noslodze būs efektīvāka, jo klientam būs mazāks maksājums, un vienlaikus būs vairāk pieejamas brīvās jaudas tiem klientiem, kuriem tās tiešām ir nepieciešams. Jāatceras, ka nepamatoti lielas jaudas mikroģeneratora izvēle arī sadārdzina pašas iekārtas izmaksas un arī ieguldījumu atmaksāšanās periodu.

Sadales tīklam ar AT jārod risinājums zaļās komponentes samazinājumam elektrostacijām

Ja publiskā telpā izskanējis viedoklis par to, ka jaunā sadales tarifa projekts ir negodīgs pret mikroģenerācijas klientiem, nav pamatots tādēļ, ka tarifs ir veidots vienlīdzīgs gan pret mājsaimniecību, kas pati elektrību neražo, gan pret to, kas ražo, tad zaļās komponentes milzīgais pieaugums attiecībā uz elektrostacijām, kas slēgtos klāt sadales infrastruktūrai, nav korekts. Šūmēšanās par to ir pamatota un abiem operatoriem ir jāmeklē risinājums šīs komponentes samazināšanai.

Energoneatkarības kontekstā ir būtiskas gan tās elektrostacijas, kas slēgsies klāt AT, gan tās, kas slēgsies klāt Sadales tīklam, tāpēc pavisam nelielā zaļā komponente AT gadījumā un daudzkārt, dažos gadījumos, pat aptuveni 16 reizes lielāka, Sadales tīkla gadījumā – tas, pirmkārt, ir neloģiski! Esmu drošs, ka abiem operatoriem izdosies vienoties par šīs komponentes samazinājumu! Tomēr ir svarīgi saprast, ka tas nav lēmums, kuru uz savu galvu, bez konsultācijām ar iesaistītajām pusēm būtu pareizi pieņemt tikai pašiem sistēmas operatoriem, jo sistēmas operatori ir tiesīgi tarifus aprēķināt atbilstoši spēkā esošajai metodoloģijai un balstoties uz pierādāmām un pamatotām izmaksām. Savukārt šāds lēmums par pieejas maiņu noteiktai tīklu lietotāju grupai, uzskatu, nevar tikt pieņemts bez konsultācijām ar Regulatoru, kā arī ražotāju un lietotāju organizācijām.

Rezumējot – esam ārkārtīgi daudz šogad izdarījuši energoneatkarības stiprināšanai: Sadales tīkls nepilna gada laikā varējis sistēmā pieņemt jau gandrīz 9500 jaunus mikroģeneratorus. Šāds temps ir nudien zvērīgs. Jau tuvākajos gados sagaidīsim pirmo saules un vēja parku nodošanu ekspluatācijā. Mums ir jāturpina šis ceļš, taču savstarpēji sadarbojoties un neaizmirstot par samērību un vienlīdzības principiem starp visām energoapgādes sistēmas lietotāju grupām.

* Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors

Attēlā - AS Latvenergo valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste