Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Lai nebūtu pārpratumu – runa ir par līdzšinējo Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītāju Aināru Dimantu. Nopietni jautājumi par viņa saistību ar Krieviju un kalpošanu Putina režīmam tiek uzdoti jau sen. Šobrīd vēl nav beigusies diskusija par Dimanta atbilstību NEPLP vadītājai postenim. Patiesībā jau pirms vairākiem gadiem bija jāatbild uz jautājumu – kā un kāpēc viņš vispār nokļuva šajā Latvijai, tās drošībai un demokrātijai tik atbildīgajā postenī? Kāpēc Drošības policijas, SAB un citi speciālisti ir klusējuši un nav norādījuši uz milzīgajiem apdraudējumiem, kurus Ainārs Dimants iepriekšparedzami varēja radīt un arī radīja valsts drošībai?

Ainārs Dimants - kompartijas un VDK par uzticamu atzīts

Kāds ir pamats tik nopietnām aizdomām? Pats Dimants savā CV norāda, ka no 1987. līdz 1990. gadam viņš Krievijā mācījies M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātē. To absolvējis ar žurnālista un literārā darbinieka izcilnieka diplomu.

Uz Maskavu Dimants toreiz devies jau pēc žurnālistikas pamata studijām Latvijas Universitātē. Mūsdienās šāda pamatizglītība un tālākizglītība ārzemēs izskatās ļoti ierasta, un šaubām nebūtu pamata. Tomēr jāatceras, ka Dimants mācījās PSRS okupācijas laikā un runa ir par žurnālista izglītību totalitāra režīma apstākļos Krievijā. Ja par Latvijas Universitātes žurnālistikas studijām varēja teikt, ka ideoloģiskie mesli, kompartijas un VDK kontrole attiecībā uz jaunajiem studentiem visbiežāk bija salīdzinoši formāli, tad tas nekādi neattiecas uz prestižajām studijām Maskavā.

Padomju režīma pētnieki apliecinās, ka jaunajam studentam, lai tiktu uz Maskavu, bija jāiziet cauri ļoti rūpīgam un pamatīgam kompartijas un padomju drošības policijas – VDK – pārbaužu sietam. Padomju sistēmā, tāpat kā citos totalitārajos režīmos, žurnālistus uzlūkoja pavisam citādi – tie bija vieni no svarīgākajiem ideoloģiskajiem darbiniekiem, kuri bija atbildīgi par sabiedrības dezinformāciju un smadzeņu skalošanu. Īpaši spilgti tas redzams mūsdienu Krievijā. Kādreizējie Dimanta studiju biedri, Krievijas mediju darbinieki, ja neskaita dažus izņēmumus, tā arī nespēja radīt pārliecinošus, brīvus medijus, bet šobrīd demonstrē žilbinošus panākumus propagandas frontē.

Lai tālajā 1987. gadā jaunais Ainārs Dimants varētu studēt prestižajā Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē, viņam bija jābūt nevainojamai un pārliecinošai padomju režīmam uzticamas personas reputācijai. Kāds varbūt norādīs, ka 1987. gadā jau bija sācies Gorbačova atkusnis jeb "perestroika". Patiesības labad jāsaka, ka uz okupētās Latvijas kompartijas filiāli un VDK tas nebija attiecināms.

Latvijā šie procesi sākās ar novēlošanos, un par kaut kādām liberālākām prasībām var runāt, sākot varbūt no 1988. gada. Dimantam 1987. gadā vēl vajadzēja būt kristālskaidrai padomju režīmam lojālas personas reputācijai. Te gan jānorāda, ka šādas prasības nebija tik stingras vai pat bija visai formālas attiecībā uz citās Krievijas augstskolās studējošiem jauniešiem no Latvijas. Nekādā gadījumā nedrīkstam turēt aizdomās visus, kuri tai laikā mācījušies Krievijā. Tomēr MVU Žurnālistikas fakultāte, kurā studēja Dimants, iepriekš minēto iemeslu dēļ bija nopietns izņēmums.

Dimants studē universitātē, kur VDK masveidā vervēja aģentus

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas universitātes studentus. Mūsdienās atklātībā ir parādījušies fakti, ka MVU un līdzīgo P. Lumumbas Tautu draudzības universitāti īpaši uzmanīja PSRS VDK 5. pārvaldes 3. nodaļa (1). Vervēšana bija gandrīz masveidīga gan starp mācībspēkiem, gan studentiem. Vislielākā uzmanība tika pievērsta okupēto republiku un ārvalstu studentiem. Protams, šobrīd nav iespējams pateikt, vai Dimants tika vervēts un vai tika savervēts. Tomēr ir skaidrs, ka viņš pavisam noteikti bija Maskavas VDK (Padomju Savienības slepenpolicijas) uzmanības lokā.

PSRS VDK tolaik bija viens no spēcīgākajiem izlūkdienestiem pasaulē, un tajā strādāja rafinēti aģentu vervēšanas speciālisti. Viens no čekistu uzdevumiem bija gatavot no studentiem tā dēvētos „guļošos aģentus” (2). Viņiem pēc atgriešanās savā valstī bija aktīvi jāveido karjera un jācenšas iegūt pēc iespējas ietekmīgākus un nozīmīgākus posteņus savās mītnes zemēs. Karjeras veidošanas laikā Krievijas drošības iestādes ar viņiem nesazinājās, lai neapdraudētu. Kontakti tika atjaunoti tikai tad, kad viņi ieguva nozīmīgus posteņus, amatus vai pieeju svarīgai informācijai.

Atkal – nevar un nedrīkst bez pierādījumiem pārmest Dimantam, ka viņš toreiz būtu savervēts kā „guļošais aģents”, tomēr šāda iespējamība ir ļoti augsta, īpaši zinot VDK īpašās aģentu vervēšanas prasmes. Vervēšanas laikā čekistiem allaž bija upuriem sagatavoti „piedāvājumi, no kuriem atteikties ir neiespējami”. Atliek tikai jautāt, kāpēc mūsu drošības dienesti šādu Dimanta savervēšanas varbūtību ir ignorējuši? To pašu varētu jautāt arī Saeimas Nacionālās drošības komisijai. Īpaši jau tādēļ, ka Dimanta rīcība pēc nonākšanas NEPLP vadītāja postenī ir radījusi neskaitāmus jautājumus tieši par attieksmi pret Krievijas mediju postošo darbību Latvijā.

Dimanta universitātes biedri - VDK virsnieks un ietekmīgs putinists

Nākamais apdraudējuma avots ir Dimanta bijušie studiju biedri un viņu pierādāmi ciešās saites ar padomju un vēlāk Krievijas spiegu dienestiem. Aukstā kara laikā uz ASV aizbēgušais kādreizējais augsta ranga čekists, VDK ģenerālmajors Oļegs Kalugins liecina, ka spiegošanā bija iesaistīta vairāk nekā puse no Padomju Savienības ziņu aģentūras TASS un APN ārzemju nodaļu darbiniekiem (3). Liela daļa no viņiem bija mācījušies tajā pašā MVU Žurnālistikas fakultātē. Tādēļ mēs diezgan droši varam apgalvot, ka vairāki kādreizējie Dimanta studiju biedri šobrīd ir kaut kādā veidā saistīti ar Krievijas izlūkdienestiem.

To apliecina arī salīdzinoši nesen uz Rietumiem pārbēgušais VDK virsnieks, bijušais spiegs un MVU Žurnālistikas fakultātes absolvents Aleksandrs Vasiļjevs. Viņš ieguva žurnālista diplomu tajā pašā MVU burtiski pāris gadus pirms Dimanta. Cits, daudz spilgtāks MVU Žurnālistikas fakultātes absolvents ir Rietumos un Latvijā labi pazīstamais, ārkārtīgi ietekmīgais „putinists” Dmitrijs Rogozins. Par žurnālistikas un spiegošanas arodu ārkārtīgi ciešo tuvību liecina arī fakts, ka VDK ģenerālis Vjačeslavs Kevorkovs ilgus gadus bija arī PSRS un Krievijas lielākās ziņu aģentūras - TASS ģenerāldirektora vietnieks un vēlāk TASS un ITAR-TASS Vācijas, Austrijas un Šveices reģionālo nodaļu vadītājs (4).

Par čekistu un žurnālistu amatu savienošanu visbiežāk lēma Padomju Savienības Centrālās komitejas sekretariāta līmenī, proti – visaugstākajā. Tā tas turpinājās arī „perestroikas” un vēlākajos gados. Par to liecina retie atklātībā nonākušie dokumenti. Piemēram, PSRS Kompartijas Centrālās komitejas politbiroja 1989. gada sēdes Nr. 148. protokols, kurā par laikraksta Komsomoļskaja Pravda žurnālistu Kanādā apstiprināts kāds čekists (5).

Tādēļ atkal var droši apgalvot, ka žurnālisti, čekisti un spiegi Padomju Savienībā sadarbojās ļoti cieši. Nav šaubu, ka tā tas turpinās līdz pat mūsdienām, par ko vairākkārt ziņojušas ASV drošības iestādes. Tā ir sabiedrība un apstākļi, kuros pašreizējais Latvijas NEPLP vadītājs Ainārs Dimants pavadīja savus mācekļa gadus Maskavā. Vēl vairāk — saņēmis izcilnieka diplomu. Kā ar šādu „fona” informāciju Dimants varēja tikt apstiprināts stratēģiski tik svarīgajā amatā, nav saprotams.

Dimantu interesē nauda, cilvēki no kremliskiem medijiem un divvalodība

Pētot sīkāk Dimanta biogrāfiju, redzams, ka viņš veidojis savu karjeru burtiski kā pēc VDK mācību grāmatas – papildinājis savu izglītību Vācijā, aktīvi darbojies akadēmiskajā vidē Latvijā un ārzemēs. Ilgstoši bijis laikraksta Diena komentētājs. Vārdu sakot, izveidojis ļoti korektu reputāciju, daudzsološu karjeru. Tiesa, ar elektroniskajiem medijiem, kurus viņam šobrīd valstiskā līmenī jāpārrauga, viņam nekādas īpašās saistības nav bijis, TV viņš redzējis vien no malas, regulāri čalodams Kārļa Streipa diskusiju raidījumā Skats no malas. Arī kā spilgtu vadītāju un organizatoru viņš sevi nekur nebija apliecinājis. Tas tomēr netraucēja noteiktām aprindām panākt viņa apstiprināšanu stratēģiski nozīmīgajā NEPLP vadītāja postenī.

Ārēji Dimants radījis liela runātāja, bet visai haotiska un maza darītāja tēlu. Kad un kurā brīdī viņš būtu kalpojis Kremļa interesēm? Patiesībā Dimants vajadzības gadījumā ir spējīgs strādāt ļoti mērķtiecīgi un rezultatīvi. Viens no pirmajiem panākumiem NEPLP vadītāja postenī bija paša atalgojuma paaugstināšana.

Tikai mazliet vēlāk NEPLP vadītājs ar neslēptu un brutālu spiedienu panāca, ka par sabiedriskās TV vadītāju tiek apstiprināts Ivars Belte. Tas ir viens no pirmajiem un nozīmīgākajiem mirkļiem, kad parādījās aizdomas par Kremļa interešu lobēšanu. Belte savulaik bijis Krievijas kontrolētā kanāla PBK darbinieks. Paradoksālā kārtā viņš ar savu nonākšanu stratēģiski svarīgajā LTV bosa krēslā būtu iezīmējams Ingas Spriņģes Re:Baltica iepriekš veiktā veiktā pētījuma Nezināmais oligarhs kartē (6) par klaji prokremliskās Baltijas mediju alianses vadītāja Oļega Solodova ietekmi. Vēl pirms pāris gadiem Belte bija Solodova mediju koncerna BMA izpilddirektors (7).

Tieši ar Belti saistīts nākošais lielākais Dimanta projekts, proti, īpašs kanāls sabiedriskajā TV krievu valodā. Abi divi ir lieli šīs idejas aizstāvji. Interesanti, ka viņi kā bijušie Dienas darbinieki labi zina laikraksta bēdīgo pieredzi, kad tika izdota Dienas versija krievu valodā – to slēdza kā neveiksmīgu projektu.

Visdrīzākais, mēģinājums „uzrunāt Latvijas krievvalodīgos” ir jau sākotnēji vērtējams kā neefektīvs mērķis. To norāda arī daudzi nozares speciālisti. Kas piedevām nodokļu maksātājiem maksās miljoniem eiro gadā. Tomēr abi minētie spītīgi turas pie šīs idejas. Kāpēc? Atbilde varētu būt tā saucamā un Maskavas visādi veicinātā „lienošās divvalodības” koncepcija. Neskatoties uz to, ka Latvijas iedzīvotāji ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja priekšlikumu par krievu valodu kā otro valsts valodu, tā faktiski tiek aizvien vairāk iespiesta, integrēta Latvijā.

Ja tiktu pilnībā realizēta Beltes un Dimanta piedāvātā ideja par TV kanālu krievu valodā, tad Latvija faktiski atgrieztos pie padomju okupācijas laiku divvalodības sabiedriskajos medijos. Tāpat kā tolaik visās iestādēs cilvēki tika apkalpoti divās valodās, šobrīd Latvijā, īpaši pašvaldībās, tas jau ir kļuvis par standartu. Nemaz jau nerunājot par komerciestādēm. Nonācis pat līdz tādam absurdam, ka nacionālā aviokompānija var bezkaunīgi paziņot, ka latviešu valoda „nav klientu valoda”, un Saeimas deputātu, kurš cenšas to nofiksēt, nepamatoti nodot policijai.

„Lienošās divvalodības” koncepcija būtība ir piesūcināt visas publiskās jomas ar krievu valodu, lai tā pamazām de facto kļūtu par otro valsts valodu. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Šajā gadījumā var droši jautāt, vai Dimants ar savu ielikteni Belti patiesībā nekalpo Kremļa interesēm? Faktiski viņi rīkojas antikonstitucionāli, pretēji Latvijas tautas nobalsošanā apstiprinātajām lēmumam par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Dimants gadiem “neredz” un nespēj neko izdarīt, apturot Putina propagandas kanālus

Tomēr vislielākās aizdomas par Dimanta kalpošanu Kremļa interesēm rada NEPLP gadiem ilgstošā Krievijas TV kanālu faktiskā atbalstīšana. Varbūt kādam tālāk Rietumvalstīs tikai pēc Ukrainas kara sākuma atvērās acis uz Kremļa TV nozīmīgo lomu propagandas jeb hibrīdkarā. Latvijā šīs mērķtiecīgais uzbrukums, spiediens ir noticis jau daudz ilgāk.

Kā mediju speciālistam Dimantam tas nevarēja būt nekāds noslēpums jau pirms nonākšanas NEPLP vadītāja postenī. Tomēr vismaz trīs gadu laikā NEPLP ir bijusi vairāk nekā nevarīga Krievijas naida propagandas un kara kurinātāju kanālu ierobežošanā. Dimants ar NEPLP ir ignorējuši to, ka šie kanāli mērķtiecīgi, izmantojot rafinētu komerciālu spiedienu, ir okupējuši visas kabeļtelevīziju „pamata pakas”. Proti, patērētājiem tās tiek uzspiestas, ja viņi vēlas skatīties kaut ko vairāk par 5 bezmaksas kanāliem. Absurda situācija – TV skatītāji Latvijā ir spiesti maksāt abonēšanas maksu, būtībā finansēt Krievijas TV kanālus no savas kabatas, pat ja viņi to nevēlas.

Viens no svarīgākajiem Kremļa propagandistu uzdevumiem ir panākt masveida izplatību viņu kanāliem. Plaši iespiežot tos kabeļtelevīziju pamata pakās, faktiski tiek panākta Vislatvijas apraide šiem kanāliem. Protams, „pamata pakas” ir katra kabeļtelevīzijas operatora paša lēmums. Tomēr Krievijas TV kanāli šajā ziņā rīkojās pēc tipiska karteļa principa – neoficiāli zināms, ka lielākie Krievijas TV kanāli atsakās slēgt līgumu vai nosaka paaugstinātas maksas, ja viņu kanāli netiek iekļauti minētajās „pamata pakās”.

Katrs operators, tai skaitā milzīgais Lattelecom, šādām spiedienam viens pats pretdarboties nespēj, pat ja gribētu. Viņu uzdevums ir pelnīt naudu, nevis nodarboties ar politikas un valsts drošības jautājumiem. Tur kaut ko varēja darīt vienīgi NEPLP. Ja ne tieši, tad norādot citām kontrolējošām, tiesībsargājošajām iestādēm un iespējami nelikumīgām darbībām. Bet trīs gadu laikā Dimanta vadītā organizācija tikai sev zināmu iemeslu dēļ tā arī nespēja rast efektīvus veidus, kā mazināt Kremļa kanālu ietekmi un izplatību Latvijā.

Uzmanīgs vērotājs vienmēr pamanīs, ka jautājumos par Krievijas kanālu postošās ietekmes mazināšanu Dimantam vienmēr atrodas iemesli, lai kaut ko nedarītu, nevis darītu. Pat norādot uz milzīgo skaitu pirātisko kabeļoperatoru, Dimants atmeta ar roku, norādot, ka tā ir policijas kompetence.

Runājot par demokrātijas apdraudējumiem, nav nekāds noslēpums, ka šie tik ļoti izplatītie un ietekmīgie Krievijas TV kanāli atbalsta noteiktas ievirzes ideoloģiju un politiķus. Viņiem tiek sniegts tik masīvs TV atbalsts, uz kādu citas partijas nevar pat cerēt. Formāli netieši, bet faktiski šie kanāli masīvi aģitē konkrētas prokremliskās partijas labā, apejot visus iedomājamos priekšvēlēšanu regulējumus. Un atkal – Dimants vairāku gadu garumā tā arī nav spējis to nekādi ierobežot.

Grūti apgalvot, ka viņš būtu tieši kalpojis Kremļa norādēm, tomēr šāda apbrīnojama nevarība tik ilgstošā laika posmā liek uzdot jautājumu, vai izvairīšanās no aktīvas un rezultatīvas rīcības arī nav perfekts pakalpojums Kremlim? Kā iepriekš redzējām, kad bija vajadzīgs paaugstināt atalgojumu, iecelt LTV vadībā bijušo prokremliskā medija darboni vai aģitēt par krievu valodas īpašo statusu sabiedriskajos medijos, tad Dimanta enerģija ir neatslābstoša.

Vēl varētu jautāt par NEPLP gadiem ilgušo bezpalīdzīgo noraudzīšanos uz to, kā Krievijas TV un radio mediji burtiski izēd tukšu savas nozares reklāmas nišu, atstājot bada maizē vietējos medijus. Tas noteikti ir atstājis pamatīgu iespaidu uz komercmediju žurnālistikas kvalitātes līmeni.

Kas ir Dimanta augstākie kuratori mediju un augstās politikas vidē?

Visbeidzot, nevienam, izņemot Krievijas izlūkdienesta Maskavas darbiniekus, nav precīzas atbildes uz jautājumu – vai Ainārs Dimants 80. gados Maskavā tika vai netika savervēts par Krievijas drošības dienesta aģentu? Visi apstākļi liecina, ka viņš ir bijis daudz par tuvu visaugstākajai Krievijas spiegu elitei. Tāpat viņa kā NEPLP vadītāja rīcība liek uzdot smagus jautājumus par tik klaju bezdarbību pret masīvo Kremļa propagandas kanālu darbību Latvijā.

Tomēr vissvarīgākais un smagākais jautājums ir pavisam cits. Dimants nav vienīgais stratēģiskā postenī iebīdītais darbonis ar garām Maskavas „ēnām”. Viņi nekādi nevarēja tur nokļūt bez nopietna atbalsta noteiktos medijos un politiskajā vidē. Ir pamats domāt, ka virs Dimanta un viņam līdzīgajiem ir kāda ļoti ietekmīga politiska persona, liels „zirneklis”, kurš, veikli manipulējot ar sev lojāliem, agresīviem un paštaisniem žurnālistiem un politiķiem, spēj ielobēt stratēģiski svarīgos posteņos Kremlim noderīgas personas.

Bet tikmēr Latvijas Drošības policija trenkā tādus būtībā dekoratīvus „Kremļa” cilvēkus kā Aleksandrs Gapoņenko vai Einārs Graudiņš. Šķiet, ka viņu vienīgais un galvenais uzdevums ir tēlot kremlistus, lai Drošības policijai būtu, ko atrādīt sabiedrībai. Citādi Maskavai no viņiem nekādas lielās jēgas nav un nevar būt. Viņu prokremliskums ir tik klajš un teatrāls, ka ietekmi uz procesiem Latvijā var vērtēt kā niecīgu.

Krievijai daudz svarīgāk un nozīmīgāk ir strādāt ar aģentiem, kuri patiešām var efektīvi nodrošināt Kremļa intereses Latvijā visaugstākajā politiskajā līmenī. Tostarp - veicinot un sargājot Kremļa propagandas kanālus visplašākajā un efektīvākajā veidā, kā arī aktīvi strādājot „lienošās divvalodības” virzienā. Šajā ziņā Dimants ir pilnībā attaisnojis savu MVU saņemto izcilnieka diplomu.

Tagad ir jāsaprot, kuri ir bijuši tie politiskie spēki, aizkulišu polittehnologi un mediju cilvēki, kas nodrošinājuši Dimantam politisko un sabiedriskās domas „jumtu”? Kāpēc Drošības policija un SAB ir gadiem ilgi ignorējuši aizdomīgos Dimanta biogrāfijas punktus? Kas licis viņiem „pievērt acis” un koncentrēties uz dekoratīvu, mazspējīgu kremlistu trenkāšanu? Interesanti, kā jutīsies sabiedroto valstu drošības dienesti, vēlreiz izvētot Dimanta biogrāfiju un „sasniegumus”? Un kas galu galā ir tas ietekmīgais politiskais „zirneklis”, kurš spējīgs efektīvi raustīt aiz diedziņa Dimantu un caur sev lojālu žurnālistu grupējumu efektīvi manipulēt ar sabiedrisko domu…?

Atsauces:

1. PSRS Valsts Drošības komitejas (čekas) Piektās pārvaldes 3. nodaļa - Mācību iestāžu, pasniedzēju un studentu uzraudzība. Пятого управления КГБ, 3-й – контрольные функции по линии учебных заведений в среде преподавателей и студентов.

1989. gadā pārvaldi reorganizēja par “3” Konstitūcionālā iekārtas aizsardzības, bet būtībā tā īpaši nemainījās - ideoloģiskā kontrole.

2. No VDK instrukcijām par aģentu vervēšanu un sadarbības modeļiem. VDK mērķis - vervēt aģentus no ārzemju studentiem. Daudzi vēlāk savās mītnes zemēs izveidojuši labu karjeru un ieņem augstu posteņus. : „В целях осуществления наиболее полного контроля за иностранными студентами, глубокого изучения их политических взглядов и ориентации, их характеров и психологических особенностей производилась массовая вербовка профессорско-преподавательского состава и студентов университетов, как из числа советских граждан, так и иностранцев.

Агентуре, приобретенной из числа иностранных студентов, уделялось большое внимание, так как из них готовились, по терминологии КГБ, „агенты оседания”.

На Западе такую категорию агентов называют „спящими агентами”.

Первоочередной их задачей была легализация в какой-либо стране и занятие положения в обществе, дающее возможность получения информации, представляющей интерес для органов госбезопасности СССР. Многие иностранцы – выпускники указанных университетов – по возвращении в свои страны достигали определенных высот в карьере и добивались высокого положения в обществе.

3. Oļegs Kalugins: „Ar spiegošanu bija saistīta vismaz puse, ja ne vairāk TASS darbinieku”. (ТАСС и АПН: бывший генерал-майор КГБ Олег Калугин утверждал, что в разведывательную деятельность была вовлечена половина сотрудников ТАСС, если не больше.)

4. PSRS Valsts drošības ģenerālis Vjačeslavs Kevorkovs bija arī TASS ģenerāldirektora vietnieks un vēlāk TASS un ITAR-TASS Vācijas, Austrijas un Šveices reģionālo nodaļu vadītājs. Генерал госбезопасности Вячеслав Кеворков, который почти десять лет был заместителем генерального директора ТАСС, а затем и руководителем регионального бюро ИТАР-ТАСС в Германии, Австрии и Швейцарии.

5. PSRS Kompartijas Centrālās Komitejas 1989. gada 3. marta sēdes protokols Nr. 148: “Par avīzes “Komsomoļskaja Parvada” korespondenta vietā apstiprināt VDK virsnieku” В протоколе № 148 заседания Политбюро ЦК КПСС от 3 марта 1989 года сказано: „Установить, что должность корреспондента газеты „Комсомольская правда” в Канаде замещается офицером КГБ СССР.”

6. Re:baltica „Nezināmais Oligarhs” http://www.rebaltica.lv/lv/petijumi/krievijas_nauda_baltija/a/678/nezinamais_oligarhs.html

7. „Diena”: PBK mēģinās iekarot latviešus. Baltic Media Alliance, kurā ietilpst arī PBK, izpilddirektors Ivars Belte. http://www.diena.lv/sodien-laikraksta/pbk-meginas-iekarot-latviesus-744231

Novērtē šo rakstu:

3
2