Iesaki rakstu:

Dižais Apgaismības laikmeta rakstnieks, franču filozofs un satīriķis Voltērs reiz teica, ka vēsture ir pētījums par visiem pasaules noziegumiem. Un ikviens pētījums paredz laiku pa laikam atgriezties pie šķietami zināmām lietām un paraudzīties uz tām no šodienas skatupunkta.

Vēsturē tas ir īpaši aktuāli, jo jauni notikumi, uzskatu un sabiedrības tikumu maiņa būtiski ietekmē skatījumu uz pagātnes notikumiem. Reiz par dižiem valstsvīriem vai karavadoņiem uzskatītie mēdz tikt pasludināti par nodevējiem un krist tautas nežēlastībā, savukārt kādreizējie notiesātie var pat iekļūt svēto kārtā.

Ņemot vērā Krievijā uzjundījušo imperiālistisko noskaņojumu, būtu ļoti vērtīgi plašāk paskatīties uz kaimiņvalsts atstāto kultūrvēsturisko mantojumu un nepieciešamību pēc tā Latvijā. Ne tikai padomju laiku, bet arī Krievijas impērijas.

Kā zināms, tagadējā Latvijas teritorija Krievijas impērijas sastāvā nonāca ne jau no brīvas gribas. Tas notika apkārtējo lielvaru karu rezultātā 18. gadsimtā. Vispirms cariskā Krievija pēc uzvaras pār Zviedriju Lielajā Ziemeļu karā (1700–1721) inkorporēja Vidzemi līdz ar Rīgas pilsētu. Vēl pirms tam, pašā kara sākumā pēc zaudējuma Narvas kaujā 1700. gadā cars Pēteris I nosūtīja sirojumos pa Livonijas teritorijām lielu karaspēku grāfa Šeremetjeva vadībā. To mērķis bija izpostīt zviedru Baltijas provinču saimniecību, lai Kārļa XII armija Polijā paliktu bez pārtikas.

Grāfs savu darbu pildīja centīgi, laupot un dedzinot, un 1702. gadā neizpostītas bija palikušas tikai nocietinātās pilsētas - Pērnava, Tallina un Rīga.

1772. gadā Pirmās Žečpospoļitas (Polijas–Lietuvas) dalīšanas rezultātā Krievija pievienoja Inflantiju jeb tagadējās Latgales teritorijas, bet 1795. gadā Trešās Žečpospoļitas dalīšanas rezultātā Krievija pievienoja arī Kurzemes un Zemgales hercogistes teritoriju. Līdz ar to visa Latvijas teritorija uz vairāk nekā gadsimtu nonāca Krievijas impērijas sastāvā un piedzīvoja masīvu rusifikāciju un "iepazīstināšanu" ar krievu kultūru.

Tā ietvēra arī pieminekļu celšanu krievu dižgariem, kurus ar Latviju pat nekas īsti nesaista. It kā ar to nepietiktu, slavinošu statuju uzstādīšana turpinājās arī atjaunotās Latvijas laikā - piemineklis Aleksandram Puškinam Rīgā, Kronvalda parkā atklāts 2009. gada 22. augustā pēc Latvijas Puškina biedrības iniciatīvas ar Krievijas vēstniecības Latvijā, Rīgas domes un Nila Ušakova atbalstu.

Ņemot vērā Krievijas impērijas piekopto politiku Latvijas teritorijā, vēlos jautāt – kādēļ mums jāgodina krievu dzejnieki, rakstnieki, gleznotāji vai karavadoņi ar pieminekļiem un viņu vārdā nosauktām ielām, ja viņi neko labu mūsu tautai nav darījuši? Mums taču nav pieminekļu Šekspīram vai Servantesam, lai cik diži autori abi būtu. Viņiem vienkārši nav nekāda sakara ne ar Rīgu, ne Latviju.

Uz šo problēmu nesenā rakstā portālā Foreign Policy vērš uzmanību ukraiņu filozofs Volodimirs Jermoļenko: "Ielu pārdēvēšana katrā pilsētā un ciematā ir vēl viens instruments impērijai, kā iezīmēt un kontrolēt savu koloniālo telpu. Katras krievu prominences vārds izslēdz vienu ukraini. Ielu nosaukumi bija veids, kā izdzēst lokālo atmiņu.”

Un nav jau arī tā, ka kultūras pārstāvji būtu nevainīgi upuri impērijas ļaunajās rokās. Daudzi no viņiem savos darbos slavinājuši impēriju un tās asiņainos paplašināšanās plānus. Paraudzīsimies tā paša Puškina darbos. Stāstījuma dzejolī "Poltava" viņš attēlo ukraiņu nacionālo varoni Ivanu Mazepu kā nodevēju, jo viņš nebija mierā ar to, ka Pēteris I lauza solījumu kazakiem saglabāt viņu autonomiju apmaiņā pret uzticību caram. Viscaur tekstā ukraiņu kazaki attēloti kā asinskāri slepkavas, kas gatavi pie pirmās iespējas izlaist krieviem asinis, taču tiek ignorēts fakts, ka cars būtībā atņēma viņiem neatkarību un piespieda doties karot Livonijā.

Jābūt aklam, lai Puškina pamfletā "Krievijas apmelotājiem" nesaskatītu agresīva lielkrievu šovinisma izpausmes. Dzejnieks tajā atklāti piedraud Eiropai ar karu un atgādina lasītājiem par līdzšinējiem iekarojumiem – no Kolhidas stepēm līdz Somijas ledainajiem kalniem. Vai tas neizraisa asociācijas ar šodienas Kremļa propagandistu retoriku? Ne velti šī dzejoļa dēļ Puškinu viņa laikabiedrs, kņazs Pēteris Vjazemskis nosauca par "šineļu dzeju". Tā viņš centās pateikt, ka Puškins metaforiski uzvilcis šineli un karo krievu cara pusē.

Līdzīgus impērijas politiku "glaudošus" viedokļus savos literārajos darbos iekļāvuši Mihails Ļermontovs, Nikolajs Gogolis un daudzi citi. Vai tā bija viņu pašu pozīcija vai vēlēšanās saglabāt labas attiecības ar varu? Tam pat nav izšķiroša nozīme. Ja slavens cilvēks, ieguvis platformu lielas ļaužu masas uzrunāšanai, izmanto to naida kurināšanai un citu tautu noniecināšanai, viņš nav pelnījis ne pieminekli, ne savā vārdā nosauktu ielu. Pat ne cilvēku cieņu.

Protams, literatūras cienītāji turpinās jūsmot par šo izcilo autoru darbiem. To demokrātiskā valstī nevar un nevajag aizliegt. Taču cildināt? To gan vairs nevajadzētu.