Iesaki rakstu:

Veidojot jebkuras valsts, tostarp Latvijas, valdību, ir jāņem vērā arī partiju piederība Eiropas politiskajām grupām un šo politisko grupu mērķi. Tas ir būtiski, jo daudzi jautājumi ir jārisina ne tikai nacionālā, bet arī Eiropas līmenī.

Latvijas valdība pārstāv valsti Eiropadomē un Eiropas Savienības Padomē, kurā darbojas Ministru prezidents un ministri. Šajās sanāksmēs ir nozīme tam, kādas partijas pārstāv kuras Eiropas politiskās grupas. Tādēļ būtu svarīgi saprast, kas ir Eiropas Zaļā partija, kuras kandidātbiedrs Latvijā ir partija “Progresīvie”.

Viņi savu politisko izvēli ir izdarījuši, lai gan daudz par to publiskajā telpā nerunā. Jāatgādina, ka arī Tatjana Ždanoka darbojās Eiropas Parlamenta zaļo rindās, līdz tika izslēgta, lai nebojātu politiskās grupas tēlu.

Lai kā “Progresīvie” būtu sevi saukuši priekšvēlēšanu kampaņas laikā – par zaļajiem, sociāldemokrātiem vai liberāļiem –, svarīgi ir paskatīties uz pamatprincipiem, par ko iestājas Eiropas Zaļo partija, jo tieši viņus “Progresīvie” izvēlējušies par sev tuvākajiem sabiedrotajiem Eiropas līmenī. Un, nenoliedzami, šie principi tiktu ienesti arī Latvijas valdībā, ja “Progresīvie” būtu tās sastāvā.

Lai gan parasti tiek uzsvērtas liberālo un konservatīvo partiju atšķirības attieksmē pret Stambulas konvencijas ratifikāciju un LGBT jautājumos, tās nebūt nav vienīgās un būtiskākās atšķirības. Ielūkosimies, kas ir Eiropas Zaļās partijas mērķi un pamatprincipi tādos jautājumos kā imigrācija, enerģētika, likuma vara un drošība, izglītība valsts valodā un kāpēc tas var sarežģīt jaunās valdības darbu, ja Latvijas zaļie jeb “Progresīvie” tiek ņemti valdībā.

Imigrācija

Viens no jautājumiem, kur Eiropas zaļo pozīcija ir krasi atšķirīga no Latvijas valdības kursa, ir imigrācija. Kopš 2015. gadā imigrantu plūsma sāka pārņemt Eiropu, zaļie vienmēr ir iestājušies par to, ka Eiropai imigranti ir jāpieņem, nedrīkst būvēt žogus un nedrīkst neielaist imigrantus Eiropā. Eiropas Parlamenta zaļo grupa vēlējās iesaldēt līdzekļus visām valstīm, kas veic “imigrantu atgrūšanu”, kā arī vienmēr ir iestājusies par imigrantu sadalīšanu pēc kvotu principa katrai dalībvalstij.

Ska Kellere, Vācijas Zaļās partijas pārstāve, zaļo grupas līdzpriekšsēdētāja Eiropas Parlamentā, uzskata, ka migranti izvēlas galvenokārt Vāciju un nevēlas braukt uz citām valstīm tāpēc, ka tajās nav izveidotas imigrantu kopienas. Ja tādas būtu, migranti labprāt brauktu pa visu Eiropu. Eiropas zaļie iestājušies par uzņemšanu arī situācijā, kad caur Baltkrievijas robežu kā Lukašenko hibrīdkara elements tika organizētas “tūristu” plūsmas uz Poliju, Lietuvu, Latviju.

Arī toreiz viņi uzstāja, ka bēgļi ir jāielaiž Eiropā, nedrīkst būvēt žogus, kur nu vēl par Eiropas naudu! Savukārt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā bija nepārprotams zaļo vēstījums, ka pret Ukrainas bēgļiem nedrīkst izturēties citādāk nekā pret pārējiem, piemēram, Irākas kurdiem, kuri caur Baltkrieviju vai citādi mēģina tikt Eiropas Savienībā. Līdz šim Latvijas valdību veidojošajām partijām vienmēr ir bijusi kardināli pretēja pozīcija. Veidojot jaunās valdības deklarāciju kopā ar “Progresīvajiem”, imigrācijas jautājums radītu krasas pretrunas.

Pieredze Eiropas Parlamentā ļauj atcerēties arī citas būtiskas zaļo partiju definējošas nianses, piemēram, tās apvienošanos ar “Amnesty International” organizāciju uzsaukumā “cilvēkiem priekšroka pār robežām” pirms pagājušā Eiropas Parlamenta sasaukuma. Ar to pašu organizāciju, kas nupat Latviju apsūdzēja it kā cilvēktiesību pārkāpumos pret migrantiem Baltkrievijas hibrīdkara laikā. Tā ir organizācija, kuru arī mūsu ārlietu ministrs publiski raksturojis kā degradējušos.

Likuma vara un drošība

Otrs jautājums, kas rada bažas Latvijas kontekstā, ir likuma varas jautājums Eiropā, proti, attieksme pret Poliju un citām labējām valdībām Eiropā. Polija joprojām nav saņēmusi nevienu eiro no naudas, kas tai pienākas no Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM), lai gan tai ir apstiprināts ANM plāns un Polija garantē kopīgo Eiropas aizņēmumu tāpat kā ikviena cita Eiropas Savienības dalībvalsts. Polija ir spēcīgs atbalsts Ukrainai kara krīzē, tā ir sniegusi gan militāru, gan humānu palīdzību un uzņēmusi vairāk nekā divus miljonus ukraiņu bēgļu.

Arī Baltkrievijas bēgļu krīzē Polija iznesa lielāko smagumu, noturot robežu un apstādinot Lukašenko organizēto bēgļu plūsmu. Baltijas valstīm Polija ir stratēģiski svarīgs NATO sadarbības partneris. Nedot Polijai naudu, kas tai pienākas no ANM, pamatojoties uz strīdīgajiem likuma varas jautājumiem, šajos apstākļos ir amorāli.

Spiedienu uz Eiropas Komisiju lielā mērā uztur zaļie, to apliecina arī Ska Kelleres teiktais septembrī pēc Urzulas fon der Leienas gada uzrunas par stāvokli Eiropas Savienībā. Ska Kellere uzbruka Polijai un Eiropas Tautas partijas vadītājam Manfrēdam Vēberam, ka viņš pieļaus tādas partijas* nonākšanu Itālijas valdībā, kuras logo attēlots fašistu simbols. Tāpat tika kritizēta Zviedrijas labējā partija “Zviedrijas demokrāti”, kas guva labus panākumus vēlēšanās un, visticamāk, būs jaunās Zviedrijas valdības sastāvā.

Arī Spānijā, ļoti iespējams, vēlēšanās labu rezultātu gūs labējā partija “Vox”. Ar šādu kritiku Eiropas zaļie netieši nosoda demokrātiskā ceļā ievēlētu partiju vēlētāju izvēli. Varam iztēloties, kādu mikroklimatu Latvijas valdībā radītu partija, kuras Eiropas politiskie partneri regulāri pārmet labējām partijām fašisma atdzimšanu un uzbrūk gan Krišjāņa Kariņa, gan Nacionālās apvienības pārstāvētajām politiskajām grupām – Eiropas Tautas partijai un Eiropas Konservatīvo un reformistu grupai.

Tiem, kuri ir gandarīti par Vācijas pašreizējās zaļo ārlietu ministres visnotaļ negaidīto, taču vienlaikus absolūti loģisko un Vācijas interesēm atbilstošo atbalstu Ukrainai, ir vērts pavērot, kā šo ministri “atbalsta” klusējošais zaļo partijas vairākums Vācijā un tās reģionos, kurus zaļie vada. Jāatgādina, ka šie pacifisma vēstneši līdztekus Vācijas militārās kapacitātes degradēšanai vēsturiski vienmēr ir iebilduši visam, kam ir bijusi kāda saistība ar transatlantisko sadarbību, īpaši militārajā kontekstā, jo “NATO nes karu”.

Pat militārās mobilitātes sadaļa Eiropas Savienības daudzgadu finanšu ietvarā izraisīja zaļo pretsparu ļoti nepieciešamai pozīcijai Eiropas drošības kontekstā, no kuras lielā mērā bija paredzēti līdzekļi arī “Rail Baltica” dzelzceļa projektam. Beigu beigās šī pozīcija, salīdzinot ar Eiropas Komisijas sākotnējo projektu, tika samazināta četrkārt. Šobrīd, kad Ukrainā notiek karš, pat nespeciālistiem ir redzams, cik svarīga ir loģistika un laba mobilitāte.

Ja paskatāmies senākas aktivitātes, jāpiemin, ka zaļie bija būtisks lobijs pret Magņitska aktu pieņemšanu, kā arī bija izteikumi, ka Eiropai esot “anti-Putina” apsēstība.

Enerģētika un Zaļais kurss

Domstarpības būtu sagaidāmas arī enerģētikas un Zaļā kursa jautājumos. ANM kontekstā Eiropas zaļie iestājās par to, ka fosilajiem resursiem un atomenerģijas attīstībai nedrīkst dot nekādu finansējumu. Taču, lai Eiropa kļūtu neatkarīga no Krievijas resursiem, nepieciešams attīstīt enerģētikas infrastruktūru un dažādot sašķidrinātās dabasgāzes piegādātājus, ko paredz arī “RePowerEU” plāns. Zaļie joprojām iebilst pret to.

Arī Latvijai svarīgi ir izveidot alternatīvus enerģijas piegādes tīklus, un ir nereāli visu nepieciešamo enerģiju saražot tikai no saules un vēja. Ja Latvijā sāksies diskusija par iespējamu AES būvniecību, “Progresīvie”, visticamāk, būs pret. Vācijā Zaļā partija bija tā, kas ar lielu politisku spiedienu (pat no opozīcijas pozīcijām) savulaik panāca AES slēgšanu, padarot Vāciju vēl vairāk atkarīgu no Krievijas gāzes.

Eiropas zaļie iestājas arī pret koksnes produktu izmantošanu apkurē un enerģētikā, kas šobrīd ir Latvijas glābiņš iepretim dārgajai dabasgāzei. Zaļie uzskata, ka apkure ar koksnes produktiem ir jāaizliedz vai jāpadara tā ekonomiski neizdevīga. Viņu vīzija – enerģijai jābūt pilnībā saražotai no saules un vēja. Bet kā nodrošināt bāzes jaudas, kad saule nespīd un vējš nepūš, par to zaļie klusē.

Izglītība valsts valodā

Savulaik Latvijas Zaļā partija bija Eiropas Zaļās partijas biedrs, taču 2019. gadā tika izslēgta par politiskajām darbībām, kas ir pretrunā zaļo vērtībām, tajā skaitā tika kritizēts bijušā Latvijas Zaļās partijas biedra, Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa atbalsts pārejai uz mācībām valsts valodā.

Izslēgšanu no Eiropas Zaļās partijas Edgars Tavars (kurš šobrīd ievēlēts Saeimā no “Apvienotā saraksta”) komentēja šādi: “Šāds Eiropas “zaļo” lēmums bija sagaidāms un pat vēlams. Mums tika pārmesta negatīvā nostāja pret viendzimuma laulībām, tas, ka mūsu biedri neatbalsta krievu minoritātes tiesības uz valsts finansētu izglītību dzimtajā (krievu) valodā, mums pārmet, ka aizstāvam patriotismu, nevis globālu uzskatu. Diemžēl pēdējos gados Eiropas Zaļajā partijā dominē nevis zaļi uzskati, bet gan agresīvs neoliberālisms.”

Ir skaidrs, ka “Progresīvie” nebūs brīvi savā politiskajā darbībā un ir sagaidāms ideoloģisks spiediens no Eiropas Zaļās partijas, kas savus biedrus izslēdz, ja tie ir “pārlieku konservatīvi”.

Potenciāla “Progresīvo” atrašanās valdībā, kā to vēlas Krišjānis Kariņš, nozīmētu diametrāli pretējas nostādnes partiju starpā Latvijai svarīgos jautājumos.

Galvenais jautājums nav par to, cik partiju veidos valdību, bet kādas partijas to veidos. Un vai tām ir līdzīga ideoloģija vai tikai vēlme pēc vairāk kājām valdības “galdam” (vai “ķeblim” atkarībā no tā, ko valdība plāno darīt – sēdēt vai strādāt), radot šķietamu stabilitāti.

* Partija “Itālijas brāļi”, kas uzvarēja Itālijas parlamenta vēlēšanās un ir Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas biedri.