Iesaki rakstu:

Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs pavisam drīz var kļūt par dažādus laikus pārdzīvojušās Latvijas mežu sardzes kapraci. Pēc viņa pavēles sākta pēdējos simt gados vērienīgākā un vienlaikus profānākā Valsts meža dienesta „izciršana”. Ja 1903. gada Viskrievijas mežkopju kongress Rīgā, vērsdamies pret laupītājmežsaimniecību, pieprasīja toreizējās kroņa mežu sardzes nostiprināšanu, tad pašreiz nozarē nepārprotami vērojama atgriešanās agrīnā feodālisma visatļautībā.

Sods par nesadarbību

Nesen Saeimas apstiprinātie likumu grozījumi par valsts mežu vienkāršotu nodošanu pašvaldībām, ko „nezin kāpēc” jau paspējusi izmantot Ventspils dome, ir pirmais nopietnākais cirtiens Latvijas ilgtspējai. Otrs – Saeimā līdz kārtējam lasījumam nonākušie Meža likuma grozījumi rūpnieciski cērtamo koku apmēra un vecuma robežu samazināšanai, tai pašā laikā neierobežojot cirsmu koncentrāciju. Trešais – Valsts meža dienesta (VMD)reorganizācija.

Zemkopības ministrijai pakļauto institūciju pēdējā vērtēšanā Dūklavs dienestam licis atzīmi „neapmierinoši”. Par nesadarbību. Formālais iegansts viņa un VMD domstarpībām bijis „krīzes lēmums” 2008. un 2009. gadā ar valsts mežu pieaugumu saskaņoto gada ciršanas normu izņēmuma kārtā, īslaicīgi palielināt no 17 000 līdz 25 000 ha. Tas akciju sabiedrībai Latvijas Valsts meži (LVM) ļāvis par valstij ne visai izdevīgām, toties dažiem kokrūpniekiem draudzīgām cenām pārdot koksni un gūt lielisku peļņu.

Nauda ar Dūklava svētību, kā zināms, vēlāk sadalīta publiski apšaubītiem mērķiem, tai skaitā partiju ziedotāju organizācijām un miljonāru bērnu tenisa izpriecām. Tomēr izciršanas dzīres sabiedriskajos mežos pēc ministra pavēles turpināt VMD vadība šogad atteikusies. Tālab „reforma”, kas, spriežot pēc Dūklava izteikumiem, nenozīmē neko citu kā politiski neuzticamās mežu sardzes iepludināšanu virsmežniecībās, vietējā mežu uzraudzības tīkla iznīcināšanu un attiekšanos no dienesta centralizētajām vides aizsardzības funkcijām.

Pagājušā mēnesī, tikdamies ar reģionālās preses žurnālistiem, Dūklavs nav aizmirsis paņirgt arī par saprātīgo priekšlikumu valsts mežos ierobežot postīgās kailcirtes, sevišķi to koncentrēšanu vienuviet. Vēl vairāk. Līdztekus paziņojumam, ka apse „nav koks” un to jāļauj zāģēt bez jelkādiem ierobežojumiem, ministrs pieļāvis arī ciršanas apliecinājumu atcelšanu vispār. Tas nozīmē, ka reorganizācijas mērķis nebūs nekas cits kā valsts mežsargu un mežziņu kā šķiras likvidācija. To 16. maijā, atkāpdamies no amata, apliecinājis arī līdzšinējais VMD ģenerāldirektors Jānis Kinna.

Ceļš, kurš neved nekur

Privātajos mežos izstrādāto koku daudzums pēdējos gados samazinājies. Turpretī akciju sabiedrības Latvijas Valsts meži plosīšanās tautas īpašumos „pēc kokrūpnieku lūguma”, bet kā par spīti ornitologu, entomologu, botāniķu, kā arī daudzu vietējo iedzīvotāju protestiem, paplašinājusies. Ne velti Zemgales un Kurzemes tīrumos šogad redzami lieli briežu bari, kuru īstās mājas pārvērstas kailcirtēs.

Starp meža masīvu kapsētām stiepjas apmēram 50 metru kaunuma „aizkari”, ko tā vai tā izgāzīs vējš. Šādā vīzē LVM „ievēro” un vienlaicīgi apiet Meža likumu. Savukārt akciju sabiedrības labi algoto aģitatoru stāsti par šogad rekordlielajiem jaunu koku stādījumiem ir tikai melšana, ja zinām, ka tie vienlaicīgi būs rekordmazi uz plašo izcirtumu fona.

Daudzi zina, ka Latvijas mežu izniekošana ievērota ārzemēs. Akciju sabiedrībai par kaunu ne tikai atņemts starptautisks mežu labas apsaimniekošanas sertifikāts, bet tās barbarisms izgaismots pagarā televīzijas Al Jazeera sižetā. LVM izšķērdīgi būvētie meža ceļi līdzinās pompozām šosejām, bet līdzīgi Zemkopības ministrijas mežu politikai, beidzas tumšā biežņā un neved nekur.

Vai nav pietiekoši ieganstu, lai valsts patriektu „dārzniekus āžus”?

Tomēr jebkuras paškritikas vietā un, redzams, ar Meža departamenta politisku atbalstu, valsts akciju sabiedrības propagandas iestādījums Mammadaba pērk „ārzemju imperiālismu” (starptautiskos sertificētājus un Al Jazeera žurnālistus) atmaskojošus sižetus Latvijas Neatkarīgajā televīzijā, bet iestādes priekšniecība sacer pasaciņas. Klausoties tajās un neticot acīmredzamajam, var gan šķist, ka „mežu mums vēl daudz”. Īstenībā meža platība uz vienu valsts iedzīvotāju Latvijā ir zem Eiropā vidējā, kaut arī koksni eksportējam uz divreiz mežaināko Zviedriju.

Lai attaisnotu kailcirtes, valsts mežu apsaimniekotāji koku audzi labprāt pielīdzina burkānu tīrumam, kas sējams un novācams vienā rāvienā, lai „nesapūst”. Ja klausītājs nav tik naivs, kā cerēts, izmanto „zinātnisku argumentu” par kailcirti, kas laba ar to vien, ka mežu traucējot „tikai vienreiz”. Mammadaba patērētāja audzināšanā nonākusi tik tālu, ka skolēnu konkursā par galveno balvu izsludina braucienu uz Holandi – vienu no trim Eiropas valstīm, kurā līdztekus Liebritānijai un Dānijai mežu vairs nav.

Kas būs, kad nebūs?

Mežinieki, kam esmu jautājis, kādēļ LVM  pārmērīgi cenšas pelnīt uz valsts mežu rēķina un kādi motīvi īsti vada pret uzticēto bagātību tik nežēlīgo iestādes vadītāju Robertu Strīpnieku, daudzkārt raustījuši plecus. Akciju sabiedrības dibināšanas mērķis bijusi nevis nauda, bet Latvijas nozīmīgāko resursu krātuves – meža – saudzīga apsaimniekošana un saglabāšana. Protams, tas varētu nepatikt milzīgo skandināvu kokapstrādes fabriku īpašniekiem. Tas laikam nebūtu pa prātam dārgo harvesteru turētājiem, taču noteikti atbilstu Latvijas pilsoņu vairākuma, ne tikai sēņēdāju un ogēdāju interesēm.

Kas notiks, ja zemkopības ministram tagad paveiksies iznīcināt vienīgo palikušo meža dzīvības aizstāvi valsts kokaudzēs – Valsts meža dienestu?

Laikam varētu uzskaitīt shēmas, korporatīvos sakarus, ieinteresētus rūpniekus, politiķus, kas turas kādreizējā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas komjaunatnes sekretāra Dūklava ēnā un no tā gūs visai ātru peļņu. Tomēr visizteiksmīgāk šādu ļaužu domāšanu, manuprāt, atmasko pavisam svaigs projekts, ko Zemkopības ministrijas un Dūklava kūrētajā Medību saimniecības attīstības fondā nav kautrējusies iesniegt Ventspils dome. Runa ir par žūrijas pagaidām neatbalstītu (gan jau LVM atbalstīs!) zelta staltbrieža uzstādīšanu drazu uzbērumā, ko sauc par Lemberga hūti. Kur gan citur, ja ne provinciāli ievērojamā paugura plikajā paurī zelta teļa pielūdzējiem novietot savu elku? Kur gan citur, ja ne uz turieni pāri tuksnesī pārvērstiem Latvijas mežiem brist valsts izsaimniekotājiem, kas zina, ka nauda nesmird, bet laikam nezina, ka to nevar ēst.

„Dūklav, atkāpieties!” – tie ir vispieklājīgākie vārdi, ko šai gadījumā var pateikt.