Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Sasprindzinājums Korejas pussalā un tās apkārtnē joprojām nerimst, un no rietumnieka viedokļa Ziemeļkorejas vadības rīcība šķiet vienkārši dīvaina. Iespējams, kādu skaidrību viesīs vēl viens Pietiek ekskluzīvi publicētais apjomīgais fragments no J. Rozes apgādā pirms dažiem gadiem iznākušās un šur tur veikalos vēl atrodamās Lato Lapsas grāmatas Brīvības grāmata.

Kas nu tā īsti bija par vietu Krievijas Magadanas apgabalā, netālu no Kolimas trases? Handiga? Ustjņera? Nez kuram kompartijas kongresam par godu nosauktais pussagruvušais ciematiņš? Goda vārds, vairs neatminos. Toties to gan atceros labi: nevajadzēja, nudien nevajadzēja būt nekādam medicīnas spīdeklim, lai nojaustu, ka Čžiks – medicīniskā personāla, protams, nekavējoties pārdēvēts par krietni vienkāršāk izrunājamo Čižiku – neko ilgi šai pasaulē vairs neaizkavēsies.

Sīkā putneļa krieviskais apzīmējums nenosakāma vecuma un nepārprotami aziātiskas izcelsmes niecīgajam vīrelim ar aso profilu bija īsti vietā – krieviski, kā izrādījās dažas dienas vēlāk, viņš runāja gluži labi, taču ar grūti uztveramu čivinošu akcentu, kas visam sacītajam, lai cik nopietns tas arī būtu, piešķīra dīvainu vieglumu, pat gaisīgumu. Ja vien viņš spētu kārtīgi piecelties kājās un vēl savicināt rokas, līdzība būtu pilnīga.

Čižiks – protams, arī man jau pēc pāris dienām šis vārds pielipa kā piemetināts – gan vairs necēlās, rokas nevicināja un lielākoties nevis runāja, bet gan aizgūtnēm gārdzoši klepoja, atelpas brīžos kaut ko pie sevis murmināja, miegā grieza mutē atlikušos trīs četrus greizos zobus, bet pamodies šķirstīja un šķirstīja ar kārtīgam eiropietim nekad mūžā neizprotamām rakstu zīmēm pilnu pierakstītu miniatūru, bezgala nospeķotu, bet lakatiņā un vēl celofāna maisiņā te ietīstītu, te atkal iztīstītu piezīmju grāmatiņu ar pāris tajā ievietotām fotogrāfijām. Un atkal murmināja, murmināja, murmināja.

Vēl Čižiks kļuva jo dienas, jo caurspīdīgāks un, ja tas būtu iespējams, vēl miniatūrāks, izraisot aizvien pieaugošas simpātijas savdabīgā slimnīcas un ambulances krustojuma atlikušajā personālā – universālajā ārstē Jūlijā un medmāsā Ļubā, jā, pat sētniekā – santehniķī – apgādniekā – atslēdzniekā – automehāniķī Jurā, kuru pāris reizes rīta agrumā, pavēris acis, pieķēru stāvam pie Čižika gultas un, visu palātu nekavējoties piedvešot ar pārliecinošu peregaru, metam milzīgus krustus.

Neviens no viņiem nesaprata, kas īsti kaiš sīkajam, brīžam pat aizkustinošajam vīrelim, – „uz lielo zemi” aizsūtītās analīzes šķita gluži labas, rentgena aparāta gan nebija, taču arī plaušu izklausīšana neko biedējošu neuzrādīja. Izskatījās, ka Čižiks gluži vienkārši izdziest un pats par šādu iznākumu nemaz nav īpaši sarūgtināts, drīzāk jau atvieglots, bet satraukts jūtas vienīgi brīžos, kad pēkšņi nevar sataustīt zem spilvena rūpīgi un dziļi pabāzto piezīmju grāmatiņas kūniņu.

Godīgi sakot, es pats gan Čižiku pamanīju tikai trešajā dienā kopš brīža, kad pats tiku glīti ieguldīts ambulances – slimnīcas vienīgās palātas otrajā gultā, taču man bija liels un labs attaisnojums – tā trīsdesmit deviņu un vēl druscīt grādu temperatūra, ar kādu es pēc trīs dienu klejojuma pa pamestajiem Kolimas trases zeltraču ciematiem atvilkos līdz nošņurkušajai būvei, par kuras saistību ar veselības aprūpes nozari liecināja ja nu vienīgi izlietotas marles saites, ar kurām bija atsieti pāris krūmiņi sētmalā.

Taču pāris dienās temperatūra bija mazinājusies, un Jūlija un Ļuba vienā balsī apgalvoja, ka bažām par plaušu karsoni neesot nekāda pamata, – lai tik dīvainais pribalts veseļojoties. Pamata varbūt arī nebija, bet vārgums vienalga bija briesmīgs, – Ļubas vēlme paklausīties kādu stāstu par to, kā tad dzīvo cilvēki teiksmainajā Rīgā, ko jaunu ražo Dzintars, vai tiešām Jūrmala ir īsti Rietumi un kā klājas mīļotajam Raimondam Paulam, radīja vienīgi reiboņus un vēlmi noslēpties zem izdilušās segas.

Kaut jel kādu interesi apkārtējā pasaule sāka radīt tikai pēc dažām dienām, – no gultas kustēt tālāk kā līdz tualetei un izlietnei vēl neriskēju, tā ka nācās aprobežoties ar tuvējo dažu metru rādiusā esošo objektu aplūkošanu. Nekā īpaša gan tur nebija: griesti, kas kādreiz laikam bijuši balti, indīgi iezaļganas sienas, žēlabaini trīsošu atsperu matracis un, protams, Čižiks, par kuru Ļuba jau pirmajās dienās kā lielu noslēpumu bija pačukstējusi – ziemeļkorejietis, tikai to gan lai nevienam nesakot, citādi būšot Lielas Problēmas.

Kam gan lai es to būtu teicis... Jo vairāk, ka jau tobrīd kaut ko, kaut kā, kaut kur biju lasījis – nu, piemēram, par to, ka tikai mēneša laikā Ķīnas policija nodevusi Ziemeļkorejas varas iestādēm četrarpus simtus šīs valsts bēgļu, par to, kā visi Krievijas Tālie Austrumi ir pilni ar ziemeļkorejiešu melnstrādnieku un mežcirtēju brigādēm. Un ne jau tikai kaut kādu pilnīgi bezpersonisku ziemeļkorejiešu: jau vēlāk Vladivostokā man nācās uzklausīt garumgaru stāstu par Džongu Kum Čonu, kurš ieradies Krievijā kopā ar celtnieku grupu, to pametis, iepazinies ar sievieti vārdā Anna un sācis laimīgu ģimenes dzīvi. Taču, kad jaunajā ģimenē piedzimis dēls Antons, Džongs dumjā kārtā sadomājis legalizēties, ieradies vietējā Krievijas Federālā migrācijas dienesta nodaļā un... pazudis bez pēdām.

Tikai pēcāk izrādījies, ka labi ļaudis pārāk sacerējušos ziemeļkorejieti ar varu iesēdinājuši lidmašīnā un ar svešu vārdu nogādājuši Habarovskā, kur viņam – acīmredzot arī vienam no putnu dzimtas – izdevies veiksmīgi izlēkt pa ceturtā stāva logu un aizbēgt no ziemeļkorejiešu čekistiem (kuri astoņdesmito gadu beigās „savējos” veiksmīgi medījuši pat Maskavā). Bēgli piemitinājuši pilnīgi sveši cilvēki – Zaicevu ģimene, kuriem pēc tam par savu labo sirdi nācies izturēt gan pašmāju milicijas, gan Ziemeļkorejas drošībnieku teroru. Beigas gan bijušas laimīgas – 2007. gada decembrī Valērijs un Ludmila Zaicevi pat saņēmuši Krievijas Federācijas cilvēktiesību pilnvarotā medaļu Steidziet darīt labu, savukārt Džongam ar ģimeni pievērsta tik liela uzmanība, ka dzimtās zemes čekisti uzskatījuši par labāku tomēr likt viņam mieru.

Kur tādi Džongi un Čižiki rodas Krievijas plašumos? Var, protams, šaubīties, vai tik tiešām Krievijas Tālajos austrumos valstiski organizētās mežcirtēju un citu darbu darītāju brigādēs varētu pastāvīgi strādāt vismaz 15–20 tūkstoši ziemeļkorejiešu, kuri pēc tam, braucot mājās, izpērk tukšus lētākos sadzīves preču veikalus, taču... ko citu jau krietni vēlāk bija domāt, Vladivostokas lidostā uz starptautiskā termināla kāpnēm vērojot sasēdušus pāris simtus ziemeļkorejiešu ar raksturīgajām sarkanajām nozīmītēm sirds rajonā. Pirmajā mirklī viņi izskatās kā ikdienišķi ķīnieši – korejieši –kambodžieši: smēķē, pļāpā nelielās grupiņās, vienīgi atšķirībā no ierastajiem aziātiem nepārtraukti netarkšķ pa mobilajiem telefoniem un viegli bailīgi pašķiras, kad cauri pūlim ar dzīves saimnieka izteiksmi sejā soļo kāds no acīmredzamajiem bosiem – sasmaržojies, spīdīgiem briļļu rāmjiem, vēl spīdīgākā uzvalkā, neiztrūkstošu padusē iespiestu mapīti un varas simbolu – vienu, pat diviem mobilajiem telefoniem rokās.

Taču tad, atskanot nedzirdamai komandai, viss šķietami laiskais pūlis zibens ātrumā sastājas militārā ierindā un skanīgā korī atbild uzvalkotajam, portfeļotajam, telefonotajam dzīves saimniekam, pēc brīža, atskanot nākamajai nedzirdamajai komandai, viss bars tikpat organizēti turpat apsēžas, lai vēl pēc mirkļa atkal būtu kājās un ar pauniņām un sporta somām pār pleciem un neizdibināmu izteiksmi sejās kolonnā soļotu uz piebraukušiem autobusiem – nu jā, acīmredzot ne tāpēc, lai dotos ekskursijā pa Krievijas Piejūras skaistākajām vietām. Kā nu tu, cilvēks, gribot negribot neatcerēsies krievu ģeopolitiku spriedelējumus, ka „korejiešu faktors” varētu aizkavēt ķīniešu ekspansiju Krievijas austrumos...

Tas viss gan bija krietni, krietni vēlāk, – kad izgulētais palātas matracis, zaļganās sienas ar tajās uz mūžu ieēdušos simtgadīga urīna un ķimikāliju smaku, kā arī caurspīdīgais Čižiks jau sen bija kļuvuši par eksotiskām atmiņām. Toties tobrīd, Dieva aizmirstajā ciematiņā skumīgi domājot par tālākā ceļojuma likteni – nu nebija, nebija man ierēķināta nekāda veselības uzlabošanas pauze –, pārdesmit miljonu ziemeļkorejiešu dzīve un gaitas man šķita tikpat vienaldzīgas kā aļģu evolūcijas izredzes Rīgas ūdens attīrīšanas iekārtās. Un arī tad, kad Čižiks pēkšņi beidza klepot, palūkojās manī pretdabiski zilām (es zinu, ka tas neizklausās iespējams, bet izskatījās tieši tā!) acīm un ierunājās, es droši vien jau atkal ierasti bruņurupucīgi pabāztu galvu zem segas un gaidītu beidzot atgriežamies sasodīto veselību, ja vien... jā, ja vien jautājums nebūtu tik, maigi izsakoties, dīvains.

„Vai tu zini, ka mans dēls tagad būtu tavā vecumā, ja vien viņu jau divu gadu vecumā nebūtu atzinuši par kontrrevolucionāru elementu?” – ko jūs uz to atbildētu, pat ja jautājums būtu uzdots nevis lauzītā krievu valodā ar ķivuļa akcentu, bet gan gramatiski nevainojamā formā? Un ja tam milzu straumē nesekotu vēl citi: „Vai tu zini, ka man neatliek nekas cits kā vainot sevi? Tu zini, ka arī es noticēju cēlajai idejai? Tai, kuras dēļ mums brīvība nemaz neesot vajadzīga? Tai, kuras dēļ viss beidzās tā, kā es saku?...”

Taču izrādījās, ka Čižikam arī nevajadzēja nekādu atbildi – nākamajās dienās kļuva vairāk nekā skaidrs, ka dīvainais vīrelis, kurš negaidot, bet labi saprotamu iemeslu dēļ izrādījās arī aizrautīgs Džordža Orvela antiutopijas Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit četri lasītājs un nez kāpēc bija tieši mani izraudzījies par sava – nu, kas gan tas tāds bija? – dzīvesstāsts? – pārdomas par dzīvi? – vienkārši pamazītēm, bet aizvien straujāk mirstoša cilvēka loģiski izkārtoti murgi? – stāstījuma uzklausītāju. Vai nu tāpēc, ka neviena cita blakus nebija, vai tāpēc, ka sasodītas iecietības un labas audzināšanas dēļ tomēr nespēju pabāzt galvu zem segas, bet tā vietā izlikos, ka pildspalvu un papīru esmu sameklējis tieši tāpēc, lai pierakstītu stāstīto.

Sākumā nācās izlikties, ka pierakstu. Pēc pāris stundām sāku visā nopietnībā pierakstīt un vēl mēģināt kaut ko pārprasīt un precizēt – tik vienkārši pārsteidzoši neticams trešā gadu tūkstoša sākumā, pat salīdzinot ar mūsu pagaidu ārstnieciskās mājvietas un tās iemītnieku kopuma viegli fantasmagorisko raksturu, šķita Čižika stāstītais. Vēl pēc pāris dienām jau no sirds nožēloju, ka līdzi nav paķēries diktofons, bet fotoaparāta objektīvs no korpusa atdalījies, pirms dažām dienām man kopā ar to netīšām noripojot pa kādu pastāvāku nogāzi, – citādāk varētu vismaz pārfotografēt Čižika hieroglifus. Tobrīd viņš jau bija licis pilnīgi skaidri saprast, ka savu piezīmju kūniņu pēc nāves nevienam neatstās, bet tā vai citādi paņems līdzi.

Tiesa, daudz vēlāk, kad Čižiks jau sen bija norakts ciematiņa nomalē, bet es uz nebēdu baudīju visus atgūtās civilizācijas labumus pēc kārtas un pirmā pārsteiguma svaigums jau bija kārtīgi apvalkājies, mierīgi varēja teikt – nekas jau īpašs no šī stāsta nebija, zem deviņdesmit procentiem no tā mierīgi varētu parakstīties liela daļa Ziemeļkorejas iedzīvotāju. Piecdesmito gadu sākuma karš Korejas pussalā, pēc kura izveidojās veselas divas Korejas. Čižiks ar ģimeni palika Ziemeļos, citi Čižiku klana pārstāvji izrādījās apmetušies Dienvidos vai pārcēlušies uz Japānu. Sociālisma jauncelsme, industrializācija un pārējie prieki Ziemeļos. Aizrautība, pārliecība, ka ir jēga šo to pieciest, šo to pārciest, jo principā jau viss taču ir labi. Nu, ja arī nav labi, tad būs labi. Tad vēl atļaut valstij ierobežot šito un komandēt to. Tad – gaidīto jauno panākumu vietā trūkums, deviņdesmito gadu vidū arī īsts bads. Vēl lielāki ierobežojumi – un vēl skaļāki Mansei! (Lai dzīvo!) saucieni parādēs. Daži radinieki – muļķīši pa to laiku noticēja propagandai un pārcēlās atpakaļ uz Ziemeļiem. Pēc kāda laika nonāca darba nometnēs, „komplektā” līdzi paķeroti arī visu Čižika ģimeni. Čižiks izkļuva dzīvs un salīdzinoši vesels – atšķirībā no daudziem radiniekiem, piemēram, vectēva, kurš pēdējos gados runāja un runāja par to, cik jauki būtu vēlreiz paēst gaļu, bet, kad tā ar lielām grūtībām beidzot tika sagādāta, paēda un... nomira. Kas to zina, laimīgāks vai nelaimīgāks.

Pēc tam atsākās normāla dzīve ziemeļkorejieša izpratnē, tikai ar to atšķirību, ka nu jau Čižiks vēlējās tikt prom – par katru cenu. Dažus gadus pastrādājis un apglabājis atlikušos ģimenes locekļus, kuri netika galā ar nometnes laikā gūtajām kaitēm, viņš pārdeva gandrīz visu, lai pietiktu kukulim un viņu ieskaitītu uz Krieviju braucošajā brigādē. Kukulim nepietika – ar šādu „nepareizu” biogrāfiju tam vajadzēja būt trīskārt lielākam. Savukārt lai līdzīgi dažiem pārbēdzējiem pāris diennaktis peldētu pa pavēso jūru, virzoties uz Dienvidu pusi, skaidrs, ka nepietiktu veselības. Toties gan viena, gan otra pietika pierobežas takuziņiem – preču un cilvēku kontrabandistiem, kuri tad arī jau 2003. gada rudenī Čižiku veiksmīgi pārveda uz Ķīnu. Šeit bija vēl jauni piedzīvojumi ar vietējām varas iestādēm – vai atminaties mēneša laikā ziemeļkorejiešu čekistiem atdoto pārbēdzēju skaitu? Beigu beigās apsolītā zeme izrādījās neizmērojami plašā Krievija, kur pēc vairāku gadu nelegālas dzīves Čižiks beidzot kļuva par manu palātas kaimiņu.

Ticiet vai ne, taču, pēcāk pārlasot un uzklausot visdažādākos citus pieejamos avotus, secinājums tikai viens – normāls, ikdienišķs ziemeļkorejieša stāsts. Cita lieta – ka ne jau katrs ziemeļkorejietis, lai cik viņš būtu disidentisks un bēglis, spētu tekoši stāstīt par visu savas valsts terora sistēmas vēsturi. Tā es arī nesapratu, ar ko īsti savā iepriekšējā dzīvē nodarbojies Čižiks – par sevi viņš visu nākamo dienu laikā nepateica faktiski ne nieka, pat viņa pilno vārdu es tā arī neuzzināju. Cik varēja nojaust, galvenokārt tāpēc, ka ne jau visi Čižiku dzimtas pārstāvji dzimtenē pusbadā mirst darba nometnēs, savukārt pārējiem, pār kuriem jau tā klājas nez kur aizbēgušā un pazudušā radinieka ēna, viņa publiskas atklāsmes (tobrīd Čižiks no runīgās Ļubas jau bija uzzinājis, ka palātā blakus gultā guļ kaut kas žurnālistam līdzīgs) nudien nav vajadzīgas.

Diktofona, kā minēts, nebija, un nevaru apgalvot, ka Čižika vēstījuma atstāsts ir precīzs visās detaļās, taču vēl tagad ausīs skan cilvēkputneļa ik pa brīdim atkārtotais – etta išo ņiševo, a drugim bilo išo huše, i ņiševo (tas vēl nekas, citiem bija vēl sliktāk, un nekas). Gluži kā Kārļa Skalbes pasakas kaķītis bez dzirnavām viņš – tā vismaz šķita gandrīz līdz pašām, pašām beigām – bez kādām dusmām vai sāpēm, gandrīz bez skumjām, brīžam pat ar kaut ko līdzīgu šķelmīgam smiekliņam nenosakāmās krāsas acu kaktiņos stāstīja, stāstīja, stāstīja. Spriediet nu paši...

*** 

„Jums, eiropiešiem, droši vien to ir grūti saprast, bet mums Korejā skaitļiem ir daudz lielāka nozīme dzīvē nekā jums. Jums skaitļi ir racionāla, praktiska lieta. Jums tie tikai attēlo dzīvi, padara to labāk lietojamu, vienkāršāku. Rēķināšanai, tā sacīt. Mums – ne. Mums visa šī haotiskā dzīve aiziet, bet to var padarīt mūžīgāku ar skaitļiem. No katras dzīves var izvilkt būtiskākos skaitļus un tos iemūžināt. Jūs varat aizmirst cilvēka vaibstus, cilvēka darbus, bet paliks būtiskie skaitļi, kuros šie darbi iemūžināti. It īpaši, ja – ha! ha! ha! – jums nāk palīgā valsts un iesit šos skaitļus galvā katru dienu, katru dienu.

Jūs varat pamodināt mani nakts vidū, un es jums nekavējoties pateikšu, ka manā valstī augstākais mūsu nemirstīgā – tas nekas, ka viņš jau sen ir nomiris – vadoņa Kima Ir Sena piemineklis ir divdesmit divus metrus augsts, monumentālajās kompozīcijās tā abās pusēs kopā ir precīzi 109 figūras, pats piemineklis uzstādīts 1972. gadā, vadoņa sešdesmitajā dzimšanas dienā. Tu nesaproti, ko šie skaitļi nozīmē? Es tev pastāstīšu vienkāršāku matemātisku piemēru. Ja tu kādreiz būsi Phenjanā un viņiem tur vēl vispār būs elektrība, tu naktī nevarēsi neredzēt milzīgu būvi – kolonnu ar lāpu galā. Esmu dzirdējis, ka rietumniekiem šī kolonna, kuras pilnais nosaukums ir vietējā filozofiski ideoloģiskā lepnuma un acurauga – Čučhes idejas (kas, īsi sakot, slavē balstīšanos tikai un vienīgi uz saviem pašu spēkiem) piemineklis, atgādinot Saurona torni no Gredzenu pavēlnieka filmas – tu nesmejies, nesmejies, arī čukča skatās kino! Bet ne tas būtiskākais.

Arī ne tas, ka tā esot pasaules augstākā granīta būve. Arī ne skulptūras tai apkārt, lai gan es tev atkal varu bez domāšanas pateikt – tēlu grupas Čučhes industrija, Neieņemams cietoksnis un Ilgmūžība labajā pusē, Dāsnā raža, Mācību zeme un Čučhes māksla kreisajā. Galvenais ir tas, ka tas ir Ziemeļkorejas galvenais piemineklis, pilns ar mūsu „skaitļu maģiju”. Atklāts Kima septiņdesmitajā dzimšanas dienā un sastāv no 25 500 granīta bluķiem. Kāpēc? Tāpēc, ka pareizini 365 ar 70 – un sanāk Kima nodzīvoto dienu skaits. Čučhes tornim vienā pusē ir 35 puķīšu dekors, otrā – tāpat 35, kopā – atkal 70. Divās kolonnas pusēs ir pa 17 „stāviem”, divās – pa 18, tātad – vēlreiz 70... Un tā mums ir ar visu – pat kalnos iegravēto milzīgo partijas lozungu dziļumam un platumam ir sava nozīme...

Tāpēc tu vari nebrīnīties, ka arī visi Ziemeļkorejas iedzīvotāji ir sadalīti pa kategorijām – visi skaitļi, visi numuri ir zināmi. Vismaz tiem, kam ir jāzina. Un tas viss sākās jau ļoti sen – pirms gadiem piecdesmit, kad mūsu Korejas Darba partijas Centrālkomiteja pieņēma tā saukto trīsdesmitā maija lēmumu – Par cīņas ar kontrrevolucionārajiem elementiem pārvēršanu visas tautas, visas partijas kustībā. Tieši tā. Patiesībā tā bija pirmā lielā kampaņa tautas ienaidnieku atklāšanai, bet toreiz mēs vēl tikai mācījāmies par skaitļiem un to nozīmi. Tāpēc visa tauta tika iedalīta nieka trijās lielās grupās – draudzīgajos spēkos, neitrālajos spēkos un naidīgajos spēkos.

Pēdējo bija visvairāk – vismaz pēc uzskaitījuma. Tur ietilpa uz Dienvidiem aizbēgušo ģimenes, pareizās partijas nepareizie „frakcionāri”, bijušie ieslodzītie un ieslodzīto ģimenes locekļi, tad vēl visi bijušie japāņu koloniālās administrācijas darbinieki un viņu ģimenes locekļi, arī bijušie muižnieki, uzņēmēji, tirgotāji, kulta kalpotāji un viņu ģimenes, uz Ziemeļiem atgriezušies ieslodzītie, protams, arī viņu ģimenes locekļi – pie mums ģimenes locekļi ir atbildīgi par visu.

Draudzīgie spēki savukārt bija bojāgājušo revolucionāru un militārpersonu ģimenes, kā arī kadru darbinieki un viņu ģimenes, bet visi pārējie palika neitrālajos spēkos. Un jau tad, kaut karš sen bija beidzies, ienaidnieku pietika – pirmajos gados vien partija atrada un sodīja ar nāvi divarpus tūkstošus tautas ienaidnieku. Kā sodīja? Es tev vēlāk pastāstīšu – pie mums tas notiek ļoti kārtīgi un pamatīgi. Bet tad pie reizes tika arī noteikts, ka naidīgo spēku pārstāvji nedrīkst dzīvot tuvāk par piecdesmit kilometriem no Phenjanas un Kesonas, kas ir pie robežas ar Dienvidiem, un arī tuvāk par divdesmit kilometriem no robežas, jūras vai jebkuras citas lielas pilsētas.

Partija bija gudra – mēs neesam liela valsts, un, kad visus šos noteikumus ievēroja, iznāca, ka naidīgie drīkst dzīvot tikai ziemeļu provincēs. Bet arī tas nebija nekas. Mēs gājām pa progresa ceļu, un sešdesmitajos gados trijos slāņos – pamata, šaubīgajā un naidīgajā – jau tika saskaitīta kopumā vesela piecdesmit viena grupa. Tā nu mums tagad ir veselas trīsdesmit naidīgā slāņa grupas. Nu, ja pēdējos gados nav izdomāts kaut kas vēl jauns – tu zini, man ar dzimteni kaut kā nav sanācis uzturēt sakarus. Kāda jēga rakstīt vēstules, ja neviens tās tāpat nesaņems?

Pamēģināšu labāk saskaitīt naidīgos slāņus: strādnieki ar sarežģītu sociālo izcelsmi, bijušie „kulaki”, tirgoņi, bijušie zemes īpašnieki, kam līdz 1946. gadam piederēja vairāk par pieciem hektāriem zemes, projapāniskā vai proamerikāniskā darbībā pieķertie, reakcionārie japāņu koloniālās administrācijas darbinieki, kara laikā aizbēgušie uz Dienvidiem, piecdesmitajos gados no Ķīnas atgriezušies korejieši, sešdesmitajos gados no Japānas atgriezušies korejieši, pārbēdzēji no Dienvidiem, vecā inteliģence, protestanti, budisti, katoļi, Konfūcija mācības piekritēji...

Nē, jābūt vēl... nuja, no Darba partijas izslēgtie, no amatiem atceltie kadru darbinieki, cietumnieku ģimenes locekļi, partijas šķeltnieki, politisko noziedznieku ģimenes locekļi, cietumsodu izcietušie politnoziedznieki, huligāni, aizdomīgās sievietes, kas ir bijušās šamanes, prostitūtas un viņu tuvākie radinieki, par ekonomiskiem noziegumiem notiesātie un atbrīvotie, bijušie kapitālisti, bijušie citu partiju biedri...

Tu zini, es kaut kad pie sevis skaitīju – sanāca, ka no dažādām pusēm manā dzimtā ir veselu deviņu naidīgā slāņa grupu pārstāvji, turklāt bija viens rekordists, kurš uzreiz piederēja pie sešām. Viņam kādreiz bija seši hektāri zemes, un tātad viņš skaitījās janbans – budzis, viņam patika Konfūcijs, viņš iepriekšējā dzīvē bija profesors, viņš bija precējies ar tirgoņa meitu, viņš tik ļoti mīlēja dzimteni, ka atgriezās no Japānas kā tāds pēdējais muļķis, un vēl par viņu uzrakstīja sūdzību, ka viņš vienlaikus esot arī katolis. Viņu nošāva nometnē, bet par to es vēl varbūt pastāstīšu.

Tad vēl ir deviņas šaubīgās grupas, bet īsti labo cilvēku ir daudz, daudz mazāk – tikai divpadsmit grupu. Strādnieki, strādnieku ģimeņu atvases, Darba partijas biedri, valsts iestāžu darbinieki, nabadzīgo zemnieku un kalpu atvases, mirušo un bojā gājušo revolucionāru ģimenes locekļi, revolucionārie inteliģenti, kara laikā nogalināto civiliedzīvotāju un armijnieku ģimenes locekļi, militārpersonu ģimenes, kara varoņi. Kara varoņi un bijušie partizāni ir paši svarīgākie – vispār mēs esam viena bijušo partizānu valsts. 1980. gadā, kad no jauna ievēlēja Korejas Darba partijas centrālkomiteju, tajā bija divdesmit astoņi šīs grupas un tikai trīs citu „noskaņojumu” pārstāvji. Bet tagad bijušo partizāņu vietā nāk viņu bērni...

Tas, kuram slānim tu piederi, pie mums ir vissvarīgākais katra cilvēka dzīvē. No tā atkarīga tava dzīvesvieta, dzīves līmenis, izglītības iespējas, darbs, pat tiesas spriedums un laulību partnera izvēle. Jā, un ir ārkārtīgi svarīgi būt partijā. Arī armijā dienēt nav slikti – pie mums gan dienesta ilgums bija pat desmit un trīspadsmit gadu, bet vienalga tiek uzskatīts, ka jaunietim tā ir liela iespēja. Viņš iestājas partijā, viņš visu šo laiku ir paēdis, kad citi nav paēduši, un pēc armijas viņam ir iespējas gan labi apprecēties, gan visādi citādi... Un ne jau kurš katrs pie mums var tikt pie eksāmenu kārtošanas augstskolā, – tur ir svarīgas ne tikai sekmes, bet arī sociālā izcelsme. Pēdējā ir svarīgāka.

Un uzlabot savu biogrāfiju, apprecoties ar kādu no pamatslāņa, – arī tā ir ļoti parasta lieta. Tas tā sākās jau pēc kara – kļuva skaidrs, ka tieši precības ar nabadzīgu zemnieku izcelsmes sievieti var kļūt par labākas dzīves ķīlu. Tikai atrodi nu kādu, kas gribēs precēties ar naidīgā slāņa pārstāvi. Tas uzreiz ir milzīgs risks ģimenei, tev pašam, arī taviem radiniekiem, arī bērniem. Es jau teicu, ka pie mums tiek uzskatīts, ka par ģimenes locekļa pārkāpumu, vienalga, īstu vai iedomātu, ir atbildīga visa ģimene. Jums Staļins teica, ka dēls neatbild par tēva grēkiem. Pie mums par tēva grēkiem atbild visi, kas ar viņu kaut kā ir saistīti. Viss ir ļoti vienkārši: Ziemeļkorejā sabiedrības šūniņa ir ģimene, tas ierakstīts valsts dokumentos. Tātad, ja tu ko noziedzies pret valsti, uz darba nometni dodas visa ģimene. Jā, un indieši varētu atbraukt pie mums pamācīties, kādas īsti ir nepieskaramo kastas – kuriem visi cenšas pat nepieskarties. Lai gan labā ziņa ir tā, ka liela daļa viņu ir nometnēs – ha, ha, ha! Ja tu zinātu, cik tur ir bērnu... Un cik ātri viņi tur apmirst...

Staļinam arī ļoti patika taisīt lielus tiesas procesus, kuros atmaskoja ienaidniekus. Mums nekas tāds nav bijis kopš 1953. gada, kad mūsu Vadonis Kims izrēķinājās ar opozicionāriem partijas vadībā. Pat kino, par kuru tik ļoti rūpējas mūsu Mīļotais vadītājs, mums nekad neko nesaka par cietumiem: viss beidzas ar to, ka ļaundarus aizved. Viss notiek klusi un mierīgi, un cilvēki tāpēc baidās tikai vairāk. Bet tie, kas neprot īsti baidīties, parasti agri vai vēlu klusi pazūd, un visi visu saprot. Man bija paziņa, kurš pārāk daudz runāja un kurš arī nomira nometnēs. Viņš mēdza filozofēt, ka no divdesmit miljoniem cilvēku mūsu zemē pamatslānī varētu būt nepilna puse, varbūt pat tikai kādi seši – astoņi miljoni, vēl kādi trīs miljoni varētu būt naidīgie, bet pārējie tad sanāktu šaubīgie.

Bet tas gan arī neko nenozīmē, ka tu esi pamatslānī, – viss vēl ir atkarīgs no tā, ko tu runā un ko tu dari. Pazaudēsi vadoņa nozīmīti – būs nelielas nepatikšanas, bet nekas būtisks. Šoferis iebrauks ģenerāļa mašīnu rīsu laukā un saņems gadu darba nometnē. Ja tavs bērns sasalušos izkārnījumos saskatīs līdzību ar svēto Pektu kalnu, kur dzimis mūsu Mīļotais vadītājs, nepatikšanas būs jau lielākas – bet ne tik lielas kā pirms gadiem desmit. Ja bērns pasaka vai izdara ko tādu briesmīgu, bet pēc tam, piemēram, saprot nodarīto un pakaras, vecāki gan saņem bargu kritiku un var tikt izsūtīti, bet – ne uz darba nometni. Es tev vēlāk pastāstīšu, kas tas ir – kritika ziemeļkorejiešu gaumē!

Par Bībeles glabāšanu kādreiz varēja tikt pie nāvessoda – tagad vairs ne. Bet Dienvidkorejas grāmatu glabāšana ir īpaši smags noziegums. Radio... Tu zini, kā pie mums ir ar radio – mums ir izdomāta vislieliskākā sistēma, kā nepieļaut, lai cilvēki klausītos kaut ko nepareizu, nu, teiksim, Dienvidkorejas KBS. Visus oficiālos radioaparātus ir apstrādājusi valsts, un tiem visiem ir tikai viena klausāmā frekvence – oficiālais valsts radio. Nevajag neko ne slāpēt, ne ko citu darīt! Un tātad, ja tavā īpašumā kaut kādā veidā ir nonācis radioaparāts, kas var uztvert vēl kaut ko citu, izņemot oficiālo radio, tu jau esi pastrādājis noziegumu – un tev ar to jārēķinās.

Un vēl viss kas – ko tik vari iedomāties. Tev mājās ir par daudz naudas, turklāt vēl valūtā? Tevi mierīgi var apsūdzēt par „kapitālismu”. Ir tāds pavisam jautrs stāsts par vienu mūsu, kā jūs teiktu, čekistu. Redzi, sākumā mums bija speciāla Sabiedriskās drošības ministrija, tad radās arī Valsts politiskās aizsardzības ministrija, kas 1982. gadā tika pārdēvēta par Valsts aizsardzības ministriju un tāpat kā Aizsardzības ministrija un Sabiedriskās drošības ministrija pakļautas tieši Darba partijas Centrālkomitejai. Un, redzi, Kesonas pilsētā bija tāds Valsts politiskās aizsardzības pārvaldes nodaļas priekšnieks Kons, kurš septiņdesmitajos gados aizbēga uz Dienvidkoreju pēc tam, kad netīšām liecinieku klātbūtnē bija sabojājis Vadoņa portretu. Avīzēs par to, protams, nerakstīja, bet visi to zina...

Jā, bet no tā, ka viens Kons aizbēga, mazāk jau tādu kā viņš nepalika. Mūsu Mīļotais vadītājs, kurš, kā jau pienākas kārtīgam karaļa mantiniekam, valsti sāka vadīt pēc triju gadu sēru perioda, oficiāli ir Aizsardzības padomes priekšsēdētājs. Prezidents mums ir un paliek tikai viens – mūsu vienīgais, mirušais prezidents Kims. Es jau tagad kaut kur lasīju – ārzemnieki esot nikni, ka viņu vēstniekiem akreditācijas raksti jāadresē mirušajam... Un tādā veidā Mīļotajam vadītājam pakļaujas gan Aizsardzības ministrija un visa mūsu miljonu armija, gan gandrīz divsimt tūkstoši cilvēku no Sabiedriskās drošības ministrijas, gan īstie „čekisti” no Valsts drošības aizsardzības ministrijas – vēl kādi piecdesmit tūkstoši. Tā ka ir veselas divas slepenpolicijas – vietējā līmeņa „čekisti” Inmin Boanseong un nacionālā līmeņa – Kukga Bowibu. Kas nu tur viens Kons...

Bet vispār tagad... tagad tur ir vieglāk nekā kādreiz. Tagad, ja pat kāds no tavas ģimenes aizbēgs uz Dienvidiem vai Ķīnu, varbūt izspruksi no nometnes – mums jau piecpadsmit gadu ir vadoņa ieviestā jaunā politika Neradīsim iekšējos ienaidniekus, kas sodus šādiem radiniekiem nosaka daudz mīkstākus nekā agrāk. Bet vienalga – man reiz bija draugs šoferis, kurš vienkārši pamanīja Rietumu tūristu naudas kalnus un pārāk skaļi paziņoja – oho, laikam Rietumi tiešām ir sasodīti attīstīti. Un... es nekad vairs neesmu redzējis savu draugu šoferi. Ja tevi izslēdz no universitātes, ceļš skaidrs – uz raktuvēm. Pat tad, ja tev rados ir invalīds, tātad – sabiedrībai nederīgs cilvēks, tas tev ir mīnuss. Tā nu pie mums viss ir ļoti sarežģīti vai arī ļoti vienkārši, kā to ņem.

Ar vārdu sakot... Man te bija tāds Orvela citāts: „Vinstons ātri paraudzījās apkārt, ienira veikaliņā un nopirka grāmatu par diviem dolāriem piecdesmit. Kāpēc – viņš pats vēl nezināja. Viņš zaglīgi to atnesa mājās portfelī. Pat tukša tā kompromitēja īpašnieku. Tagad viņš gatavojās sākt dienasgrāmatu. Tas nebija pretlikumīgs solis (pretlikumīga vispār nebija nekā, jo vairs neeksistēja paši likumi), bet, ja dienasgrāmatu atradīs, Vinstonu gaida nāve vai labākajā gadījumā divdesmit pieci gadi katorgas nometnē...” Tu saproti, par ko tas ir? Patiesībā tas ir ļoti precīzi pateikts par mums. Tas ir par to, ka tu pie mums nekad nezini, ko no tevis teiktā vai izdarītā šeit uzskatīs par noziegumu. Tu vari šo to paredzēt, bet nekad visu. Un tu nekādā gadījumā nezini, ko tādu sastrādās tavi radinieki, par ko uz nometni tiksi arī tu.

Arī ar mūsu nometnēm viss nav vienkārši. Jums Padomju Savienībā arī bija dažādi režīmi, bet pie mums ir daudz sarežģītāk. Sāksim ar to, ka mums ir nometnes, kas saucas lēmuma Nr. 149 darbības rajoni un īpašie diktatūras objektu rajoni. Tie, kas atrodas pirmajās, nemaz īsti nav notiesāti un īsti neskaitās noziedznieki – drīzāk viņi ir tādi kā izsūtītie, kas nodarbojas ar smagu fizisku darbu. Un pie mums nemaz nevajag tiesas lēmumu, lai tevi izsūtītu. Pietiek ar sūdzību, ar liecību, ar administratīvu lēmumu – un tu esi prom. Tiesas prāva pie mums ir kriminālnoziedznieku priekšrocība, un, protams, arī visās ieslodzījuma vietās kriminālieslodzītie dzīvo daudz labāk nekā „politiskie”.

Jā, tad mums ir īpašie diktatūras objektu rajoni, kas jau sen, sen iepriekš tika izveidoti tieši politisko noziedznieku izsūtīšanai. Es domāju, ka šīs te nometnes, kas jau ir īstākas nometnes, gandrīz vai cietumi, ir aizgūtas no mūsu lielajiem kaimiņiem, drīzāk no Ķīnas nekā no Krievijas. Te jau viss ir ar kontrolposteņiem, ar apsardzi, ar dzeloņdrātīm, bet vienalga vēl neskaitās, ka te ir īstie cietumi un īstie politiskie noziedznieki. Nē, te ir tikai cilvēki, kas „kļūdījušies”, politisko noziedznieku ģimenes locekļi un tamlīdzīgi. Cik tādu nometņu ir? To, protams, es nezinu, bet droši vien virs desmit.

Tātad kopā mums tagad ir trīs veidu nometnes. Ir kwanli–so vai kontroles nometnes – tās ir darba nometnes, kur kaitnieks tiek ieslodzīts ar visu ģimeni vai tās daļu. Ne tik smagiem kaitniekiem – galvenokārt tiem, kas bada laikos bija devušies uz Ķīnu vai pieķerti pārtikas zagšanā – domātas rodong danryeondae vai kolonijas pāraudzināšanai darbā. Un tad, protams, ir īstie cietumi, kyohwa–so vai pāraudzināšanas nometnes – te aiz dzeloņstieplēm reizē ir gan politiskie, gan parastie noziedznieki. Nometnēs pastāvīgi varētu būt ap pārsimts tūkstošiem cilvēku, lai gan runā, ka kopā caur nometnēm izgājis katrs desmitais. Jā, katrs desmitais no visiem mums. Es, piemēram, tur biju. Es gan biju tikai nelielais kaitnieks...

Kā mums tur klājās? Tu tiešām to gribi zināt? Slikti klājās. Toties dzīve bija ļoti vienkārša. Ir plāns. Gribi ēst, izpildi plānu. Izpildīšanai parasti diennaktī vajag 18–20 stundu. Reizēm nedaudz mazāk. Plānu neizpildi – dabū mazāk ēst. Vēl neizpildi – vēl mazāk. Raksta par to, kā pie mums cietumos spīdzinot cilvēkus. Kāpēc spīdzināt, ja visvienkāršāk var sodīt ar badināšanu? Tu zini, kā cilvēks nomirst badā? Tas nenotiek vienā dienā vai nedēļā. Viņš vienkārši kļūst plānāks un plānāks, viņš mēģina meklēt vardes un žurkas, viņš ēd zāli, – tu zini, zāli var sagatavot ļoti dažādi un garšīgi. Ēst var, ja ēst gribas. Bet tad atnāk ziema un nav vairs varžu un zāles, nekā cita ēdama arī nav. Bet tā jau notiek arī ārpus nometnēm – cilvēks kļūst aizvien plānāks, viņš pārdod visu, kas viņam ir, un tad... Kad mums bija lielais bads, nebija jau tā, ka visi uzreiz nomira badā. Pamazām, pamazām. Skolā cits pēc cita pazuda skolēni, darbā neparādījās tas un tas cilvēks. Un visi visu zināja un saprata, bet neko jau nevarēja...

Bet, protams, kārtībai nometnē jābūt. Aizbēgt tu vari mēģināt tikai vienu reizi – ja tevi noķer, tad turpat arī nošauj visiem par brīdinājumu. Un nošaušana mūsu zemē ir ļoti kārtīga un pārdomāta. Es tev pastāstīšu: sāksim jau ar to, ka notiesātais ir ietērpts īpašā apģērbā, kas uzsūc asinis, lai tās nešķīstu uz visām pusēm. Citiem, kas izlīduši no barakām un zemnīcām, ir tikai lupatas, bet nošaujamajam ir speciāls apģērbs! Bet arī tas nepalīdz – asinis vienalga šķīst. Jo ir tā: nošaujamo piesien pie staba ar vienu virvi ap krūtīm, ar otru – ap kājām. Tad trīs šāvēji pirmās trīs lodes šauj krūtīs, un parasti tiek pāršauta pirmā virve, un asinis vienalga šķīst. Tad nākamās trīs lodes tiek šautas galvā, bet pēdējās trīs uz virvi, ar ko sasietas kājas. Un tad viss ir ļoti kārtīgi – nošautais glīti iekrīt jau laikus priekšā novietotā atplestā maisā, un trim šāvējiem atliek vien sakļaut maisa abas puses. Par apbedīšanu parasti neviens neuztraucas – maisu izmet suņiem par barību kaut kur tuvējos kalnos...

Tas gan tā ir tikai ar maziem noziedzniekiem – kārtīgus noziedzniekus pie mums pakar, un tagad vairs ne, bet pirms dažiem gadiem to vēl darīja publiski, pat stadionos. Man arī vajadzēja iet – visiem vajadzēja iet. Un daudzi pat ļoti gribēja – taču jau izrāde! Viss kā viduslaikos – dažas dienas iepriekš izziņo, tad notiesāto izrāda ielās, tad stadionā nošauj vai pakar. Atceries, kā Orvelam? „Kāpēc mēs nevaram paskatīties, kā pakar? – apdullinoši ieraudājās zēns. Gribu paskatīties, kā pakar! Gribu paskatīties, kā pakar! – pārtvēra meitene, lēkājot apkārt...” Tas nav izdomāts, tā patiešām ir.

Un pat pēc nāves tu nevari būt drošs, kas ar tevi būs. Kad mums bija lielais bads, tika nošauts arī mūsu lauksaimniecības ministrs So Kvan Hujs, kuru apsūdzēja, ka viņš tīši sagrāvis mūsu lauksaimniecību kā spiegs amerikāņu kalpībā. Bet ar to bija par maz – vajadzēja sodīt vēl kādu, lai visi saprastu, ka, ja tu nodarīsi ko sliktu valstij, tu nekad nevarēsi būt drošs, arī pēc nāves ne. Un tad viņi Patriotu kapsētā izraka ministra skolotāja un audzinātāja, iepriekšējā ministra Kima Man Kuma atliekas. Es nezinu, cik daudz tur no viņa bija palicis, bet šīs atliekas vienalga tika noliktas šāvēju komandas priekšā, un viņi viņu nošāva. Bet pēc tam, protams, informēja tautu par kaitnieka likteni... Partija un valdība ir tās, kas izlemj tavu dzīvi. Pat pēc tavas nāves tās izlemj, vai dzīvot tavai ģimenei, vai dzīvot tavai piemiņai. Jūsu Orvels rakstīja, ka partijas biedram jābūt ne tikai pareiziem uzskatiem, bet arī pareiziem instinktiem, – tā pie mums arī ir. Visi visus izspiego, visi no visiem paklusām baidās...

Pat no bērniem, kā saproti... Varbūt pat no bērniem – īpaši. Padomju Savienībā bija viens Pavļiks Morozovs, kas nodeva tēvu, bet šeit... Es tev vēl drusku palasīšu no Orvela – tu visu sapratīsi. Redzi, šeit:

„Tagad gandrīz visi bērni ir šausmīgi. Un vissliktāk, ka ar tādu organizāciju kā izlūki palīdzību viņus metodiski pārvērš par nevaldāmiem maziem mežoņiem, turklāt viņiem nebūt nerodas vēlēšanās dumpoties pret partijas disciplīnu. Tieši otrādi, viņi jūsmo par partiju un visu, kas ar to saistīts. Dziesmas, gājieni, karogi, pārgājieni, parādes mācības ar mācību šautenēm, lozungu izsaukšana, Lielā Brāļa pielūgšana – tas viss viņiem ir aizraujoša spēle. Viņus uzrīda svešiniekiem, sistēmas ienaidniekiem, ārzemniekiem, kaitniekiem, domu noziedzniekiem. Tā bija kļuvusi par ierastu lietu, ka trīsdesmitgadīgi cilvēki baidās no saviem bērniem. Un ne velti: nebija nedēļas, kad Times neparādītos maza ziņa par to, kā jaunais ziņotājs – „mazais varonis” atbilstoši vispārpieņemtajam apzīmējumam – noklausījies nelabu frāzi un ziņojis par vecākiem domu policijai.”

Un vēl, redzi, tā: „Pārsonss atkal ierunājās. – Es jums nestāstīju, kā mani palaidņi tirgū pārdevējai aizdedzināja brunčus? – viņš sāka, smīkņājot un neizlaižot no mutes pīpi. – Par to, ka ietina desu plakātā ar Lielo Brāli. Piezagās no aizmugures un aizdedzināja ar veselu sērkociņu kārbiņu. Domāju, stipri apdega. Kādi palaidņi, ko? Bet aizrautīgi, bet pārdroši! Tā viņus uztrenē izlūkos – pirmklasīgi, pat labāk nekā manā laikā. Kā jūs domājat, ar ko viņus apbruņoja pēdējoreiz? Ar klausāmcaurulēm, lai varētu noklausīties pa atslēgas caurumu! Meitiņa vakar atnesa mājās un pārbaudīja pie dzīvojamās istabas durvīm – saka, dzirdams divreiz labāk nekā vienkārši ar ausi. Protams, es jums teikšu, tā ir tikai rotaļlieta. Bet domām dod pareizo virzienu, ko?”

Ar ko tas beidzas? Protams: „Kas par jums ziņoja? – jautāja Vinstons. -- Meitiņa, – ar skumju lepnumu atbildēja Pārsonss. – Noklausījās pa atslēgas caurumu. Izdzirdēja, ko es runāju, un jau nākamajā dienā – aiziet pie patruļām. Nav slikti septiņgadīgai knīpai, ko? Es uz viņu nedusmojos. Tieši otrādi, lepojos. Tas parāda, ka es viņu esmu audzinājis pareizā garā...” Vienīgais, ar ko mēs atšķiramies no Orvela zemes, ir tas, ka pie mums, ļoti iespējams, kopā nometnē nonāktu visa ģimene – arī mazais stukačs.

Par to badu... Saka, ka tas esot bijis viens no 20. gadsimta otrās puses – bet varbūt visa 20. gadsimta – briesmīgākajiem badiem... Es kādreiz drusku mācīju vēsturi... bet ne par to runa. Redzi, bads ir normāla lieta cilvēcei. Varu tev pastāstīt, ka vēl tikai 1958.–1962. gadā Ķīnā badā nomira 30 – 33 miljoni cilvēku, 1921.–1922. gadā un 1932.–1934. gadā Krievijā un Ukrainā kopā 16 – 17 miljoni cilvēku, 1927.–1929. gadā Ķīnā 5 – 8 miljoni cilvēku, 1943. gadā Indijā 2 – 3 miljoni cilvēku. Pie mums Ziemeļos bads bija jau piecdesmito gadu sākumā – tad kāpēc lai tas nevarētu iestāties atkal deviņdesmito gadu vidū? Es tā saprotu, ka visa pasaule domā – ļaunais komunistu režīms nomērdēja badā miljonu vai pusmiljonu, kā nu kurš uzskata, savu pilsoņu. Nē, neviens tīšām netika badināts – nu, izņemot, protams, nometnes. Tā vienkārši sanāca.

Pie mums toreiz uzskatīja, ka tas tieši saistīts ar Vadoņa nāvi – daba vienkārši sēroja. Jo tā vienmēr nebija – vēl septiņdesmitajos gados pie mums ar pārtiku viss bija kārtībā, veikalos bija pat ievārījumi, gaļa, zivis, un tikai astoņdesmitajos kļuva sliktāk un sliktāk. Mums bija ļoti laba valsts sistēma, visi to atzina – laba dzīve bērniem un īpaši bāreņiem, faktiski bezmaksas mājokļi, laba medicīniskā sistēma, neparasti zemi mirstības rādītāji visas pasaules līmenī. Bet tad... pirms deviņdesmito gadu „grūtā marša” mājās bija savas aptieciņas – nu vairs nav, tagad pat lauku paraugklīnikā viens ārsts atbild par tūkstoš klientu veselību – kādi vairs tur labie rādītāji. Interesanti būtu zināt, cik cilvēku pašlaik gada laikā nomirst tikai no trakumsērgas, jo vakcīnas grūti pieejamas.

Kā tas viss sākās? Noteikti jau sākās ar sistēmas greizumu un daudz agrāk, bet Padomju Savienība mums 1990. gadā visu sāka pārdot par pasaules cenām. 1991. gadā valdība sāka kampaņu – Ēdīsim divreiz dienā vai Divas maltītes dienā. Pārtikas ziemeļaustrumu provincēs sāka pietrūkt jau 1993.–1994. gadā. Bet 1995. gadu, protams, es un ikviens no manas zemes atcerēsimies vienmēr – lietus sākās 26. jūnijā un lija pusotru mēnesi. Visa raža bija pagalam. Tad vēl vieni plūdi nākamajā gadā. Vēl pēc gada – milzīgs sausums. Daži saka, ka tikai pirmajā gadā zaudējumi bijuši piecpadsmit miljardu dolāru, bet es nezinu, vai tur ieskaitīja arī to, ka plūdi aizlēja visas raktuves, visa enerģētika un rūpniecība apstājās. Ko tu gribi? Protams, ka bija bads. Varbūt no tā varēja izbēgt, es nezinu.

Kāpēc partija un valdība nelūdza ārvalstu palīdzību? Lūdza, protams, bet ņem vērā divas lietas. Pirmā – mūsu čučhes politika, stratēģija un viss pārējais. Par to es tev nestāstīšu, to tu pats grāmatās vari izlasīt. Bet otrā – korejietim par visu svarīgāk pasaulē ir saglabāt seju. Lai cik tev būtu grūti vai slikti, tu vari melot, pat muļķīgi melot, tu vari ciest lielas mokas, bet tu vienalga negribēsi kādam parādīt, ka tev ir slikti, ka tev vajag palīdzību, ka tu esi lūdzēja lomā... Es gan nezinu – varbūt pārāk daudz bijis to mirušo... Tu zini, kas ir kotchebi? Tie ir klīstošie zvirbuļi – tā pie mums sauca badā mirušu vecāku bērnus, kuri milzīgos baros klīda pa pilsētām. Bet pēc tam viņi pazuda. Kur pazuda? „Jauni cilvēki uzbūvēja četrdesmit kilometru garo Jauno Varoņu Šoseju gandrīz tikai ar savu roku spēku, pārņemot kareivju demonstrēto kareivīgo garu,” – tā rakstīja avīzes. Un nebija melots – tur viņus visus arī nosūtīja, un, protams, armijas kareivīgais gars tur bija visnotaļ noderīgs. Ja ir būve, kas uzbūvēta uz kauliem, tad tas ir šis ceļš.

Daļu ārvalstu palīdzības, protams, arī nozaga – kur tad tā nenotiek. Pat Kims  jaunākais mums oficiāli paziņoja, ka pašlaik lauksaimnieki un raktuvju strādnieki slēpjot pārtiku jebkurā izdevīgā gadījumā. Bet galvenais – cik ātri mums tomēr viss kļuva sliktāk. Es vēl ļoti labi atceros septiņdesmitos gadus. Es negribu teikt, ka mēs bijām pasaules izcilākā valsts, bet noteikti viena no iekšēji taisnīgākajām pret lielu savu iedzīvotāju daļu. Pat sava veida paradīze – jā, bija smags darbs, bet arī garantēta sociālā aizsardzība un minimālu vajadzību nodrošinājums, cilvēki bija godīgi, lepni un kārtīgi, un uz viena vona banknotes mums tā arī bija rakstīts – Pasaulē nav nekā, ko mēs apskaustu vai varbūt drīzāk Neapskaužam nevienu visā pasaulē! Un mēs arī neapskaudām – mēs bijām plaukstoša valsts ar milzīgiem būvniecības projektiem, ar izcilām medicīnas iekārtām, ar importētām rūpnieciskām iekārtām. Viss mums bija, un mēs tiešām nevienu neapskaudām – mūs apskauda. Dienvidnieki salīdzinājumā ar mums bija pēdējie nabagi, ķīnieši pie mums brauca nevis brīnīties, kā tas ir tagad, bet gan iepirkties. Jā, mēs varbūt arī plēsām nost izgatavotāju plāksnītes no ārzemēs iegādātiem instrumentiem un iekārtām, bet vienalga...

Kā tas viss sākās? Ar to, ka jau sešdesmitajos gados ieviesa tā saukto teanu darba sistēmu, līdz ar kuru ekonomikas militarizēšanās un totalitārā plānošana kļuva absolūtas. Kad pat ogļračus sāka iedalīt vados, rotās un bataljonos, ieviesa pakāpes... Piemājas saimniecības tad pat tika likvidētas kā buržuāziskas... Un kaut kā divdesmit gados mēs nonācām pie tā, ka visi zina – labāk ir dienēt armijā lauku rajonos, jo tad var nozagt vairāk rīsa, bet vietējie armijniekus var palūgt – lūdzu, zodziet no kolektīvajiem laukiem, bet ne no mūsu mazajiem personīgajiem pleķīšiem. Mums bija septiņsimt gramu rīsa norma, bet tad no tās paņēma nost „patriotiskos rīsus” un „kara rezerves rīsus” – un palika piecsimt gramu. Un arī tie vēlāk izrādījās tikai uz papīra... Bet es tev labāk sākumā izstāstīšu, kā pie mums dala pārtiku – pat ja tu pie mums kādreiz aizbrauksi, bet gan jau neaizbrauksi, to tu tāpat neieraudzīsi un neuzzināsi.

Tātad – no vienas puses valsts mums ļoti rūpējas par to, lai visiem viss tiktu vienlīdzīgi un taisnīgi. Vadonis 1984. gadā izsludināja speciālu Kampaņu par tautas precēm – lai, kā saprotams, tautai padarītu pieejamas plaša patēriņa preces. Jo, redzi, cilvēki pie mums jau būtībā vēlas to pašu, ko visur citur pasaulē, tikai pie mums to mēdz saukt par piecām kastēm un septiņām iekārtām: piecas kastes ir drēbju lāde, grāmatplaukts, trauku plaukts, kurpju kaste un drēbju skapis, bet septiņas iekārtas – šujmašīna, magnetofons, fotoaparāts, televizors, ledusskapis, trauku mazgājamā mašīna un ventilators. Un dažas iekārtas tu nevari dabūt pat tad, ja tev ir nauda. Viena lieta – nauda televizora iegādei, otra – ordera saņemšana, bez kā tu vienkārši neko nevarēsi nopirkt. Tiesa, vēl tu televizoru vari saņemt par labu darbu – reizēm kā paša Vadoņa dāvanu... Vai arī telefonu dzīvoklī – tas ir liels retums un privilēģija. Ja kaut ko lielāku no Vadoņa saņem viss uzņēmums vai iestāde, protams, saņemto priekšmetu izrotā ar piemiņas plāksnīti...

Tagad gan vēl ir arī astotā iekārta – videomagnetofons. DVD – tas pie mums vēl ir eksotiski, bet videomagnetofoni tagad ir ļoti daudziem – ne tikai pilsētniekiem vien. No kurienes? Ja es pareizi saprotu, tad līdz ar DVD pleijeru cenu krišanos ķīnieši atteicās no saviem kasešu videomagnetofoniem – un to izmantoja tirgoņi, kas lielos vairumos par nieka cenu uzpirka palietotos magnetofonus un pie mums jau pārdeva par 30–50 dolāriem gabalā, un tā ir nauda, ko vidēji turīgs ziemeļkorejietis kaut kā var sakrāt. Magnetofoni bija – tātad vajadzēja arī kaut ko skatīties, un tad sāka ieplūst arī kasetes ar visādiem Dienvidkorejas seriāliem. Kādam var šķist smieklīgi, ka šādā neparastā veidā cieta visa mūsu oficiālā propaganda par bada un nelaimju plosīto Dienvidkoreju, – lai gan varas iestādes ātri attapās. Apkarot kasešu plūsmu tās kaut kā nebija spējīgas, toties ātri sāka stāstīt, ka visi šie seriāli ir speciāli taisīti tieši mums, lai pārliecinātu, cik Dienvidos viss ir labi... Un vēl redzi, kāda mēs esam unikāla valsts – visur citur Ķīnā ražotās preces tiek uzskatītas par cenu nositējām, bet pie mums ir otrādi.

Bet par pārtiku – mums jau gadu desmitiem ir speciālie pārtikas izdalītāji vai Tautas pakalpojumu dienests. Tam principā vajadzētu strādāt tā: katrā no vairāk nekā diviem simtiem lauku un pilsētu rajonu ir šāda te Pārtikas administrācijas nodaļa un savas noliktavas, bet „zem” tām ir sabiedriskās izdalīšanas centri – viens uz vidēji 1500–3000 ģimenēm. Turklāt rajonos noliktavas kontrolē nevis „centrs”, bet gan vietējās tautas komitejas, kurās, kā tu labi saproti, galvenie noteicēji ir vietējie partijas un valsts varas pārstāvji. Piederība kādai no kategorijām gan tieši nenoteica pieeju izdalāmajai pārtikai, taču to būtiski ietekmēja – teiksim tā.

Ar šīs sistēmas palīdzību tad arī sadala pārtiku apmēram divām trešdaļām valsts iedzīvotāju. Sadala – tas nozīmē, ka nevis pilnīgi par velti, bet gan par valsts cenām. Rīsu jau deviņdesmito gadu sākumā varēja nopirkt arī tirgū, taču cenas bija pilnīgi citas: piemēram, centralizēti izdalītā rīsa kilograms maksāja mazāk par vonu, bet tirgū – jau divdesmit piecus vonus, un tas, redzi, nozīmēja, ka par vidējo algu tirgū bija iespējams iegādāties apmēram trīs kilogramus rīsu. Diez kas nav, vai ne? Tas bija pēc tam, kad valdība 1992. gadā izdomāja, ka – to it kā esot teicis pat Vadonis – valstij nav naudas, bet iedzīvotājiem ir līdzekļi divu gadu budžeta apjomā. Un... uztaisīja naudas reformu – 399 vonus varēja samainīt skaidrā naudā, līdz trīsdesmit tūkstošiem vonu – noguldīt, bet pārējie iekrājumi bija pagalam. Pirms tam cenas bija pavisam citas. Pēc tam vēl ieviesa Tautas dzīves parādzīmes...

Savukārt laukos ir cita sistēma: vietējo kolhozu darbinieki uzreiz pēc ražas novākšanas no tās sev paņem noteikto pusgada pārtikas apjomu, bet otro pusi jau laika gaitā saņem caur Pārtikas administrācijas sistēmu. Valstij raža tiek nodota par niecīgu vērtību, taču pretī tiek saņemta cita pārtika un patēriņa preces. Bet, protams, reizē ar badu viss sagruva. Kādreiz izdalāmās pārtikas norma bija 600 – 700 gramu rīsa dienā pilsētniekiem un 700 – 800 gramu – augstākiem ierēdņiem, armijai un smaga darba darītājiem. Astoņdesmito gadu beigās norma tika samazināta par desmit procentiem, 1992. gadā – vēl par desmit. Gadu vēlāk sistēma vairs lāga nestrādāja, bet 1996. gadā tā jau bija faktiski pagalam – normas vēl bija, taču saņemt atbilstoši tām rīsu bija gandrīz neiespējami. 1998. gadā oficiālā norma dienā, ko tu droši varēji saņemt, nebija pat simt gramu...

Bads lika valdībai piekrist risinājumiem, kas iepriekš bija grūti iedomājami. Nu, piemēram, 1993. gadā mums atļāva privātdārzu platību palielināt no 80 līdz 120 kvadrātmetriem, nepilnus desmit gadus vēlāk privāti apstrādājamos zemes gabalus valsts atļāva palielināt jau līdz apmēram 1300 kvadrātmetriem. Valsts neko neteica, kad cilvēki paši sāka apstrādāt arī tādas vietas, kur valsts saimniecības neko nemēģināja audzēt – nu, piemēram, ja tu aizbrauktu pie mums, tu redzētu, ka sāk pa maziem pleķīšiem vien apstrādāt kalnu nogāzes. Sāka atļaut arī tirgus – sākumā tie saucās par fermeru tirgiem, jangmadang, kur varēja pārdot pašu izaudzēto, taču reizē ar badu un grūtībām viss tikai attīstījās. Tirgošanās šeit, pie mums – tā patiesībā ir iespēja izdzīvot, tāpēc cilvēki arī ar to nodarbojas. Tagad Phenjanā lielākajā – Tongila tirgū tirgojas līdz pat desmit tūkstošiem cilvēku, tur reizēm iepērkas pat ārzemnieki, un nopirkt tur var visu. No tādām delikatesēm kā gaļa un cukurs līdz pat televizoriem un ledusskapjiem. Jā, 2003. gadā tirgos pilnīgi oficiāli tika atļauts sākt tirgot arī plaša patēriņa preces „atbilstoši sociālistiskās sabiedrības aktuālajām vajadzībām” – tā to pie mums nosauca.

Oficiālie tirgi gan ir tikai redzamā daļa. Vēl ir tā sauktie varžu tirgi – tā tos sauc tāpēc, ka jebkuru bažu gadījumā tirgotāji lec kājās un traucas prom ar visām mantām, kas parasti tiek izliktas vienkārši uz zemes. Un vēl ir īstais melnais tirgus – liela daļa uzņēmumu stāv, bet atlikušie tirgojas cits ar citu, kā vien var. Melnais tirgus plaukst un zeļ, un neviens tur neko nevar padarīt – arī valsts ne. Mums gan bada gados bija ieviests sauklis: „Nedzīvosim šodien šodienai, bet dzīvosim šodien rītdienai!” Bet cilvēki vienkārši gribēja dzīvot – un, ja neskaita to miljonu vai divus, kam neizdevās, pārējie izdzīvoja. Valsts gan vienubrīd ķērās pie ražas konfiskācijām, bet nākamajā gadā puse vienkārši „pazuda” – un atkal neviens tur neko nevarēja padarīt...

Bet tu kļūdīsies, ja domāsi, ka mūsu valsts un valdība no tā kaut ko mācījās. Atceros kā šodien, kā mūsu Mīļotais vadītājs 2001. gadā skaidri un gaiši paziņoja: „Dažu pēdējo gadu laikā, kad valsts nebija spējīga efektīvi nodrošināt pārtiku, cilvēki sāka pamest savus darbus un sāka meklēt ceļus personiskā labuma gūšanai.” Tikko kļuva vieglāk, valsts atkal atgriezās pie vēlēšanās visu valstiskot, visu kontrolēt. It kā 2002. gadā bija lielā reforma, kad reizē ar naudas un valsts cenu reformēšanu zemniekiem tika dota iespēja paturēt un, ja ir vēlēšanās, pārdot virsnormas pārpalikumus. Bet... kas nu tur sanāca – kā jau pie mums.

Jā, cenas mainījās reizē ar algām. Es tev varu nosaukt visas būtiskākās cenas – es drīzāk aizmirsīšu Čučhes kolonnas bluķu skaitu, bet ne tās. Tātad – līdz 2002. gada jūlija reformai kilograms rīsu valsts sistēmā maksāja 8 čonus (vienā vonā ir simt čonu), pēc reformas – 44 vonus, kilograms vistas gaļas – attiecīgi 18 un 180 vonu, kilograms cūkgaļas apmēram tāpat, pudele alus – pusvonu un 50 vonu, paciņa cigarešu – 0,4 un 2 vonus, litrs dīzeļdegvielas – 40 un 2800 vonu, metro biļete – 0,1 un 2 vonus, uzvalks – 90 un 6800 vonu. Toties algas... Skolotāja alga: 80 – 140 vonu, pēc reformas 2400 –3000 vonu, ārsta: 80 – 260 un 1200 – 3000 vonu, pulkveža – 240 un 5800 vonu, leitnanta – 100 un 3000 vonu, ierēdņa – 120–200 un 850–3000 vonu.

Tirgū, protams, cenas ir vēl augstākas. Kilograms ievestu rīsu – 400 vonu, bet ziemeļu provincēs pat 1000, vistas ola – 40 un attiecīgi pat 100 vonu, kilograms cūkgaļas – līdz pat divarpus tūkstošiem, cukurs – līdz deviņiem simtiem... Tātad – tev kā skolotājam jāstrādā vairāk nekā divi mēneši, lai sanāktu nauda tikai vienam uzvalkam pēc valsts cenām, bet pēc tirgus cenām sanāk nauda vienai, varbūt divām olām dienā... Tā arī neviens nesaprata, kāda jēga no šīs reformas – varbūt vienīgi lai izņemtu tautai atlikušo uzkrāto naudu. Jā, līdz 2003. gadam lielākā naudaszīme bija piectūkstoš vonu, bet tagad ir desmit tūkstoši...

Un tad atkal – vienubrīd lauksaimnieku tirgi bija aizliegti, tad tos atļāva, bet sāka ļoti stingri kontrolēt. Izdevās ļoti laba raža – un valsts uzreiz atdzīvināja veco sadales sistēmu, bet graudu privātpārdošanu vismaz oficiāli gandrīz aizliedza. Jo tobrīd jau bija ļoti skaidrs, ka tagad lauku cilvēks šā tā pavada dienu, izliekoties, ka kaut ko dara kolektīvajā laukā, bet tad naktī strādā savā mazajā pleķītī kā nelabais. Bet pilnīgi aizliegt nevarēja – jo bija skaidrs, ka tad būs reāli jauns bads. Jo padomā pats – ja tu neesi laucinieks un nedzīvo Phenjanā, kur pat bada laikā ar pārtikas piegādēm viss bija kaut cik ciešami, tad kur tu vispār vari ņemt pārtiku, ja sadales sistēma reizēm strādā, reizēm nestrādā?

Tas viss kaut kā tiek risināts – kaut ko sadala valsts, kaut ko nopērk tirgū, kaut ko saņem no lauku radiniekiem, kaut ko samaina, pērk un pārdod, kaut ko piepelna. Ar vārdu sakot, kaut kā jāsitas visiem. Tad nu valsts izdomāja, ka tirgos nedrīkstēs tirgoties darba spējīgi vīrieši, tad arī sievietes, kas jaunākas par piecdesmit gadiem. Pat oficiāli mums skaitās tā, ka pārtikas sadales sistēma nodrošina apmēram pusi pārtikas minimuma par valsts cenām, un tam vidēja ģimene tērē trešo daļu savu ienākumu. Vēl trešā daļa jāiztērē citām precēm, un tas nozīmē, ka otra puse nepieciešamās pārtikas kaut kādā mistiskā veidā jāiegādājas par atlikušo ienākumu trešdaļu. Vai arī – jādzīvo pusbadā. Tagad tu saproti, kāpēc pie mums tirgošanās ir izdzīvošanas līdzeklis. Un viss cits, ko valsts atļauj, arī – tu redzēsi, ka pat Phenjanā zem tiltiem cilvēki tirgo cigaretes, bet vēl citi dara visu, ko vien valsts piecieš – ir pusprivāti frizieri, velosipēdu remonts, apģērbu un apavu labošana. Loģiski, mūsu valstī sanāk, ka ar to galvenokārt nodarbojas sievietes – un sievietes arī kļūst par galvenajām ģimenes apgādniecēm.

Tu gribi zināt – bet ko sakarā ar ekonomiku visu šo laiku darīja valsts? Es jau tev teicu, ka līdz septiņdesmitajiem gadiem viss bija labi – tā vismaz mums likās. Taču tad Dienvidi sāka būvēt vienu rūpnīcu pēc otras un importēja tehnoloģijas, bet mēs bijām sapirkuši gatavas iekārtas un rūpnīcas, bet parādus atdot nevarējām, neko jaunu sākt arī ne. 1976. gadā mūsu valsts vienkārši pārstāja atmaksāt kredītus par visām Rietumos iegādātajām rūpnīcām, tehnoloģijām – un nekas jauns arī vairs mums klāt nenāca. Tā vietā mums bija kas cits – aizvien lielāka apsēstība ar pašnodrošināšanu, bet jaunumus, jaunas tehnoloģijas, faktiski visu valsts mēģināja aizvietot ar jaunām un jaunām kampaņām.

Sākumā bija Čolimas gars. Čolima ir mūsu teiksmainais spārnainais zirgs, un kampaņa tika sākta līdz ar 1957. gada piecgades plānu. Pirmrindnieki bija Čolimas jātnieki – ha, varbūt viņi tiešām vairāk par citiem atsaucās kampaņas aicinājumam atteikties no zupas, lai strādniekiem retāk vajadzētu atrauties no darba un doties uz tualeti. Bet pēc tam mums bija Ātruma Kaujas, Triju Revolūciju Komandu Kustība, kad studenti devās uz laukiem un uzņēmumiem un stāstīja par jaunajām tehnoloģijām, kuras paši īsti labi nezināja, bet patiesībā rakstīja ziņojumus par visu redzēto, un nometnes atkal papildinājās ar jauniem kadriem. Tad bija Phenjanas ātrums, tas pārvērtās kampaņā Viens cilvēks uzbūvē četrus dzīvokļus, bija arī Deviņdesmito ātrums, Dabas Pārveidošanas Programma, pēc tam iestājās Grūtais Gājiens, kas pēc tam tika pārdēvēts par Piespiedu Gājienu Uz Galīgo Uzvaru un Gājienu Uz Paradīzi. Par pēdējo jau cilvēki ņirgājās gandrīz vai skaļi – ierastākais joks bija pieminēt visus tos, kas uz paradīzi aizgāja jau bada laikā...

Tas viss ir tieši tā, kā rakstīja Orvels – tev sākumā paziņo par jaunām uzvarām, bet pēc tam piebilst, ka nekādas šokolādes nav un nebūs. Es vairs neatceros, kad pie mums veikalos bija šokolāde – vai vispār bija? Pat sojas saldo tāfelīšu sen vairs nav. Es tev tomēr nolasīšu Orvelu – domāju, ka pats tu vari uztvert vienīgi kā tādu eksotisku izdomu, bet tā nav nekāda izdoma, tā ir realitāte:

„Balss teleekrānā pārtrūka. Smacīgo istabu piepildīja skanīga, skaista fanfaru skaņa. Skrapstošā balss turpināja: „Uzmanību! Uzmanību! Tikko kā pienācis zibensziņojums no Malabaras frontes. Mūsu spēki Dienvidindijā guvuši izšķirošo uzvaru. Man uzticēts paziņot, ka šīs kaujas rezultātā kara beigas var kļūt par pārskatāmas nākotnes jautājumu. Klausieties ziņojumu.” Gaidi nepatikšanas, nodomāja Vinstons. Un tiešām: pēc eirāziešu armijas sagrāves asiņainā apraksta ar prātu stindzinošiem nogalināto un sagūstīto skaitļiem sekoja paziņojums, ka no nākamās nedēļas šokolādes norma tiek samazināta no trīsdesmit gramiem uz divdesmit. [..]

Statistika sākotnējā izskatā ir tāda pati fantāzija kā uzlabotā. Visbiežāk nepieciešams, lai tu to izzīstu no pirksta. Piemēram, Pārpilnības ministrija plānoja ceturtajā ceturksnī izlaist 145 miljonus pāru apavu. Ziņo, ka patiesībā saražoti 62 miljoni. Taču Vinstons, pārrakstot prognozi, samazināja plānoto skaitli līdz 57 miljoniem, lai plāns, kā vienmēr, izrādītos pārpildīts. Jebkurā gadījumā 62 miljoni nebūt nav tuvāki patiesībai kā 57 miljoni vai 145. Ļoti iespējams, ka apavus vispār nesaražoja. Vēl iespējamāk, ka neviens nezina, cik daudz tos saražojuši, un, galvenais, nevēlas zināt. Zināms tikai viens: katru ceturksni uz papīra saražo astronomisku daudzumu apavu, kamēr puse Okeānijas iedzīvotāju staigā basām kājām. [..]

It kā apstiprinot viņa vārdus, teleekrānā virs viņu galvām nospēlēja fanfaras. Taču šoreiz tā bija nevis uzvara frontē, bet Pārpilnības ministrijas ziņojums. – Biedri! – izsaucās enerģiska jauna balss. – Uzmanību, biedri! Galīgie dati par visu veidu patēriņa preču ražošanu rāda, ka salīdzinājumā ar pagājušo gadu dzīves līmenis audzis ne mazāk kā par divdesmit procentiem. Šorīt pār visu Okeāniju vēlās neapturams stihisku demonstrāciju vilnis. Darbaļaudis pameta rūpnīcas un iestādes un ar karogiem devās ielās, izsakot pateicību Lielajam Brālim par jauno laimīgo dzīvi viņa viedajā vadībā. Lūk, daži galīgie rādītāji. Rūpniecības preces...”

Un par to, ko es teicu, – ka pat es vairs neatceros, kad veikalos bija šokolāde un vai vispār kādreiz bijusi: „Partijietis tāpat kā proletārietis cieš pašreizējos apstākļus daļēji tāpēc, ka viņam nav ar ko salīdzināt. Viņam jābūt atgrieztam no pagātnes tāpat kā no ārvalstīm, jo viņam jātic, ka viņš dzīvo labāk nekā priekšteči un ka materiālās nodrošinātības līmenis pastāvīgi paaugstinās. Taču nesalīdzināmi svarīgāks iemesls pagātnes uzlabošanai – tas, ka nepieciešams aizsargāt partijas nekļūdīgumu. Runas, statistika, visdažādākie dokumenti jāpadara atbilstoši šodienai, lai pierādītu, ka partijas prognozes vienmēr bijušas pareizas. Vēl vairāk: nedrīkst atzīt nekādas pārmaiņas doktrīnā un politiskajā līnijā. Jo mainīt uzskatus vai kaut vai politiku, – tas nozīmē atzīties vājumā...”

Lai gan nē – zini, ja ir lieta, kas nav mainījusies, tad tās ir mūsu valdības rūpes par to, ko cilvēki domā un ko runā. Es tev droši varu teikt, ka nekur pasaulē nekas labāks un efektīvāks nav izdomāts, – pie mums visi uzmana visus. Sāksim ar to, ka visi cilvēki pie mums ir sadalīti tā sauktajās tautas grupās inminban, kurās ir no divdesmit līdz piecdesmit ģimeņu katrā. Tas nozīmē, ka vienā inminban ir viena lielas dzīvojamās ēkas trepju telpa, viena daudzstāvu māja, lauku māju kopums vai kas tāds. Tās ir mazākās grupas – pēc tam uz augšu jau ir rajoni – ku. Un katras inminban galvgalī ir viens atbildīgais ierēdnis, inminbančžan, kurš uzrauga grupu, norīko to sabiedriskos darbos, rīko sapulces utt. Jums Briljantu rokā – pie mums šo un citas vecās padomju filmas regulāri rāda televīzijā – bija tā jokainā un kareivīgā mājas vecākā. Mums inminbančžans ir kaut kas daudz nopietnāks. Mūsu inminbančžans jebkurā diennakts laikā var ierasties pie saviem aizbilstamajiem mājās, un katrs grupas pārstāvis, kurš, piemēram, nenakšņo mājās, ir spiests sazināties ar savas naktsmītnes inminbančžanu, kurš šo nakšņošanu speciāli iegrāmato. Ja inminbančžans pasūdzēsies augstākiem priekšniekiem, viss var gadīties – smagu „noziegumu” gadījumā var ciest pat visi, kas ir grupā...

Un tad vēl ir obligātās sapulces – tai laikā, kad es vēl biju tur, katru dienu tās paņēma apmēram divas stundas. Katra darba diena sākas ar avīžu lasīšanas sapulci, bet tad vēl ir arī Varenā Vadoņa mācību sapulces, Lozungu izskaidrošanas sapulces, Atriebes sapulces, Ideoloģiskās cīņas sapulces, Dzīves panākumu apkopošanas sapulces, dziesmu mācību sapulces... Kas tur notiek? Viss ir pārdomāts – Atriebes sapulcēs stāsta par mūsu ienaidnieku zvērībām, Ideoloģiskās cīņas sapulcēs notiek obligātā kritizēšana un paškritika, kur kādreiz kādu grēcinieku var pat piekaut, Dzīves panākumu apkopošanas sapulces notiek tikai darba nedēļas beigās, un tad katram jānožēlo nedēļas laikā sastrādātie sliktie darbi un jāpakritizē pārējie, Dziesmu mācību sapulces – nu, tāpat skaidrs.

Atriebes sapulces... Tu domā, Ziemeļkorejā Orvelu neviens nav lasījis? Man šķiet, ka tieši pie mums viņu arī ir lasījuši – un mācījušies. Redzi, man pat ir pierakstīts viņa citāts par sapulcēm: „Laiks tuvojās vienpadsmitiem, un dokumentācijas nodaļā, kur strādāja Vinstons, līdzstrādnieki iznesa krēslus no kabīnēm un izlika tos telpas centrā lielā televizora priekšā – pulcējās uz ienaida divminūti. [..] Šausmīgs ienaida divminūtē bija nevis tas, ka tev bija jāspēlē loma, bet tas, ka tu vienkārši nevarēji palikt malā. Kaut kādas trīsdesmit sekundes – un tev vairs nevajadzēja izlikties. It kā no elektrības lādiņa visiem sapulcējušamies uzklupa baiļu un atriebīguma zemiskie trīsuļi, izmisīga vēlme nogalināt, plosīt un iznīcināt sejas ar āmuru: cilvēki vilka sejas grimasēs un kliedza, pārvēršoties neprāšos. Turklāt ienaids bija abstrakts un nevirzīts, to varēja pavērst jebkurā virzienā kā lodlampas liesmu...” Mums nav lielo televizoru, bet tā arī vienīgā atšķirība.

Kāpēc tas vajadzīgs? Atkal Orvels visu pateicis: „Partijietim nedrīkst būt nekādu personisku jūtu un nekādu pārtraukumu entuziasmā. Viņam jādzīvo pastāvīgā nevaldāmā niknumā – neieredzot ārējos ienaidniekus un iekšējos nodevējus, svinot kārtējo uzvaru, dievinot partijas varenību un viedumu. Neapmierinātību, ko rada trūcīgā un vienmuļā dzīve, plānveidīgi novada uz ārējiem objektiem un izkliedē ar tādiem paņēmieniem kā ienaida divminūte, bet domas, kuras varētu novest pie skeptiska vai dumpīga garastāvokļa, tiek nogalinātas jau iedīglī ar jau no mazotnes ieaudzinātas iekšējās disciplīnas palīdzību.” Tā, redzi.

Dažādās darba vietās kaut kādas nianses var atšķirties. Vienās vietās katra darba diena sākas ar nelielu pusstundas politinformāciju, pēc darba var gadīties arī paškritikas pasākumi un tamlīdzīgi, citur partijas dzīves kritikas pasākums var būt gan katru otro dienu, gan reizi nedēļā, gan reizi ceturksnī, bet politinformācija notiek tikai otro dienu ir politinformācija. Kopumā tas vairs nav tik intensīvi kā kādreiz – tiek uzskatīts, ka partija ir izprotoša un ņem vērā, ka cilvēkiem pēc darba vēl jāmeklē pārtika, jāstāv rindās un tā tālāk. Bet tas, ka partija un valsts joprojām grib visu zināt un visu kontrolēt, – tas gan ir fakts. Tu vienmēr esi kādas organizācijas vai struktūras sastāvdaļa – savas ikdienas sanāksmes ir pat sanatorijās, slimnīcās un atpūtas namos. Ja tu esi pensionārs, tev ir ikdienas kolektīvā politinformācija no rīta dzīvesvietā, ikvakara kolektīvais kritikas pasākums, kā arī iknedēļas kritikas pasākums, uz kuru atsevišķā kolektīvā pulcējas Strādnieku partijas biedri, jingming – tas ir, pensionāri un bezpartijiskie, kā arī jaunieši. Un, zini, uz sapulcēm vajag iet pat tad, ja neviens nespiestu – tieši tur laiku pa laikam tiek pasniegtas deficītas lietas kā Lielā Vadoņa dāvanas. Nu, televizori gadās reti, bet toties cukurs, gaļa augļi – tas gan, tas gan.

Starp citu, interesanti pie mums ir tas, ka kārtīgam un lojālam pilsonim ir jādomā arī par to, ko varētu uzdāvināt Vadonim. Nu, teiksim, kaut ko, ko tev atsūtījuši ārzemju radi, kaut kādus īpašus medikamentus, vienalga ko, ja tikai tas ir nozīmīgs. Tad tev no valdības parasti atsūta pateicības vēstuli par dāvanu, un šo vēstuli nekādā gadījumā nedrīkst izmest. Ja gadās nepatikšanas – ne jau pavisam lielās, bet tādas mazas, – šādas vēstules ļoti palīdz. Tu parādi varas pārstāvim, ka tu patiesībā esi labs pilsonis un ļoti mīli Vadoņus, un tev droši vien piedod.

Skolā atkal ir katru nedēļu jāiesniedz pārskats par savu aizvadīto nedēļu ar trim ailēm – sliktie darbi, labie darbi un ziņojumi par biedriem. Jā, kāpēc gan lai skola būtu izņēmums? Vai varbūt bērnudārzs – kāpēc? Klase skolā sastāv no sešu skolēnu vienībām – zhu, un katrā no tām bērniem ir jāziņo citam par citu, ja nu kas. Un kontrole jau nebeidzas tikai ar darbu un mājām – ja tu kādreiz pie mums tiešām aizbrauksi, paprasi, lai tev parāda kādu autoostu. Tev neparādīs, jo tādu vienkārši nav – nav vajadzības. Tiek uzskatīts, ka braukāt pa valsti vienkārši tāpat nav nekādas vajadzības, tāpēc arī starppilsētu transports mums īpaši nav vajadzīgs. Degvielas tāpat ir maz, autobusu ir maz un veci, – kāpēc kādam jābraukā? Tā nu tas arī ir – ja tev pēkšņi saslimst radinieki kaut kur citā rajonā, tev ir jādabū speciāla atļauja – yoheng zheng. Bez tās – nekur. Un, kad tev ir atļauja, tu vari sākt meklēt transportu – vilcieni vēl kursē, tikai parastajiem cilvēkiem guļamvagoni nav paredzēti. Tālāk – ar gadījuma transportu.

Vari, protams, mēģināt kaut kur tepat valstī aizbraukt bez atļaujas – bet jau stacijā viss ir ļoti nopietni. Uz perona iespējams tikt tikai caur kontrolpunktu, un vajadzīga ne tikai biļete, bet arī brauciena atļauja. Bet bez atļaujas braucot, rēķini pats: par tevi nekavējoties noziņos inminbančžans, papildus tam ceļi ir pilni ar patruļām un posteņiem, nevienam tu tāpat vien garām netiksi... Jā, bet ir tomēr labā ziņa – tagad jau posteņu ir daudz mazāk, ja agrāk uz simt kilometriem bija kādi pieci, tagad palicis labi ja viens, protams, ja nav runa par pierobežu. Un ir otra, vēl labākā ziņa – tagad tu vari mierīgi tikt cauri ar kukuli. Totālā kontrole joprojām darbojas, ar visiem inminbančžaniem un policijas ziņotājiem un tamlīdzīgi, bet tas vairs attiecas tikai uz politisko pusi. Pamēģināsi kaut kur pulcēties? Tevi nekavējoties pamanīs, sodīs – un reizē ar tevi arī tavu ģimeni. Arī propaganda joprojām strādā – tu vari nešaubīties, ka mūsu zemē absolūtais vairākums par ārpasauli zina tikai to, ko valsts viņiem atļauj zināt. Kad mūsu televīzija rāda demonstrācijas Dienvidkorejā, kā tu domā, cik ir cilvēku, kuri domā – oi, cik viņiem tiešām tur ir slikti, bet cik ir tādu, kuri tomēr aizdomājas – o, kāda pie viņiem ir brīvība, ja viņi var demonstrēt pret valdību? Redzi, cilvēku lielākajai daļai nekāda brīvība arī nemaz nav vajadzīga – ne pie mums, ne kur citur.

Neatļauti kontakti ar ārzemniekiem pie mums vienkārši nav iespējami, – ja kādreiz aizbrauksi, pats sapratīsi, kāpēc. Pat bibliotēkās visa literatūra, kas iznākusi vairāk nekā pirms 10–15 gadiem, ir specfondos – jo kāds taču var izlasīt kaut ko tādu, kas vairs nesaskan ar oficiālo realitāti. Nekāda interneta, pat ne mobilā telefona – ja tu pie mums aizbrauksi, tev mobilo telefonu atņems jau lidostā. Vienubrīd, ap 2002.–2003. gadu mums gan tika atļauta mobilo telefonu iegāde un izmantošana, un parādījās jau pirmie daži tūkstoši abonentu, taču tad 2004. gadā bez jebkādiem skaidrojumiem tika izdots rīkojums mobilos telefonus nodot varas iestādēm – bez jebkādām kompensācijām. Tā ka pašlaik mobilie telefoni teorētiski tiek lietoti Ķīnas pierobežā, kur var „noķert” lielās kaimiņvalsts tīklu, – un, protams, arī mobilais telefons tavā īpašumā, ja vien tu neesi partijas vai armijas funkcionārs, ir noziegums.

Bet arī tā te ir bijis vienmēr. Mums te nekādas demokrātijas vispār nekad nav bijis, – bija karaļa vara, tad japāņu okupanti, tad pašreizējais režīms, un viss. Korejai, ja tu nezini, bija viena no senākajām un stabilākajām vergturības sistēmām pasaulē, to likvidēja tikai pašās 19. gadsimta beigās. No Phenjanas iedzīvotājiem divas trešdaļas bija vergi. Un tu domā, ka Dienvidkorejā ļaudis labāk zina, kas notiek Ziemeļos? Nekā. Līdz kādam 1987. gadam vēl varētu strīdēties, kura zeme bija autoritārāka un  diktatoriskāka – Ziemeļi vai Dienvidi. Vēl tagad, ja dienvidkorejietis bez savu varas iestāžu atļaujas dosies uz Ziemeļiem, mājās viņam draud cietums – un tā nav nekāda oficiālā propaganda, tā ir realitāte. Bet, kā jau teicu, tas viss aizvien vairāk sāk attiekties tikai uz svētajām lietām – uz ideoloģiju, uz partiju, uz politiku. Bet ekonomikā – redzi, Kriminālkodeksā mums tagad ir atšķirība pat starp ekonomiskajiem un politiskajiem bēgļiem. Tu zini, piektajā aprīlī mums ir Hanshikil – Mirušo diena, un man stāstīja, ka valsts pat to ir sākusi pieciest, kaut arī mirušie tiek „baroti” ar rīsiem.

Tā ka – jā, par tiem pašiem iekšējiem braucieniem bez atļaujas pienākas sods, bet var iztikt arī ar kukulīti, un neviens tevi par to nevainos. Un ar kukulīti tagad var iztikt gandrīz visur, ja runa ir tikai par ekonomiku. Kā tu domā – no kurienes pie mums cilvēki tiek pie japāņu pulksteņiem un saulesbrillēm? Vai pie japāņu divriteņiem – augstākais šiks, starp citu, ir lietots Sea Gull modelis. Pie mums jau sen ir divas ekonomikas – oficiālā stāv, tāpēc valdība un partija piever acis uz neoficiālo. Un, kamēr tiek pievērtas acis, nopirkt un pārdot var jebko, ja tikai visi, kam jāiesmērē, tiek iesmērēti. Japāņu saulesbrilles – tas cilvēku acīs nozīmē tikai to, ka jums ir sakari un līdzekļi. Zelta zobi – tev dzīvē viss kārtībā. Kas pašlaik jauneklim vajadzīgs pirmajam randiņam? Seiko pulkstenis, zelta zobs un ādas kurpes. Un vēl vajadzīgs izdomāt, kā visu šo mantību parādīt, – piemēram, tu satiecies zem laternas, lai vari uzsmaidīt un meitene pamana zobu, tad tu apskaties, cik pulkstenis, un nospļaujies zemē, tieši blakus kurpēm...

Mums patiesībā ir viss, kas vajadzīgs ekonomikai – mums ir cilvēki, kas aizdod naudu ar 10–30 procentiem mēnesī, mums ir starpnieki, ārvalstu valūtas pelnītāji, neoficiālas īpašumtiesību maiņas nodrošinātāji. Jā, mūsu voni ir „koka nauda”, bet arī ar tādu visu ko var izdarīt, – kaut kāda nauda ir labāka par nekādu. Dzīvokļus piešķir, sadala un pārdala valsts, bet jau sen viss ir „sakārtots”: pat avīzēs rakstīja, kā mūsu parauga Kvangboka ielā Phenjanā jaunajos namos strādnieku vietā dzīvokļus neoficiāli bija saņēmusi vesela virkne funkcionāru. Pat noziedzība sāk parādīties, – runā, ka ziemeļu provincēs tirgos jau esot jāmaksā par jumta pakalpojumiem...

Slēptā formā mums jau sen ir viss – oficiālajā kino pirmais skūpsts parādījās tikai pirms dažiem gadiem, filmā Viņpus prieka un bēdām, bet visi zināja, ka jau astoņdesmitajos gados Phenjanas Pothongan viesnīcā darbojās ārzemniekiem domāts publiskais nams ar meitenēm no Taizemes un Filipīnām. Un tagad katrs zina, ko domāt, ja viņam stacijā vai zem tilta – tās ir mūsu brīvākās vietas – klāt pienāk sieviete un prasa, vai viņš nevēlas iegādāties astoņkāji vai ziedu kurvi. Bet valsts to piecieš. Un tai pašā laikā televīzijā tika paziņots, ka biksēs tērpta sieviete uz divriteņa – tas nav īsti atbilstoši morāles normām, un Phenjanā sievietes ar divriteni kopš tā laika vairs nebrauc. Skolās visi joprojām slavina Vadoņus – bet visi zina, ka skolās parādījušās pat bandas, ir bijuši pat līķi, un vainīgo liktenis vienmēr bijis atkarīgs tikai no tā, kas ir vecāki. Pie mums ir īsti opija magoņu lauki, bet oficiāli tie skaitās balto zvaniņu ziedu lauki. Ko tur runāt – ja tev ir īsta nauda, vēlams, valūta, tu, bēgot no valsts, līdz robežai vari nokļūt ar vilcienu un tur noalgot gidu...”

***

Dieviņš bieži vien rīkojas netaisni un vienkārši ņirdzīgi. Dienu no dienas izskatījās, ka tūlīt, tūlīt Čižiks pateiks pašu galveno – to, ko es patiesībā visvairāk kāroju dzirdēt. Kas īsti notika ar viņu pašu? Ne jau tikai fiziski vien, – kā viens cilvēks spēja izdomāt, ka brīvība viņam tomēr ir svarīgāka par visu, kas nu pasaulē viņam vēl bija atlicis? Kā tieši viņš aizbēga? Kas notika tālāk? Kas ir tas viss, ko viņš man, muļķītim, varētu pastāstīt par viņaprāt dzīvē galveno? Beigu beigās – kas viņš īsti bija? Jo arī viss brīžam nesakarīgais stāstījums – par ko vēlāk pārliecinājos, ķeroties pie grāmatām un citiem publiskiem avotiem – jau brēktin brēca: šis ir cilvēks, kurš savā zemē pilnīgi noteikti ir piederējis pie informētākajiem un arī domājošākajiem pieciem procentiem...

Kino, protams, izrādītos, ka Čižiks patiesībā bijis kāds nebūt Vadoņa ārlaulības dēls, kurš aizbēdzis nelaimīgas mīlestības dēļ uz budža meitu – vai varbūt pēc kārtējā portreta nejaušas apķēpāšanas. Bet reālā dzīve, kā mēs visi labi zinām, nozīmīgās detaļās ņem un atšķiras no kino. Nākamajā rītā Čižika vienkārši vairs nebija. Blakus gultā gulēja iezilgans kaut kas, kas, spriežot pēc visa, bija pirms gaidītās nāves vēl paspējis sakošļāt savus pierakstus, atstājot tikai to ārējos tīstokļus un arī jautājumu – vai tiešām varētu būt, ka cilvēks spēj melot un fantazēt šādi? Tik detalizēti, tik pārliecinoši – un izfantazēt ko TĀDU? Nē, tā cilvēki nemelo. Bija skaidrs, ka stāstījuma objektu es nudien gribu redzēt paša acīm. Un tā tas tobrīd arī palika. 

Novērtē šo rakstu:

0
0