Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau kopš 1997. gada Vaira Vīķe-Freiberga mērķtiecīgi un enerģiski pūlējās, lai pēc aiziešanas pensijā Kanādā tiktu pie saviem nopelniem un vērtībai atbilstoša posteņa Latvijā, un gan inteliģences pārstāvji, gan politiķi tika apstrādāti viens pēc otra, turklāt bez īpašiem smalkumiem, - Pietiek turpina publicēt apgādā Atēna pirms dažiem gadiem iznākušo L. Lapsas, I. Saatčianes un K. Jančevskas grāmatu Va(i)ras virtuve. Šodien - pirmās nodaļas noslēgums.

Enerģiskās kundzes jau ļoti laikus izteiktu interesi par tieši vienu un ļoti konkrētu amatu atzīst arī Juris Bojārs - viņas oficiālais „ievedējs Saeimā” (kas gan lielā mērā tā notika tikai tāpēc, ka viņš izrādījās vienīgais, kurš „pieteicās” uz šo lomu).

- Tad kā - vai tā bija jūsu ideja virzīt Vairu Vīķi-Freibergu prezidentes amatam?

- Grūti pateikt. Tagad jau visādas fantāzijas ir. Inteliģence viņu virzījusi un kas tik viss. Nu, kāda inteliģence ko var virzīt Saeimā?! Savācieties, inteliģence, un virziet kādu Saeimā! Kurš ir ievirzīts? Neviens nav. Tā ka tā lieta bija ļoti praktiska un skaidra. Mums, sociāldemokrātiem, toreiz bija pietiekami liela frakcija Saeimā. Un bija skaidrs, ka neviena grupa nebalsos par otras grupas kandidātiem. Bija jāmeklē risinājums, un man bija risinājums skaidrs tanī ziņā, ka var ievēlēt kādu, kas nepārstāvēs nevienu partiju. Jāmeklē pietiekami tāda ja nu ne izcila, tad vismaz personība, kam būtu pietiekams intelekts.

Pirms tam Vaira Vīķe-Freiberga bija atnākusi pie manis. Viņa tad bija ievēlēta par Latvijas Institūta direktrisi...

- Pati atnākusi? Kāpēc?

- Es to galīgi nevaru pateikt – kāpēc, bet viņa bija sadomājusi pie manis atnākt pakonsultēties. Man toreiz institūts bija pilnā uzplaukumā, par partiju es nerunāju, partija arī bija pilnā uzplaukumā tajā laikā. Man viņa tad atstāja gudras, rezervētas, inteliģentas sievietes iespaidu. Es tā padomāju, ka viņa varētu būt labs kandidāts. Es parunāju ar savu partijas valdi, nu, ne valdi, bet ar tiem deputātiem, kas bija Saeimā. Tur nu reaģēja kā nu kurais. Viens – precīzi, kas arī nobalsoja pret. Tas ir [Jānis] Ādamsons. Viņš tur vēlāk visādi taisnojās.

Tad, kad mēs Anatoliju Gorbunovu izgāzām un visus tos pārējos Latvijas ceļa kandidātus, tad [Kristāna] Lībane pilnīgi satracināta pienāca man klāt, notvēra [Egīlu] Baldzēnu un teica – mēs taču jums samaksājām, kāpēc jūs tā. Mēs pēc tam noskaidrojām, ka tā maksa ir bijusi 11 tūkstoši. Tas bija tā. To nevarēja nekur piesiet...

Pirmais, ko es darīju, - es aizgāju aprunājos ar Grīnblatu. Grīnblats man tā mīklaini teica, ka viņš jau ir runājis ar Vairu. Vai tā ir taisnība vai ne, to es nevaru pateikt. Bet man izdevās viņu pierunāt. Tas, ko viņi virzīja, – kaut kādu Amerikas latvieti. Es teicu – neviens ne par vienu nebalsos. Tas ir skaidrs. Jāņem neitrāls kandidāts, kas nav ne no vienas partijas. Jo kāda toreiz bija situācija. Toreiz Latvijas ceļš bija tas visvarenais. Viņu rokās ir viss. Viņi, ko grib, to ieliks, ko grib, to noņems. Un tādā veidā. Es saku, nu, bišķi jāapgriež tam Latvijas ceļam

Grīnblats piekrita, un mēs vienojāmies, ka sākumā laidīsim katrs savu kandidātu. Mūsu kandidāts bija Arnis Kalniņš, akadēmiķis, ļoti goda vīrs. Viņš lielu darbu Saeimā izdarīja. Viņš beidza savu darbu Saeimā ar to, ka sāka jau virzīt rapša projektu. Un tas aizgāja. Vienojāmies, ka katrs pa priekšu virzīsim savējos, paskatīsimies, kā nu tur iet. Bija skaidrs, ka nevienu neievēlēs. Nevienu arī neievēlēja. Otru Vairu [Paegli] arī neievēlēja no Tautas partijas. Pēc Grīnblata es aizgāju aprunāties ar Šķēli. Protams, nekad nav īpašu baudu sagādājušas sarunas ar Šķēli. Bet lieta spiesta. Ko tur darīt. Šķēle bija ļoti apķērīgs. Viņš saprata – ja izgāzīs Latvijas ceļu, tas stipri samazinās viņu reitingu. Šķēle bija aprēķinājis, ka tad vajadzētu nokrist Latvijas ceļam [valdībai]. Un nokrita arī. Viņi paši… Tāpēc, ka neuzvarēja vēlēšanās, viņi uzreiz sakāvās, kas vainīgs. Vainu uzgrūda Krištopanam. Noņēma Krištopanu. Es tās detaļas neatceros, bet Krištopana valdība krita. Latvijas ceļš nedabūja prezidenta vietu, valdība krita. Un Šķēle uztaisīja savu valdību, veikli kombinējot. Tāda bija tā tehnika.

Balsošana gāja ilgi, jo viņi tur virzīja arī Raimondu Paulu. Un mēs drusku atbalstījām arī Paulu, bet ne par daudz. Mēs saskaitījām balsis, lai, nedod Dievs, viņu neievēlētu. Viņu tāpat nebūtu ievēlējuši. Un tad pašās beigās jau Ingrīda Ūdre gribēja kandidēt, tie jau bija joki. Un beigu beigās Vairu Vīķi-Freibergu ievēlēja.

- Viņas ierašanās Saeimā arī ir daudziem atmiņā. Jūs toreiz nemaz nebijāt Saeimas deputāts...

- Redziet, jā, bet man ir mūža caurlaide Saeimā. Es biju Augstākās Padomes deputāts, kas balsoja par neatkarību. Tā ir tā mūža caurlaide. Es jau viņu speciāli vedu pats. Tā nelietība, kas ir notikusi uz mūsu politiskās skatuves, īpaši tad, kad notiek cīņa par šādām lietām, - es nezinu, tur varēja visu kaut ko izdarīt ar to Vairu Vīķi-Freibergu. Viņi jau nedomāja, ka to ievēlēs - Latvijas ceļš. Viņi neticēja. Citādi būtu sasolījuši lielāku naudu.

Tāpēc viņa bija tieši fiziski jāieved iekšā, lai viņu nekur nenomušītu. Jūs atceraties, cikiem ir lapsenes iekodušas tajā laikā? Iekož lapsene, beigts cilvēks. Divi vēlēšanu komisijas priekšsēdētāji nošāvās. Jauni cilvēki. Kāpēc? Sakiet! Nu, tur ģimenes problēmas? Muļķības! Viens no viņiem pilnīgi bija ar skaidru galvu.

Tad, kad tā balsošana jau gāja ļoti karsti, tad mani sazvanīja Krištopans un teica – ja es šitā, tad viņi izmetīs Gundaru [Bojāru] no prezidija laukā. Kad viņi man tā piedraudēja, tad es teicu, es jums tādu joku tagad uztaisīšu, ka jūs aizmirsīsiet, ka jūs gribējāt Gundaru no prezidija mest laukā. Nākamajā dienā aiztipināju uz prokuratūru un uzliku [ģenerālprokuroram Jānim] Skrastiņam uz galda iesniegumu, ka mani, pirmkārt, gribēja nopirkt, otrkārt, draudēja. Nu, bet Skrastiņš bija no tās pašas komandas cilvēks. Sistēmas cilvēks simtprocentīgi.

- Un kā tieši jūs atvedāt Vairu Vīķi-Freibergu uz Saeimu?

- Es nekad nepievēršu uzmanību sīkumiem. Tie nav svarīgi. Dzīvē ir svarīgas būtiskas lietas.

- Jūs viņai piezvanījāt, teicāt - es jums aizbraukšu pakaļ?

- Pirms tam jau bija sarunāts tikšanās laiks, un es viņu ievedu iekšā.

- Tas ir – viņa ar jums jau bija sarunājusi, kur un kā jūs tiksieties?

- Tad es viņai sēdēju blakus, lai viņu tur kaut kur nenozog. Tur tādi žuļiki bija uz tās politiskās skatuves, ka tur ar to Vairu varēja izdarīt jebko. Iznāciet tur ārā, jums tur jāparaksta, papīri jāaizpilda vai tur ko. Bet to man visu izdarīja. Sakārtoja cilvēki, kas man uzticējās un kuriem es uzticējos. Tieši no Saeimas aparāta. Viņi sadarbojās nevis ar visiem tiem toļikiem tajā laikā, bet ar mani.

- Vai Vaira Vīķe-Freiberga bija nobijusies?

- Nē, nebija. Es mēģināju viņu iesaistīt sarunā, bet mums tā saruna neiznāca. Tur bija apkārt daudz cilvēku, varbūt tāpēc. Man bija svarīgi, lai ar viņu nekas nenotiek. Es viņu gandrīz turēju aiz rokas. Nu, tad tur visus tos papīrus turp un atpakaļ nēsāju.

- Viņa ir ārzemju latviete, un tas daudziem negāja kopā ar jūsu personu.

- Jā, jā. Tas bija ļoti izdevīgi. Tas bija vienīgais, ar ko varēja ar mani manipulēt. Nopirkt nevarēja. Viens no vislielākajiem Latvijas oligarhiem jau brīdināja – Bojāra kungs, ja jūs nāksiet pie varas, jūs nošaus. Es to arī vēsi pieņēmu. Tā kā es redzēju, ka tas jau notiek ar visām lapsenēm, tad tas arī varēja notikt. Tajos laikos es vienmēr staigāju bruņots. Man jaunībā bija pirmā klase šaušanā ar pistoli un arī ar šauteni. Tā kā tas nemaz nebūtu bijis tik vienkārši.

Kas tad mums kļūst skaidrs no šiem dažādajiem stāstījumiem un pietiekami drošajiem faktiem? Lielos vilcienos – tas, ko nojautām jau iepriekš; būtībā – divas lietas. Pirmā – pretēji oficiozo biogrāfu mītiem V. Vīķe-Freiberga kā prezidenta amata kandidāte neparādījās ne nejauši, ne no nekurienes, ne arī kāda stihiska atbalsta negaidīti un pēkšņi izvirzīta: patiesībā aizkulišu spēlmaņi ar viņas kandidatūru sāka ņemties jau nepilnus divus gadus pirms prezidenta vēlēšanām, kad „īstie politiķi” par šādu tēmu pat nedomāja, un pirms 1999. gada 17. jūnija notikušais – bīdīšana uz Latvijas Institūta direktora amatu, „stihiskais” atbalsts utt. – bija viss kas, tikai ne nejaušība. Nejauši bija varbūt vienīgi tas, ka ievēlēta viņa tika jau 17. jūnijā, ko nebija gaidījusi arī pati – par ko uzskatāmi liecina kaut vai leģendārā raibā blūzīte un īpatnā frizūra ievēlēšanas vakarā (frizieris, cik zināms, bija sarunāts uz nākamo rītu).

Otrā – ne jau aizkulišu spēlmaņi bija tie, kas sāka ņemties ar V. Vīķes-Freibergas kandidatūru: ārkārtīgi maldīgs ir vispārpieņemtais viedoklis, ka V. Vīķe-Freiberga tikai ļāvās, lai inteliģences un šo atsevišķo spēlmaņu, bet pēc tam arī tautas atbalsts viņu ienes augstajā krēslā, uz šo virzību vēl noskatoties pat ar nelielu nožēlu (izsakoties A. Cimdiņas oficiālās biogrāfijas vārdiem, „iespējams, ka, stājoties prezidentes amatā, viņai bija pat žēl šķirties no iemīļotā pētniecības darba, kurā ir ielikts tik daudz no sevis, bet nu tuvākajos gados tam nebūs iespējams atvēlēt ne minūti”).

Patiesībā ir skaidri redzams, kā jau kopš deviņdesmito gadu vidus, bet īsti nopietni no 1997. gada viņa mērķtiecīgi un enerģiski pūlējās, lai pēc aiziešanas pensijā Kanādā tiktu pie saviem nopelniem un vērtībai atbilstoša posteņa Latvijā. Gan inteliģences pārstāvji, gan politiķi tika apstrādāti viens pēc otra, turklāt bez īpašiem smalkumiem: atminaties eksčekista J. Bojāra izbrīnu – „galīgi nevaru pateikt – kāpēc, bet viņa bija sadomājusi pie manis atnākt pakonsultēties”?

Vērā ņemams arī tas, ka lielais nākotnes mērķis V. Vīķei-Freibergai vismaz brīžam nelika aizmirst arī vēlmi pēc tūlītējiem materiāliem labumiem, - atminēsimies, kā Latvijas Institūta direktora postenis viņai gandrīz gāja gar degunu iekārotā dienesta dzīvokļa, ministra algas un mašīnas dēļ. Tikai citu kandidātu trūkums komplektā ar pašas V. Vīķes-Freibergas pārdomu laika „latiņas nolaišanu” ļāva pārvarēt nepatīkamo situāciju, lai gan lēmumu pieņēmējos zināmas grēmas tā atstāja arī pēcāk („Es pats tagad savā stāstījumā saklausīju pretrunu,” saka G. Krasts uz jautājumu, kā viņam radās pārliecība, ka Latvijas prezidenta postenim varētu derēt cilvēks, kas atbrauca no Kanādas, paprasīja dzīvokli, mašīnu un ministra algu...).

Papildus šiem pamatfaktoriem V. Vīķe-Freiberga par savu nokļūšanu prezidenta postenī ļoti tieši varēja pateikties arī partiju savstarpējām nesaskaņām, Latvijas ceļa lielmanībai un jo īpaši tobrīd opozīcijā sēdošās Tautas partijas vadītāja Andra Šķēles īpatnībai, ko J. Jurkāns raksturo šādiem vārdiem: „Atceros, ka sarunā ar Andri Šķēli viņa kabinetā es viņam toreiz jautāju – vai jūs tiešām atbalstīsiet Freibergu? Viņš teica – jā, lai sariebtu Latvijas ceļam. Tas ir tā – es izduršu sev aci, lai sievasmātei būtu riebīgi uz mani skatīties.” Rezultātā A. Šķēle, izsakoties cita politikas vērotāja vārdiem, „lai izdr...tu ceļu, izdr...za pats sevi, - Gorbunovs pret viņu nekad nebūtu izturējies tā, kā atļāvās Vīķe-Freiberga”.

Nu, bet tumšajam zirdziņam raibajā blūzītē ilgi plānotais amats bija rokā, - 8.jūlijā V. Vīķe-Freiberga ķērās pie Valsts prezidenta pienākumu pildīšanas. Jau pāris gadus vēlāk viņa, spriežot pēc intervijas Vakara Ziņām, jau bija veiksmīgi piemirsusi aizkulišu spēlmaņus un pašas aktivitātes, - nu ievēlēšana bija ja ne „Dieva pirksts”, tad „brīnums” gan: „Ja kāds trīs dienas pirms prezidenta vēlēšanām būtu prasījis, vai Saeima ir gatava ievēlēt tādu cilvēku kā mani, vairums būtu teikuši, ka ne. Nez vai Saeimas deputāti tādā gadījumā būtu teikuši, ka mani ievēlēs. Vai domājat, ka mana ievēlēšana nebija brīnums? Vai domājat, ka tas bija šausmīgi loģiski? Cilvēks, kas nekad nav bijis nevienā partijā, nav darbojies politiskajā dzīvē, kļūst par prezidentu… Tas bija brīnums!”

Turklāt īpaši interesanti, ka augstāko spēku iejaukšanos saskatīja arī „mazās cilvēku grupiņas” pārstāvis I. Ziedonis, jau pieminētajā „no augšas” par labu esam atzītajā grāmatā Brīvības vārdā apliecinot: „Man nav ne mazāko šaubu, ka šis process, tas ir, prezidentes ievē­lēšanas situācija, bija augstāku spēku garantēts...”

Jau rīt sāksim publicēt grāmatas otro nodaļu - "Sistēmas sakārtošana „atbilstīgi līmenim”"

Novērtē šo rakstu:

0
0