Iesaki rakstu:
Pirmdien valdības koalīcija atkal ķersies pie jautājuma par šā gada valsts budžeta izdevumu konsolidāciju, kurai pietrūkst vēl vismaz 11 miljoni latu. Vai valdībai atlikušie miljoni ir jāatrod sociālajā budžetā un augstākās izglītības reformā, kam pretojas ZZS? Kā panākt starptautiskajiem aizdevējiem apsolīto 50 miljonu latu konsolidāciju un cik tas ir svarīgi? Pietiek komentē ekonomikas eksperts, Rīgas ekonomikas augstskolas docents Vjačeslavs Dombrovskis.
„Runājot par visu šo budžeta konsolidāciju, manuprāt, Vienotības galvenā problēma ir tāda, ka, sākot diskusiju par konsolidāciju, partneri no ZZS viņiem izliek šķēršļus un diskusija beidzas ar to, ka vairāk naudas ir jāiegūst no ēnu ekonomikas, kas ir Vienotības finanšu ministra atbildība un, ka budžeta līdzekļus nevar griezt no sociālā budžeta.
Vēl tiek piesauktas struktūras reformas un viss, ar to arī diskusijas beidzas, bet patiesībā jau šis jautājums par budžeta izdevumu samazināšanu paliek kaut kur gaisā un neatbildēts.
Tāpēc, manuprāt, vajag mainīt visas šīs diskusijas struktūru tādā veidā, ka ir jārunā par nosacītu plānu B. Tas ir, ja plāns A ir šā budžeta izdevumu samazināšana, veicot strukturālas reformas, tad plāns B – būtu ļoti konkrēta budžeta izdevumu samazināšana, kas tiek uzdota katrai konkrētai ministrijai.
Ja plāns A, kas paredz strukturālas reformas izdosies, tad ļoti labi, ja nē – tad valdībai ir plāns B, kas paredz šo izdevumu brutālo samazināšanu. Svarīgi, lai valdībai ir šis plāns B, jo, redzot kā tiek īstenotas tā sauktās strukturālās reformas, par to izpildi, par šo nosacīto plānu A esmu ļoti skeptisks.
Pat ja valdībai tagad par pašreizējiem budžeta konsolidācijas priekšlikumiem izdosies vienoties ar aizdevējiem, nebūs jau tā, ka valdībai būs izdevies kaut ko sarunāt vai apmānīt aizdevējus. Apmānīti būsim mēs paši, jo šī konsolidācija jau nav vajadzīga aizdevējiem, tā ir vajadzīga mums pašiem, Latvijas ekonomikai.
Ja Latvija nepieņems šos konsolidācijas lēmumus, mūs pasludinās par kārtējo Baltkrieviju vai ko tamlīdzīgu, kas liek virsū visiem un par visu.
Spēle ir tāda, ka mums ir šis starptautisko aizdēvēju parāds, un tā ir nauda, kas jāatdod. Turklāt šī nauda mums ir aizdota par salīdzinoši zemu likmi, ja Latvija gribēs pārfinansēties, tad likme jau būs krietni augstāka un valsts parāda apkalpošana un atmaksa prasīs vēl lielākus izdevumus. Ir arī skaidrs, ka jebkurš, kurš, teiksim, vēlētos pirkt šīs valsts obligācijas un tādējādi aizdot Latvijai naudu, skatīsies uz to, vai valsts ir spējīga konsolidēt savu budžetu.
Mūsu paraugs ir Igaunija, kura ir konsolidējusi savu budžetu bez lieliem trokšņiem, un tagad bauda šo lēmumu labdabīgās sekas – investori redz Igauniju kā labi pārvaldītu valsti, un šī krīze Igaunijai ir bijusi vislabākā reforma. Salīdzinoši mēs esam uzskatīti par mazāk labi pārvaldītu valsti.
Tāpēc no tā, kā mēs izpildīsim starptautiskajiem aizdevējiem solīto, arī būs atkarīgas nākotnes procentu likmes aizdevumiem Latvijas valstij, un tas, cik daudz mums būs jāmaksā par aizņēmumiem.
Te, protams, ir arī jautājums par Vienotības rīcībspēju, to, cik lielā mērā viņi ir spējīgi izdarīt to, ko viņi, piemēram, saviem vēlētājiem ir solījuši par strukturālajām reformām. No otras puses, arī paši vēlētāji nav gatavi tam, ka šīs reformas skar viņus konkrēti, lielākā daļa Vienotības vēlētāju, domāju, nav gatavi atbildēt: „ Jā, jūs varat samazināt pensijas, pabalstus, varat celt nodokļus.” Te ir tā problēma, ir vēlme kopumā sakārtot budžetu, samazināt izdevumus, bet neviens nevēlas, lai tas attiektos konkrēti uz viņu.
Lai kaut kas tomēr tiktu izdarīts, ir jautājums, cik mums ir gudra valdība, ministri, kas vēlas pieņemt lēmumu un māk to izdarīt.
Vienotības partnere ZZS, protams, spēlē savu lomu, viņi stāv pār sociālo budžetu un saka, ka uz sociālā budžeta rēķina nedrīkst pieņemt nekādus lēmumus. ZZS ir izdevīgi norādīt Vienotības finanšu ministram, lai samazina ēnu ekonomiku, lai no tās iegūst papildus līdzekļus. Taču, kamēr abas šīs valdības koalīcijas partijas spēlēs katra savu spēli, tikmēr arī laiks aizies.”