Iesaki rakstu:
Atgriežoties no Vecrīgas, tiešām bija fantastiska sajūta kā senajos Atmodas laikos, kad tu sevi sajūti kā savas tautas sastāvdaļu, tava sirds un prāts ir uz viena viļņa ar tūkstošiem. Tu sajūti, ka arī citiem tāpat kā tev sāp – sāp arogance, sāp nerēķināšanās ar to, ka tu vispār te šai valstī esi, ka tev ir kaut kādas tiesības, ka tu uzdrīksties kaut ko pieprasīt, piemēram, cieņu pret sevi un saviem bērniem, tiesības uz darbu, biznesu, saprātīgus un godīgus nodokļus, varu, kas neizlaupa kasi mēra laikā, policiju, kas sargā, ka tev var būt viedoklis, ka tev negribas pamest šo valsti, ka tev sāp šķirošana un diskriminācija, un vēl simtiem lietu, kas sāp.
Vienlaikus mani pārņēma milzīgs lepnums, ka ir tūkstošiem cilvēku, kam šai valstī vēl ir pašapziņa, mugurkauls un spīts, kas nebaidās iziet un paust savu neapmierinātību un runāt par to, kas sāp. Tai vakarā tiešām bija sajūta, ka valstī ir notikušas pārmaiņas – maza, dziesmota, vakarpusē skaļāka, revolūcija cilvēku sirdīs, prātos un apziņā.
Bet nākamais rīts atgriežas ar skaudro realitāti. Valstī viss bez izmaiņām, nekas nav noticis!?
Visi iespējamie plašsaziņas līdzekļi kā kloni vienādi neieinteresēti ziņoja, ka bija kaut kādas protesta akcijas, par kaut ko tauta šūmējās un cepās, kādam izsituši logu, bet kopumā nekā īpaša.
Garlaikoti vietējie Pulicera prēmijas laureāti ar nemainīgi ciniski smīnošiem tonīšiem balsī kopā ar ekspertiem, kurus gan nepieskaitu ekspertu klubiņam „Kā es darītu, ja mācētu”, viszinoši sprieda par populistu un puspopulistu pasākumu vakar.
Sprieda par jaunām un vecām mērcēm, par jaunām un vecām sejām, par to, kurš kādus kadrus piesaistījis, nepiemirstot pieminēt, ka viens no puspopulistiem esot piesaistījis otrās šķiras zvaigznes, lai gan vietējie puliceristi esot gaidījuši absolūtu zvaigžņu komandu un tās neesamība noteikti likšot vilties vēlētājiem.
Ar vāji slēptu pārākumu tika secināts, ka par pirmo populistu balsošot visādi salašņas, dīvaiņi un margināļi, bet par puspopulistu, kam esot lielāka pieredze, – par to gan balsošot inteliģenti pēdiņās, tātad arī visādi caurkrituši garāmskrējēji, kam esot kaut kāds kreņķītis uz varu, bet kopumā arī salašņas tikai mazliet augstākas raudzes.
Sprieda, kāda nu kuram motivācija bija būt vakar Vecrīgā, ko sagaidīt nākotnē no šiem neapmierinātajiem, tai skaitā no radikālākajiem. Laiski plakanajā debatē neviena vārda un pat neviena mājiena, ka pilskunga pēkšņā vēlme pabūt laukos, īpaši, ja pavalstnieki bija pieteikuši vizīti pie viņa, nav īsti lāga. Arī otra dižvīra slēpšanās piejūras rezidencē netika apspriesta.
Viss notika lietu kārtībā – diženos un varenos neapsprieda, jo a apriori (a apriori – zināšanas, kas ir neatkarīgas no pieredzes) viņi ir IZCILI, GUDRI un DROSMĪGI! Viņi piešķir tautā par Trīsgrašu ordeņiem dēvētos apbalvojumus, un kurš gan pulicerietis tādu negrib piespraust pie sava nemainīgi rūtainā krekla. Pēc pasaules TOP žurnālistu viedokļiem un prognozēm pēcsajūtas tādas drusku sājas – arogance ir lipīga, īpaši lipīga laikam, ja ilgstoši trinas ar un ap varu.
Vēl ar acs kaktiņu paspēju TV redzēt, cik lepni Rīgas Domes jaunuztjūnētais un rebrendingotais stabiņu līdztēvs izteicās par personāžiem, kas šobrīd uz politmodes slimības taisīšot sev kampaņu, bet cilvēki miršot. Teatrāli mirt kā pianists pie Dombura gan šis netaisījās, tāpēc mana interese par tālākajiem stabiņu ģēnija izteikumiem zuda. Klonētais vēstījums tāpat skaidrs - savākušies salašņas un personāži populisti to izmantos! BASTA! Ejam tālāk!
Bet viskolorītāk politbiroja divburtu preses izdevumā bija izpaudies žurnālista izstrādājums ar miskastes mīloša dzīvnieka ģīmi un deminutīvu uzvārdu – dvešot nemainīgai spirta dvingai, alkonautu vides terminu „bļin” un „bļa” pavadījumā, šis žurnālista izstrādājums kaut ko murgoja par pūdētām siļķēm, par visur esošo promaskavismu, par antivakserismu un bārstījās ar citām varas klonētā „kolektīvā saprāta” izstrādātajām plakanās domas klišejām. Izskatās, ka šī klonētā vēstījuma autori par šīm sabiedrības smadzeņu skalošanai domātajām klišejām vienojušies kādā varas apdziedātāju politinstruktāžas saietā.
Izmantojot viņu klonētās klišejas, secinu, ka zeme ir plakana, bet, kā zināms, uz plakanas virsmas ir labāks atspēriens. Mūsu atspēriens ir noticis – MĒS ESAM MODUŠIES! IR MODIES MŪSU PRĀTS, SIRDS UN PAŠAPZIŅA! Un, patīk tas vai ne šā brīža varnešiem un viņu varlaižām, - būs LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ!