Iesaki rakstu:

Lai gan Latvijā sabūvētas valsts informācijas sistēmas par miljonu miljoniem un pieejami gandrīz 1500 e-pakalpojumi valsts iesniegumiem, tomēr atbildi var saņemt likumā atvēlētajā maksimālajā termiņā – pēc mēneša. Tā kā faktiski ziņas no šīm sistēmām var iegūt pāris minūšu laikā, iedzīvotājiem, kuri nevēlas gaidīt, kamēr valsts iestādes mēnesi atbildēs cita citai, piedāvā par savu naudu pašiem pasūtīt izziņu no informācijas sistēmas. Ierēdņi gan noliedz, ka šādas kārtības iedibināšanas mērķis būtu valsts budžeta papildināšana ar iedzīvotāju maksājumiem.

Lai iestātos darbā valsts iestādē, kāds Pietiek lasītājs bijis spiests pats par savu naudu pasūtīt izziņu no Sodu reģistra, pretējā gadījumā viņš darba attiecības varētu sākt mēnesi vēlāk. Pēc vairāku mēnešu bezdarba perioda iedzīvotājs bija izturējis amata konkursu valsts iestādē un tika aicināts slēgt darba līgumu, taču tad izrādījās, ka pirms līguma slēgšanas valsts iestādei jāpārliecinās, ka viņš nav krimināli sodīts.

„Ierēdne teica, ka viņi esot pārbaudījuši un par mani kaut kādas ziņas esot Sodu reģistrā, tādēļ viņiem jāpieprasa ziņas no šī reģistra, lai pārliecinātos, vai neesmu krimināli sodīts,” vēstulē Pietiek raksta lasītājs. Lai gan viņam nav bijis ne jausmas, kas gan par viņu varētu būt rakstīts Sodu reģistrā – varbūt kāda soda kvīts par auto nepareizu novietošanu, viņš samierinājies – ja jau reiz valstī tāda kārtība, lai prasa ziņas. Pēc nedēļas viņam piezvanījusi valsts iestādes ierēdne un piedāvājusi pašam izņemt izziņu no Sodu reģistra, skaidrojot, ka tā būs ātrāk, jo viņi paši atbildi no Sodu reģistra var sagaidīt tikai pēc mēneša.

Taču izrādās, ka izziņas saņemšana no Sodu reģistra ir maksas pakalpojums. Ja izziņu vēlas jau nākamajā dienā, valsts nodeva jāmaksā trīskāršā apmērā, ja ne – to var saņemt pēc nedēļas. „Patiesībā tā izziņas sagatavošana aizņem minūti. Kad Iekšlietu ministrijas Informācijas centra darbiniece bija pārliecinājusies, ka valsts nodevu esmu samaksājis, viņa manā acu priekšā datorā nospieda podziņu un izdrukāja izziņu. Es nesaprotu, kāpēc tad, ja viņiem pa pastu atnāk vēstule no citas valsts iestādes ar lūgumu sniegt šīs ziņas, pogas nospiešana aizņem mēnesi, bet, ja „iesper” ar valsts nodevu trīskāršā apmērā, tad to var izdarīt pāris minūšu laikā,” vaicā lasītājs.

Valsts iestāde ziņas no Sodu reģistra saņem bez maksas. Reģistra uzturētāja Iekšlietu ministrijas Informācijas centra preses sekretāre Ieva Rekšņa kategoriski noliedz, ka valsts iestādei atbildi sniedz tikai pēc mēneša, cerībā, ka iedzīvotājs pats atnāks un par samaksu izziņu saņems ātrāk.

Valsts kancelejas preses sekretārs Aivis Freidenfelds skaidro, ka informācijas apmaiņu starp valsts iestādēm regulē Iesniegumu izskatīšanas likums, kurā noteikts, ka jāatbild ne vēlāk kā mēneša laikā. Kādēļ Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs pāris minūšu laikā iegūstamo informāciju izsniedz tikai pēc mēneša, iestādes preses sekretāre Ieva Rekšņa skaidro, ka uz visiem iesniegumiem atbild rindas kārtībā un speciāli neviens laiku garumā nevelkot. Tā kā darba esot ļoti daudz, tad arī var gadīties, ka atbildes gatavošanai var pieķerties tikai likumā noteiktā termiņa pēdējā dienā.

Pietiek lasītājs arī ir neizpratnē, kāpēc valsts iestādes pašas nevar ielūkoties Sodu reģistrā, līdzīgi kā Uzņēmumu reģistra vai Zemesgrāmatas datu bāzēs. „Viņi redz – ir ieraksts par šo personu, bet tālāk – kas tas par ierakstu, to neredz. Tad ir jātērē laiks un papīrs, lai kāds no tās datu bāzes izdrukā konkrētās ziņas,” sašutis ir lasītājs.

Aivis Freidenfelds domā, ka ierobežotā piekļuve Sodu reģistram ir saistīta ar personas datu aizsardzību un informācijas atklātības likumu un iestāde bez personas piekrišanas nemaz nevar iegūt ziņas no Sodu reģistra. Tomēr likums par Sodu reģistru atļauj iestādei arī bez konkrētā cilvēka piekrišanas iegūt ziņas. Likumā teikts, ka tiesības saņemt ziņas no Sodu reģistra aktuālās datu bāzes ir darba devējiem — lai pārbaudītu fiziskās personas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajiem ierobežojumiem, pieņemot to darbā vai dienestā (norādot normatīvo aktu, kas paredz attiecīgus ierobežojumus). Tātad ne tikai valsts iestādes, kurām pirms ierēdņa pieņemšanas darbā jāpārliecinās, ka konkrētā persona nav krimināli sodāma, bet arī komersanti, kuriem likums liedz pieņemt darbā noziedzniekus, drīkst saņemt ziņas no šīs datu bāzes.

Par iemesliem, kāpēc tie, kuriem atļauts saņemt ziņas no Sodu reģistra, paši nevar tajā ielūkoties, Ieva Rekšņa skaidro, ka informācijas sistēma nav tā veidota, lai tai varētu piekļūt no jebkura datora. Sodu reģistrā ir ziņas ne tikai par krimināliem pārkāpumiem, bet arī administratīvajiem sodiem u.c., tāpēc, atļaujot plašu lietotāju skaitu, pastāvētu risks, ka iegūtās ziņas varot izmantot negodprātīgi.