Iesaki rakstu:

Latvijas valsts, neiesaistoties tiesvedībā par īpašumtiesībām uz Ventspils cauruļvados esošo bufernaftu, visticamāk ir zaudējusi iespēju atgūt šo vairākus desmitus miljonus vērto īpašumu. Lai gan starp koalīcijas partneriem Vienotību un Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) ir panākta neformāla politiska vienošanās, ka valsts iesaistīsies tiesvedībā, kad tā būs otrās instances tiesā, vairāki civillietu advokāti Pietiek uzsvēruši – šāds, tieslietu ministra Aigara Štokenberga (Vienotība) aizstāvētais rīcības variants ir praktiski neiespējams. 

Pietiek jau rakstīja, - lai gan valsts pašlaik ir izvēlējusies neiesaistīties Baltkrievijas cauruļvadu uzņēmuma Družba un ārvalstu investora Vitol kontrolētās SIA LatRosTrans tiesvedībā par īpašumtiesībām uz aptuveni 80 miljonus latu vērto bufernaftu, kas atrodas Ventspils cauruļvadā, valdības koalīcijā ir panākta politiska vienošanās, ka valsts iesaistīsies tiesvedībā otrās instances tiesā. No informētiem avotiem valdībā tāpat zināms, ka šis ir bijis personiski tieslietu ministra aigara Štokenberga (Vienotība) piedāvāts risinājums. Tieslietu ministrijas atbildīgie ierēdņi šī juridiskā atzinuma sagatavošanā nav piedalījušies.

Kāds civillietās praktizējošs advokāts, lūdzot uz viņu oficiāli neatsaukties, norādīja, ka valstij, ja tā vispār apsver iesaistīties strīdā par bufernaftu, visizdevīgāk bijis vēl pirms tiesvedības sākuma pirmajā instancē vērsties pie tiesas, prasot atjaunot valdījuma tiesības uz šo naftu. „Ja man kas pieder, man nav jāiet uz tiesu atzīt īpašumtiesības. Ja divi par šo īpašumu strīdas un viņiem nav pierādījumu, ka tas ir viņu, valsts varēja pieprasīt atjaunot savas valdījuma tiesības, neiesaistoties strīdā kā trešā puse,” skaidroja advokāts. Zināms, ka valsts, ja iesaistītos tiesvedībā kā trešā puse, būtu spiesta maksāt aptuveni 280 000 latu lielu tiesvedības nodevu un citus tiesāšanās izdevumus – šāda informācija izskanējusi Štokenberga vadītajā darba grupā, kurā apspriestajam noteikta ierobežota pieejamība.

Civilprocesa likums nosaka: ja tiesas tiesvedībā atrodas vairākas vienveidīgas lietas, kurās piedalās vienas un tās pašas puses, vai arī lietas, kurās viens prasītājs ceļ tiesā prasību pret vairākiem atbildētājiem vai vairāki prasītāji — pret vienu un to pašu atbildētāju, tiesnesis ir tiesīgs apvienot šīs lietas vienā tiesvedībā, ja šāda apvienošana sekmēs lietu ātrāku un pareizāku izskatīšanu un ja pusēm nav iebildumu. Tomēr Civilprocesa likums nenosaka, ka apelācijas instancē lietu apvienošana būtu iespējama, šāda iespēja pastāv tikai pirmās instances tiesā, uzsvēra cits civillietu advokāts.

Zināms, ka neapmierināts par valsts palikšanu ārpus tiesvedības ir Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš strīdu par cauruļvados Polocka-Ventspils un Polocka-Mažeiķi esošo bufernaftu pēdējā gada laikā izmantojis publiskai retorikai pret ārvalstu investoru Vitol, kura kontrolē pārgājis uzņēmums LatRosTrans.

Lemberga ietekmē esošās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārraudzītā Satiksmes ministrija (SM) uzstājusi uz valsts iesaistīšanos tiesvedībā, kas pērnajā decembrī sākās Daugavpils tiesā un turpināsies 15. septembrī. Tikmēr Vienotības pārstāvja Aigara Štokenberga vadītā Tieslietu ministrija (TM) argumentējusi, ka neesot dokumentālu pierādījumu tam, ka bufernafta jeb tehniskā nafta, kas atrodas cauruļvados un nepieciešama to tehniskai uzturēšanai, piederētu valstij.

Tādēļ izvēlēta nogaidoša pozīcija ar apņemšanos iesaistīties tiesvedībā, kad tā būs nonākusi apelācijas instancē. „Mūsu draugi Vienotībā to ir apņēmušies un katrā ziņā tas netiks aizmirsts,” Pietiek neoficiāli izteicās kāds jautājumā iesaistīts zaļo zemnieku pārstāvis. No neoficiāliem izteikumiem noprotams, ka Lembergs no Vienotības līderiem saņēmis solījumu un vienošanās notikusi šaurākā lokā par koalīcijas sadarbības padomes sēdi. Tāpat noprotams, ka starp koalīcijas partneriem valda neuzticēšanās un aizdomas, vieniem – par Lemberga centieniem izmantot politisko ietekmi, lai atgūtu noteicošo lomu tranzītbiznesa uzņēmumos, otriem – par koncerna Vitol ietekmi uz premjera un tieslietu ministra lēmumiem.

Ar Lemberga interešu pārstāvību saistīti juristi gadu gaitā mainījuši atzinumus, kam īsti pieder bufernafta – SIA LatRosTrans vai Latvijas valstij, un šī viedokļu maiņa sakritusi ar laiku, kad Lembergs zaudēja ietekmi šajā uzņēmumā. No ierobežotas pieejamības atzinumiem, ar kuriem iepazinies Pietiek, izriet, ka dokumentālu pierādījumu tam, ka naftasvads privatizēts kopā ar tehnisko naftu, nav. Tādēļ SM pozīcija bijusi vērsties pirmās instances tiesā, apstrīdot divu privāto uzņēmumu tiesāšanos par šo bufernaftu. „Ja tā nafta nepieder nevienam, tātad tā pieder valstij,” Pietiek neoficiāli izteicās kāds valsts intereses pārstāvošs jurists. TM pozīcijas dēļ šī iespēja ir nokavēta – tiesvedība Daugavpils tiesā sākta jau decembrī un bez valsts piedalīšanās. Valsts iesaistīšanās iespējas apelācijas instances tiesā atsevišķi juristi Pietiek vērtējuši skeptiski, turklāt valstij tas izmaksātu aptuveni 280 000 latu lielu nodevu.

Uz strīdu par bufernaftas īpašumtiesībām var raudzīties kā uz ieroci Lemberga arsenālā pret kompāniju Vitol par ietekmi Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumos. Bet uz šo strīdu var raudzīties arī kā iespēju valstij pretendēt uz vairāku desmitu miljonu vērtu naftu un pēc vairākos juridiskos atzinumos secinātā šī iespēja ir reāla. Abi – gan Lembergs, gan Vitol – šajā strīdā ir izmantojuši politisko ietekmi. Lembergs bufernaftas jautājumu kopš pagājušā gada rudens paceļot valdības koalīcijas līmenī, Vitol – izmantojot ārvalstu investora statusu un savas intereses lobējot augstākajos varas gaiteņos, tostarp ar sūdzībām premjeram.

Tomēr strīds par bufernaftas piederību nav tikai Lemberga advokātu galvās tapis kārtējais veids kā likt sprunguļus tranzītkara oponentu riteņos. Lursoft datubāzē pieejamie LatRosTrans gada pārskati daudzu gadu garumā rāda, ka bufernafta līdz 2009. gadam nav tikusi uzskatīta par nozīmīgu aktīvu un minēta tikai kā ārpusbilances aktīvs. Vienā no juridiskajiem atzinumiem, no kura vadījusies SM, šis fakts izmantots kā arguments slēdzienam, ka bufernafta nav LatRosTrans īpašums. Turklāt nav atrasti dokumenti, kas nepārprotami pierādītu, ka LatRosTrans pamatkapitālā kopā ar cauruļvadu tikusi ieguldīta arī tehnoloģiskā nafta jeb bufernafta. Neoficiāli tiek apgalvots, ka ieguldīto pamatlīdzekļu atšifrējumā, kas pazudis no privatizācijas lietas, bufernafta nav minēta – tobrīd privatizētājiem neesot bijis izdevīgi sadārdzināt darījumu uz tehniskās naftas rēķina. Dokumentālu pierādījumu tam nav. „Kad mēs sākām meklēt, vairs nebija,” Pietiek saka kāds augsti stāvošs ierēdnis.

Pērnā gada decembrī Baltkrievijas valstij piederošais cauruļvadu uzņēmums Družba un atklātā a/s Polocktransneft Družba vērsās Daugavpils tiesā ar civilprasību pret LatRosTrans, prasot atzīt baltkrievu īpašumtiesības uz šo bufernaftu. Tas, kādēļ Latvijas valsts ir izvēlējusies nepiedalīties šajā tiesvedībā, publiski netiek pamatots – šī jautājuma skatīšana līdz šim bijusi konfidenciāla, ierobežotas pieejamības statuss noteikts arī juridiskajiem atzinumiem, no kuriem vadījušies ierēdņi un politiķi.