Iesaki rakstu:

2014.gada 9.jūnijā visos lielākajos Latvijas medijos visvairāk apspriestā ziņa bija par to, ka Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Maizītis (attēlā kopā ar Jutu Strīķi) ir atteicies piešķirt atļauju pieejai valsts noslēpumam tieslietu ministrei Baibai Brokai.

Pati Brokas kundze minēja, ka noteikti pārsūdzēs šo SAB direktora lēmumu. Iepriekš viņa pieļāva pat iespēju vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Citi minētās politiķes partijas biedri norādīja uz valsts drošības dienestu izmantošanu kā politiskās izrēķināšanās ieročus (sk. http://www.delfi.lv/news/national/politics/drosibas-dienestus-izmanto-politiskas-izrekinasanas-nolukos-uzskata-nacionala-apvieniba.d?id=44596646 ).

Visai dīvaini, ka šiem pozīcijā (ar diametrāli pretējiem uzskatiem) esošajiem partijas biedriem piebalso arī kāds opozīcijas deputāts, kuram pašam ir atteikta atļauja pieejai valsts noslēpumam (sk. http://www.diena.lv/latvija/viedokli/elksnins-par-pielaidi-valsts-noslepumam-brokai-politiki-nesaskanas-risina-ari-sab-14058829 ).

Savukārt SAB direktors Jānis Maizītis lakoniski norādīja: pieeja valsts noslēpumam Brokai nav piešķirta nopietnu risku dēļ (http://www.delfi.lv/news/national/politics/pielaide-valsts-noslepumam-brokai-liegta-nopietnu-risku-del-uzsver-maizitis.d?id=44596578 ).

Lai labāk izprastu situāciju un spētu nodalīt - kur ir cilvēciskās emocijas un kur nopietnu izsvērtu lēmumu pieņemšana, jāaplūko normatīvo aktu regulējums un judikatūra jautājumos, kas skar valsts noslēpumu.

Tā likuma „Par valsts noslēpumu” 9.panta trešās daļas 6.punkts nosaka, ka „pieeja konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem tiek liegta personai, par kuru pārbaudes gaitā ir konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt tās uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu”.

Šie ir tie nopietnie riski (fakti, kas dod pamatu apšaubīt personas uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu), par kuriem runā SAB direktors. Turklāt paši fakti ir valsts noslēpums, ko personai, kurai nav attiecīgās atļaujas pieejai valsts noslēpumam, neatklāj. Te gan, protams, ir jautājums – vai persona pati par sevi zina mazāk nekā drošības iestādes, ja no personas puses tiek izrādīta neizpratne par iemesliem.

Savukārt likums „Par valsts noslēpumu” 11.panta pietā daļa paredz personai tiesības SAB direktora lēmumu pārsūdzēt 10 dienu laikā no dienas, kad tā uzzināja par šo lēmumu, ģenerālprokuroram. Savukārt ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Augstākā tiesa jau 2009.gada 24.marta lēmumā lietā Nr.SKA - 278/2009 ir atzinusi, ka speciālās atļaujas nepiešķiršana var būt pietiekams pamats amatpersonas statusa izmaiņām vai pat amata zaudēšanai. Amatpersonas atbilstība ieņemamajam amatam lielā mērā tiek noteikta tieši ar lēmumu par speciālās atļaujas nepiešķiršanu.

Tādējādi, kaut arī lēmumam, ar kuru amatpersonai ir liegta piekļuve attiecīga statusa informācijai, nav visu administratīvā akta pazīmju (nav galīgā noregulējuma, kas maina vai izbeidz amatpersonas tiesisko statusu), tā ietekme uz personas tiesībām pēc būtības, tostarp uz tiesībām saglabāt amatu, var būt būtiska un izšķiroša.

Tāpēc pār šādu lēmumu būtu veicama kontrole tiesā administratīvā procesa kārtībā kā par starplēmumu, kuram ir būtiska ietekme uz gala lēmumu lietā.

Tālāk Augstākā tiesa precizē, ka tomēr speciālā tiesību norma, kas ir likuma „Par valsts noslēpumu” 11.panta piektā daļa, šādu kārtību neparedz.

Savukārt Satversmes tiesa jau 2003.gada 23.aprīļa spriedumā lietā Nr.2002-20-0103 ir atzinusi, ka šī speciālā tiesību norma ierobežo personai Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteiktās pamattiesības uz taisnīgu tiesu, tomēr šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis – valsts drošības intereses.

Turklāt, izvērtējot likuma „Par valsts noslēpumu” normas, kas noteic lēmuma par atteikumu izsniegt speciālo atļauju apstrīdēšanas kārtību, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam, Satversmes tiesa to nav atzinusi par neatbilstošu. Turklāt jau vairākkārt ir norādījusi, ka arī Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteiktajām pamattiesībām var noteikt ierobežojumus, lai aizsargātu citas Satversmē garantētās tiesības. Attiecīgos gadījumos personai ir zināmas iespējas pārsūdzēt atteikumu, tostarp neatkarīgas institūcijas augstai amatpersonai – ģenerālprokuroram.

Ja personai tiek atteikta tās tiesību aizstāvība tiesā, nepieciešams, lai alternatīvā procedūra būtu izsvērta un dotu iespēju personai īstenot savu tiesību aizsardzību maksimāli augstā līmenī.

Satversmes tiesa tāpat norādījusi, ka jēdziens „taisnīga tiesa” ietver sevī arī pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā lieta tiek izskatīta. Tas nenozīmē, ka tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu nepastāv arī ārpus tiesām, administratīvajā procesā un gadījumos, ja tas nav noteikts normatīvajos aktos.

No Satversmes tiesas sprieduma izriet, ka, ievērojot taisnīgu lietas izskatīšanas procedūru arī ārpus tiesas, apstrīdētajā tiesību normā noteiktais personas tiesību ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi – valsts drošības aizsardzību.

Līdz ar to, manuprāt, būtu nepamatota un bezjēdzīga vēršanās Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar pieteikumu par, piemēram, kāda no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pantiem iespējamo pārkāpumu, ja Satversmes tiesa šo jautājumu jau 2003.gadā ir atrisinājusi nacionālā līmenī.

Turklāt nacionālās drošības jautājumu (kas ir arī valsts noslēpumu saturošas informācijas aizsardzība) izvērtēšana ECT nebūtu vispār pieļaujama, jo tie ir katras konkrētās valsts ekskluzīvajā jurisdikcijā, proti, katra valsts pati izvēlas līdzekļus (instrumentus) kā aizsargāt tik būtisku jomu kā valsts drošību.

Tādejādi personai, kurai ir atteikts izsniegt atļauju pieejai valsts noslēpumam, ir jāapzinās, ka:

1) valsts viņai neuztic (-ēs) tik ļoti svarīgu un sensitīvu informāciju, kāda ir valsts noslēpumu saturoša informācija,

2) pretējā gadījumā viņa var apdraudēt valsts drošību,

3) viņa, visdrīzāk, pati vislabāk zina savus pagātnes un tagadnes faktus, lai spētu pati izsecināt atteikuma konkrētos iemeslus.

Šis raksts ir personiskas pārdomas ar juridisku ievirzi un nekādā ziņā nav saistāms ar kādu konkrētu gadījumu.