Iesaki rakstu:

Nevaru, nevaru noturēties neuzrakstījis. Vakardiena, ap plkst. 10.00, Doma baznīca. Esmu starp pagodinātajiem, kas ielūgti uz pāvesta ekumenisko dievkalpojumu. Protams, kopā ar lielu pulku čekistu, komunistu, bijušo, esošo un topošo Valsts Siles izšmakstinātāju, kas ir neatņemama šādu pasākumu daļa.

Svarīgākos no viņiem pamanu vien no attāluma, jo tiem rezervētas glaunākas vietas tiešā Viņa Svētības tuvumā. Bet sīkāku gariņu netrūkst arī tuvākajā apkaimē. Pāris rindu atstatumā manu tuklu PR darboni – izbijušu žurnālistu un, iespējams, vēl arvien pierakstu saglabājušu čekas maisu iemītnieku. Varu derēt, ka viņš nav vienīgais.

Tiesa, ir arī cita veida publika. Piemēram, šīs divas omulīgās kundzītes starp 70 un 80, kurām priekšā ir pagaidām tukša rinda kolonnas sānos. Spriežot pēc krietni nonēsātā, tomēr sakoptā apģērba un apaviem, kā arī citādas greznības iztrūkuma, viņas nav no izredzēto kārtas. Varbūt no tām dievnamos neiztrūkstošajām baznīctantēm, kuras pieskata apmeklētājus un kurām draudzīgs priesteris sagādājis ielūgumus.

Tie gan mūs nogādājuši vietās, kur ekumeniskais dievkalpojums nozīmē TV skatīšanos Rīgas Domā – dzīvu pāvestu šajā baznīcas vietā, visticamāk, redzēsim uz pāris sekundēm ierašanās un aiziešanas brīdī. Arī no viņa runas nenieka nesapratīsim, jo ekrāns tieši tādā attālumā, lai subtitrus nevarētu saskatīt. Večiņas tas neuztrauc, viņas priecīgi pļāpā un gaida augsto viesi, kuram jau pēc brīža jābūt klāt.

Zinu, ka noklausīties nav labi, bet dažkārt nespēju pretoties šim kārdinājumam – un, kā zināms, tik svētos brīžos kā pāvesta vizīte arī nelabais nesnauž un mūs kārdina vēl jo niknāk.

Večiņu sarunas tēma ir nesen iznākusi grāmata, ko viena no varbūtējām baznīctantēm izlasījusi un tagad pārstāsta otrai. “Zini, mīļā, tur ir par visiem tiem mūsu politiķiem, vārdi atstāti īstie, bet uzvārdi drusku pamainīti, nu bet tā, ka visus var pazīt. Mīļā dieniņ, kādās tik intrigās viņi nav iepīti. Nu vienu daļu jau gan tas rakstnieks izdomājis, tā īsti nevar būt (“gan jau, gan jau kaut ko arī izdomājis” – iestarpina otra večiņa), bet daudz kas tur būs gan skaidri patiess. Un visiem ticis, visiem. Pat Vairai, nu tai, kas bija prezidente, kā viņa ar krieviem sapinusies.”

Tajā brīdī kļūst interesanti, jo pa dievnama centrālo eju, balstīdama pagalam savecējušo vīru, lēnīgi uz priekšējām rindām aizkulcina nupat pieminētā eksprezidente. Večiņas uz viņu pat nepaskatās.

“Un arī pašreizējam, nu, Vējonim, viņš tur nosaukts par (ieķiķinās), pag, jā, nu tak par Vājoni.” Večiņa pāriet uz čukstiem, kurus es vairs nevaru saklausīt, bet čukstu saturam Tas Kungs tūlīt arī sagādā uzskatāmu ilustrāciju – pa labējo eju garām dziedāšanai gatavam meiteņu korim steidzīgi klidzina Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietniece, kuru es nu jau gluži dabiski domās nodēvēju par Drāzeku. Tieši pie večiņu rindas viņa apstājas un acīmredzot prāto, kā no šā plebeju spārna nonākt vietās, kuras viņai paredzētas saskaņā ar pietuvinātības stāvokli. Vēl pēc brīža manu, ka tas arī izdevies un viņa jau sēž pie centrālās ejas.

Pa to laiku večiņas pārgājušas pie Artusa Laimiņa un Jutas Sviķes, pa starpām ieslīgstot diskusijā par to, vai Kārlis Ulmanis tiešām varētu būt atstājis rakstītu dokumentu, kurā nodevis Latviju Krievijas rokās. Tā kā šo tekstu vairs nepavada dzīvās ilustrācijas, nedaudz zaudēju uzmanību – un arī pāvests, kā rāda ekrāns, jau pārvietojas no Brīvības pieminekļa uz Doma baznīcu.

Večiņas savā sarunā atgriežas pie Jutas Sviķes un vienojas, ka par Jauno konservatīvo partiju tomēr nebalsošot – pārāk aizdomīga esot gan tā Sviķe, gan Durašs. Un gan jau arī Indriķis Latvietis (“tas nu gan nav īstais vārds, bet viņš arī riskē – šitā rakstot, jau var dabūt lodi pierē”) taisnību vien būšot teicis.

Tajā brīdī baznīcai atkal pieslēdzas dievišķais ilustrāciju režīms, jo tieši pirms pāvesta ierašanās aizpildās arī tukšā pusrinda večiņām priekšā. Un to aizņem – tararam! – Jaunās konservatīvās partijas spice ar Jāni Mordānu un Juri Durašu vadībā. Jutas Sviķes gan nav, visu labu nevar gribēt, toties viņas vietā ir baltu lakatu apsējusies dievture un enerģiskā kristietības un krustnešu lādētāja Eva Bārtuža, kas sen atpakaļ pamanījās ienākt latviešu literatūrā, savas represētās katoļu tantes dzejoļus publicēdama kā savējos. It kā jau ar pašas tantes piekrišanu, tomēr kritiķu cildinājumus pieņēma labprāt, iekams tas viss nāca gaismā.

Ekumeniskais dievkalpojums izrādās tieši tāds, kā gaidīts. Miesassargu un politiķu ieskautais pāvests mūsu redzeslokā parādās aptuveni desmit sekundes no visa laika, pārējā uz viņu varam skatīties ekrānā. Gar kolonnu caur kinooperatora un drošībnieka muguras spraugu gan var salūrēt kādu baltu pleķīti, bet tikpat labi tā ir pareizticīgo metropolīta Aleksandra galvassega.

Pāvesta runa neatstāj nekādu iespaidu, jo subtitrus saskatīt nevar, bet tas arī nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka ekumeniskajā dievkalpojumā iekļauts miera sveiciena rituāls. Tā laikā uz večiņu pusi kā pēc komandas pagriežas arī JKP rinda un, mīļi smaidot, sniedz viņām rokas. Abas pļāpīgās kundzes tikpat mīļi atsmaida pretī un paspiež roku Mordānam, Durašam, Bārtužai un vēl kādam pārītim partijas vadoņu.

Viena lieta, par kuru es mīlu To Kungu, ir izcili laba humora izjūta.