Iesaki rakstu:
„Dievs izdomāja karu, lai amerikāņi varētu apgūt pasaules ģeogrāfiju.” /Marks Tvens/ „Kad bagātie uzsāk karu, tad nabagie ir tie, kuriem jāmirst” /Žans-Pols Sartrs/ „Politiķu valoda veidota tā, lai meli izklausītos pēc patiesības un slepkavība šķistu respektabla.” /Džordžs Orvels;/
Latvija nekad patstāvīgi nav uzsākusi karu, uzbrukusi kādai citai valstij. Bet Latvija ir vairākkārt iesaistīta citu valstu izraisītos karos, bieži vien karojot abās pusēs – tēvs pret dēlu, brālis pret brāli. No šīm iesaistēm svešos karos mūsu tauta ir cietusi neatgriezeniskus materiālos un morālos zaudējumus, no kuriem arvien nav atkopusies, vēl arvien mūsu tauta sašķelta un vēl arvien nav norimušas emocijas un strīdi par to, kurš karojis „pareizā”, bet kurš – „nepareizā” pusē. It kā karš varētu būt pareizs. It kā karš jau savā iecerē nenozīmētu sakāvi, bankrotu, nespēju atrast labākus līdzekļus pretrunu risināšanai.
XXI gadsimtā Latvija atkal iesaistās svešos karos, šoreiz Amerikas un NATO izraisītos karos, piedaloties citu tautu okupācijā un Amerikas impērijas hegemonijas uzspiešanā citām tautām vairākos kontinentos. Pagaidām tie bijuši ierobežoti kontingenti Balkānos, Afganistānā, Irākā, Āfrikā un citur. Cik gan vērts vairs pēc 1990. gada nemitīgi masētais propagandas arguments par 1940. gada okupāciju, ja tagad paši esam okupanti citās valstīs, kuras mums neko sliktu nav darījušas, nedz mūs palīgā aicinājušas?
Runas par kaut kādām Latvijas kā valsts interesēm diemžēl ir novēlotas, jo paši esam savu suverenitāti brīvprātīgi atdevuši Vašingtonai un tās veidotajam placdarmam Eiropā, ko sauc par Eiropas Savienību. Ja ES vēl varētu raksturot kā Amerikas impērijas pirmās pakāpes vasali, tad Latvija ir piektās šķiras vasalis un ES ekspluatēta koloniālā perifērija. Mūsu resursus pārvalda ārvalstu „investori”, mūsu cilvēki tiek izmantoti gan kā lēts darbaspēks ES kodolvalstu balstīšanai, gan kā Amerikas resurss tās militārajās avantūrās. Tātad runāt varam tikai par atlikušās tautas dzīvā spēka saglabāšanu konkrētajos vēsturiskajos apstākļos.
Nu jau gadu Rietumu kontrolētie masu mediji (presstitūti - no vārdiem preses prostitūti) Latvijas telpā uzkurina kara histēriju saistībā ar pilsoņu karu Ukrainā. Tā kā Latvija nav suverēna valsts, tad tai nav arī savas valdības. Ir tikai formālās bezalternatīvās vēlēšanās apstiprināti Vašingtonas vietvalži, kas šai teritorijā pārstāv Rietumu korporāciju un varas centru intereses. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ja šie vietvalži un viņus atbalstošā prese šeit sludina Vašingtonas dienaskārtību.
Viņiem nav svarīgas mūsu tautas intereses, jo uz mūsu tautu viņi raugās caur Vašingtonas interešu prizmu – kā uz izmantojamu resursu. Un tāpēc viņi tagad mūs gatavo karam, un tās informatīvo materiālu plūsmas, ar kādām mūsu apziņu ik dienas bombardē visi mediju kanāli, ir visparastākā kara propaganda. Kur tiek gatavots karš, tur pirmais upuris ir patiesība. Kara histērijas galvenais mērķis ir radīt agresīva, nežēlīga ienaidnieka tēlu.
Tātad jau gadu mums ik dienas un ik stundu cenšas iestāstīt, ka Latvija ir apdraudēta, ka Latvijai uzbruks, tāpēc mums jāgatavojas karam. Nu jau tās vairs nav tikai runas un lozungi. Vašingtonas amatpersonas Latviju publiski nosaukušas par „vienu no sešām piefrontes valstīm”, Latvijā ievesta amerikāņu smagā kara tehnika un instruktori, tiek veidotas militārās bāzes un armijas grupējumu štābi, tiek gatavots militārās mobilizācijas likums. Izvēlēts arī ienaidnieks – Putina Krievija.
Protams, Amerika nekad nav pati karojusi pret līdzvērtīgu pretinieku (ja neskaita apšaudi vai bombardēšanu no attāluma), vēl jo vairāk tāpēc, ka ar to riskētu saņemt Krievijas kodolraķešu prettriecienu. Tāpēc uzbrukumam tiek gatavoti Austrumeiropas satelīti, proti, mēs. Protams, personīgi karot negrasās arī tie presstitūti un politiķi, kuri uzkurina kara histēriju. Viņi savus bērnus nesūtīs šturmēt Krievijas ambrazūras, viņi ērti atsēdēsies štābu propagandas nodaļās, vai aizlaidīsies pāri jūrām pie saviem saimniekiem. Uz karu sūtīt nolemts mūs un mūsu bērnus!
Bet, tā kā Latvijā izvietoti agresīvā NATO bloka militārie objekti, bāzes un militārā tehnika, tad Latvijas teritorija kļūst par likumīgu militārā prettrieciena mērķi. Nevis Amerika, kas grib šo karu izraisīt un atrodas aiz okeāniem, bet tieši mēs esam pataisīti par šo mērķi – mūsu pilsētas, infrastruktūra, neaizsargāti mierīgie iedzīvotāji, mazi bērni, sievietes, sirmgalvji, vēl nedzimušie. Apskatiet videomateriālus par Donbasu, lai gūtu priekšstatu, kāda varētu izskatīties Latvija pēc šīs avantūras.
Politiķu lēmumi izšķīdīs tukšumā, ja tauta tos neatbalstīs
Neesmu no tiem publicistiem, kurš visās nelaimēs vaino tikai politiķus. Es atzīstu un cienu tautas atbildību par to, kas notiek Dzimtenē, un uzskatu, ka viss, kas šajos gados noticis ar Latviju, bija iespējams tikai ar apzinātu vai neapzinātu, aktīvu vai pasīvu tautas atbalstu un sadarbību. Politiķi var lemt šo un to, bet, ja tauta to neatbalstīs, lēmumi paliks tikai uz papīra, kam labākā vieta miskastē. Piemēram, politiķi var lemt liberalizēt zemes tirgu, bet zemi iztirgoja pati tauta.
Politiķi var ielaist Latvijā ārzemju bankas un lielveikalus, bet šie lielveikali un bankas te neiesakņotos, ja pati tauta labprātīgi nekļūtu par šo veikalu un banku klientiem. Un izvēle taču bija, turklāt pilnīgi brīva! Gluži tāpat ir ar karu. Karš nenotiks, ja pati tauta tajā labprātīgi neiesaistīsies, ja noraidīs kara propagandu, ja neļaus sevi mobilizēt, neļaus sevi manipulēt, kā mūris nostāsies pret Latvijas telpas militarizāciju un izmantošanu kā placdarmu.
Kad citādi populārais, harizmātiskais un izciliem nopelniem bagātais Francijas prezidents Šarls de Golls gribēja turpināt koloniālo karu Vjetnamā, Francijas sievietes gūlās uz sliedēm, apstādinot militārās kravas. Francūži galu galā panāca, ka no Francijas tika izvāktas amerikāņu militārās bāzes, un pati Francija izstājās no NATO (NATO mītni pārvietoja no Parīzes uz Briseli). Pat amerikāņi, lai arī ar lielu novēlošanos, tomēr panāca savu okupantu izvākšanos no Vjetnamas un uz kādu laiku tā traumēja ASV militārismu, ka ASV karavīri neuzdrīkstējās valkāt uniformas Amerikas pilsētās, jo paši amerikāņi uz viņiem spļāva un sauca par slepkavām.
Un ja miljoniem ukraiņu mūsdienu Ukrainā spēj izvairīties no mobilizācijas Kijevas oligarhāta nāves eskadronos un soda ekspedīcijās, ja Ukrainā izgāzusies jau ceturtā vispārējā mobilizācija pēc kārtas, tad tas liecina vien par to, ka tauta ir reāls spēks, ja tā izvēlas par tādu kļūt!
Tātad – negaudīsimies par savu likteni un negaidīsim brīnumus no svešu spēku vietvalžiem, bet veidosim paši savu likteni! Tas karš, kurā mūs grūž Amerikas impērija, nav mūsu karš, un mums tajā nav jāpiedalās! Katra latvieša, katra Latvijas iedzīvotāja dzīvība ir svēta, tā nepieciešama nākotnes Latvijai, kad vienosimies to atjaunot!