Iesaki rakstu:

Arī šogad būs ļaudis, kas mēģinās jums iegalvot, ka tad, ja katrs ceturtais jūsu ģimenes loceklis bijis spiests doties svešumā, bet jūs paši esat iekrituši parādos līdz savu bērnu un bērnubērnu mūža galam, jūs esat īsti veiksminieki un ar jums notikušais - īstens veiksmes stāsts.

Neticiet viņiem.

Arī šogad būs ļaudis, kas mēģinās jūsu vietā pieņemt jūsu dzīves svarīgākos lēmumus, aizbildinoties ar to, ka viņiem ir tādas tiesības, ka jūs paši viņiem šādas tiesības kaut kad esat devuši (un tas tak nekas, ka neatceraties), ka jūs paši neapjēdzat savu laimi un ka gan jau ar laiku jūs kļūsiet prātīgāki.

Neticiet viņiem.

Arī šogad būs ļaudis, kas mēģinās jūs mācīt, kā pareizi dzīvot un kā pareizi domāt, un arī šogad viņi būs gatavi par nelielu, taisnīgu samaksu (no jūsu maka, protams) "sabiedrības interesēs" urbināt plāno galdiņu, nemaz nedomājot kautrēties par to, ka paši dzīvo pēc pilnīgi citiem - sīkas savtības un personiskās kabatas pildīšanas "principiem".

Neticiet viņiem.

Arī šogad būs ļaudis, kas mēģinās jums iestāstīt, ka traģēdija pirmām kārtām ir mācība, nevis noziegums, ka neizdarība ir panākums, bezatbildība - norma, neizlēmība - apdomība, gļēvums - saprāta pazīme, bet nodevība - vēl augstāka saprāta pazīme.

Neticiet viņiem.

Uz jūsu "veiksmes stāsta" rēķina, katrs savā veidā pārdodot vai gluži vienkārši palaižot vējā savu valsti, savu tautu un savu varbūt kaut kur vēl aizķērušos sirdsapziņu, šie cilvēki kaldina tikai un vienīgi paši savu personiskās veiksmes stāstiņu.

Jūs vaicāsiet - kam tad ticēt, ja viss ir tik slikti?

Ticiet sev.