Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vilku medību kvotas lielumu Latvijā nosaka divi faktori - no vienas puses zinātne, bet no otras - mednieku lobijs. Atliek tikai noskaidrot, kādās proporcijās un cik leģitīmi.

Katru gadu, medību sezonai sākoties, Valsts meža dienests (VMD) paziņo par vilku kvotas lielumu, atsaucoties uz oficiālo vilku uzskaiti Latvijā, kuru veic paši mednieki un kas pērn uzrādīja ap 967 vilkiem. Un, tikai lasot tādu speciālu literatūru kā, piemēram, Vilka aizsardzības plāns, var uzzināt, ka faktiski pastāv vilku uzskaites dubultā grāmatvedība.

Pēc vilku pētnieku datiem un aprēķiniem laika posmā 1999.-2007.g., Latvijā, medību sezonai sākoties, 15.jūlijā bija ne vairāk kā 300 vilku (un kvota vidēji bija 130 vilku liela). Tajā pašā laikā publiskajā telpā notika atsauces nevis uz vilku pētnieku aprēķiniem, bet gan uz tā saucamo „oficiālo uzskaiti”, kas neprecīzās metodikas dēļ uzrādīja divas vai pat trīs reizes vairāk vilku.

Ikgadējos VMD paziņojumos var izlasīt, ka Latvijā vilkiem tiek piemērota maksimāla medību slodze, kuras pamatojums meklējams gan vēsturē, gan lēmumu pieņemšanas procesā, kurā dominē tieši mednieku intereses un attieksme pret vilkiem un lūšiem kā „kaitēkļiem”, bet galvenokārt apstāklī, ka plēsīgo dzīvnieku monitoringu finansē no medībās iegūtiem līdzekļiem.

No Vilka aizsardzības plāna var uzzināt, ka 1999.-2007.g. vidēji tika nomedīti 43% no vilku populācijas un ka vilku skaits sāk samazināties, ja nomedīšanas apjoms pārsniedz 30-40%. Turklāt vilku kvotai klāt jāpieskaita tie jaunie vilki, kas iet bojā pirmajos trīs dzīves mēnešos (~ 50%), kad medības vēl nenotiek. Līdz ar to Latvijas vilku populācija pēc 50% jauno vilku bojāejas vēl tiek pakļauta 43% vilku kvotai, kas ir pārāk intensīva vilku medīšana, kam vajadzētu samazināt vietējo vilku populācijas skaitu.

Tomēr pēc 2007.gada vilku kvota nevis samazinājās, bet gan palielinājās no 130 līdz vidēji 180 vilkiem. Līdz ar to var pieņemt, ka daļu no populācijas skaita veido Latvijā ieceļojošie vilki no kaimiņos esošajām valstīm, piemēram, Krievijas un Baltkrievijas. To arī apstiprina nošauto vilku skaits pierobežas rajonos - pērn to bija vismaz 70 no 201.

Mednieku taktika, lai nodrošinātu arvien vairāk trofeju no strauji pieaugošām pārnadžu (stirnas, brieži, aļņi un mežacūkas) populācijām, ir šāda - jau no paša sākuma kā pašsaprotama lieta vilkiem un lūšiem tiek noteikta maksimāla medību slodze; pēc tam, ja kaut viens suns ir ticis vilku nokosts, tiek izsaukta televīzija un stāstīts, ka vienīgais glābējs ir mednieks ar savu lodi, bet, ja ir nokosta aita mežmalā - tiek sagatavots raksts vietējā laikrakstā.

Nekas tamlīdzīgs, protams, nenotiek, kad kārtējo reizi mežacūkas uzrok tīrumus vai stirnas izraisa avārijas uz ceļiem. To visu pavada neiztrūkstoša klaigāšana par to, ka vilki ir ļoti savairojušies, ka puse no kvotas tiek nošauta līdz decembrim bezsniega apstākļos un tāpēc jānosaka vēl papildlimits, lai varētu vilku pieaugumu „saprātīgi kontrolēt”.

Taču izskaidrojums tam ir pavisam cits - pēdējo 15 gadu laikā pārnadži ir vairākkārtīgi savairojušies, tāpēc mednieki var šaut stirnas, mežacūkas un staltbriežus daudz lielākos apmēros. Līdz ar to mednieki daudz biežāk ir mežā, un medniekam atliek tikai apsēsties medību tornī vai luktā un gaidīt, kad vilks pats viņam uzskries virsū medīdams pārnadžus.

Šajā sakarā jāpiemin Latvijas Valsts mežu (LVM) iniciatīva ļaut medniekiem par brīvu valsts mežos cirst kokmateriālus, lai celtu medību torņus/luktas. No tā izriet - jo blīvāks luktu tīkls, jo lielāka varbūtība nošaut arvien lielāku vilku skaitu īsākā laika posmā (ja pārnadžu blīvums paliek nemainīgs vai pat turpina pieaugt).

Vilku kvotas izvērtējums ir jāizskata sugas maksimālās vides ietilpības kontekstā, kas pēc esošā aprēķina svārstās ap 1100 indivīdiem. Ņemot vērā, ka vilks gadā patērē vidēji 500-800 kg gaļas (kas atbilst attiecīgi 17-27 stirnām gadā uz vienu vilku), tad maksimālā vilku sugas vides ietilpība tiek nodrošināta ar 18-29 tūkstošu stirnu patērēšanu gadā. Lai to novērtētu kopsakarībā, tad 2009./2010.g. medību sezonā VMD medniekiem atļāva nomedīt 44 tūkstošus stirnu. Bez stirnām Latvijā vēl ir arī bagātīgas mežacūku, staltbriežu, aļņu un bebru populācijas, kas pieejamas vilkiem un lūšiem.

Acīmredzama ir vajadzība noorganizēt izglītošanas kampaņu un pēc tam sarīkot prioritāšu izvērtējumu - vai sabiedrība atbalsta ekoloģiskās vērtības un lielo plēsēju šaušanas kvotu samazināšanu, vai arī mednieku dienaskārtība turpina dominēt pār ekoloģiju.

Jautājums “kam ir priekšroka uz Latvijas mežos dzīvojošiem pārnadžiem - vilkiem un lūšiem vai medniekiem?” būtu jāizlemj, ņemot vērā sabiedrības vairākuma nostāju.

Turklāt Latvijas sabiedrībai būtu interesanti uzzināt, ka Polijā jau kopš 1998.gada pastāv vilku medību liegums un 2009. gada uzskaite uzrādīja 543 - 687 vilkus, kuri dzīvoja 117 - 129 ģimenēs/baros. ASV Jeloustonas nacionālajā parkā (kur arī nenotiek vilku medības) 2008.gadā dzīvoja 124 vilki, no kuriem vairojās tikai 6 pāri. Bet Latvijā, kur pastāv maksimāla medību slodze, mazuļi dzimst 70% pieaugušo vilceņu.

No tā visa var secināt, ka Latvijā vilki tiek pakļauti pārmērīgai un absurdai medību slodzei, kas noved pie tā, ka vietējie vilki tiek padarīti par vairošanās mašīnām, lai pēc tam, kad viņi ir izšauti, vēl varētu pašaudīt arī ieceļojošos Krievijas un Baltkrievijas vilkus. Un kāds tam visam ir sakars ar ekoloģiju un vilku dzīvības vērtību kā tādu? Pilnīgs bezsakars un absurds.

Ja neskaita tos 50% vilku mazuļu, kuri iet bojā pirmajos trīs dzīves mēnešos, tad pārējo vilku liktenis ir tikt agrāk vai vēlāk nošautiem - tāda Latvijā ir aizsargājamas sugas pārstāvja ikdiena.

Tāpēc tā saucamais „kompromiss” starp medniekiem un VMD nozīmē - vispirms vilkus padarīt par vairošanās mašīnām un pēc tam visus apšaut. Tikai ar šādu politiku Latvijas mednieki ir ar mieru atvēlēt daļu naudas vilku un lūšu monitoringam.

Pēc gadsimtiem ilgas vilku vajāšanas pašreiz Latvijā var tikt aktualizēts jautājums par maksimālas vilku nomedīšanas kvotas pamatotību, jo Eiropas Savienības likumdošana un Latvijas starptautiskās saistības nodrošina vilku sugas tiesisko aizsardzību. Tāpat maksimālā vilku nomedīšanas kvota var tikt apšaubīta, ja tiek veikti sabiedrības izglītošanas pasākumi, kas kliedētu nepamatotās iedzīvotāju bailes par lielo plēsēju bīstamību cilvēkam, kā arī tiktu izskaidrotas ekoloģiskās funkcijas, kuras meža ekosistēmā, kas Latvijā aizņem pusi no valsts teritorijas, veic lielie plēsēji, ja tie ir pietiekami lielā skaitā.

Turklāt ir pamatotas aizdomas, ka esošā vilku kvota ir pārāk liela, lai populācija spētu dabiski atjaunoties. Arī barības resursu ziņā abas lielo plēsēju sugas (t.i. vilki un lūši, jo lāči veido nelielu populāciju) Latvijā ir nodrošinātas ne tikai esošo populāciju apmēros, bet arī sugas maksimālas vides ietilpības apmēros. Vienīgā ietekmīgā interešu grupa, kas iebilst pret lielo plēsēju nomedīšanas kvotas samazināšanu un pieprasa tās būtisku palielināšanu, ir mednieki, kas sastāda aptuveni vienu procentu no Latvijas iedzīvotāju skaita.

Bez sabiedrības iesaistīšanās un aktīvas viedokļa paušanas vilku un lūšu monitoringa finansējuma avots netiks mainīts, un stāvoklis būs tāds pats kā šobrīd vai arī vēl sliktāks - Latvijas vilku „elastīgais menedžments” būs reducēts tikai uz vilku vairošanās spēju krīzes apstākļos un tādiem blakus faktoriem kā ieceļojošo vilku skaits no kaimiņu zemēm.

Alternatīva pastāvošajai kārtībai ir šāda - tā kā likums nosaka Latvijas Valsts mežiem ievērot līdzsvaru starp mežu apsaimniekošanas ekonomiskajām, ekoloģiskajām un sabiedrības interesēm, tad, ņemot vērā sabiedrības vairākuma nostāju dzīvnieku aizsardzības jautājumā un ekoloģijas atziņas par lielo plēsēju lomu ekosistēmas līdzsvara sekmēšanā, LVM daļu no savas multimiljonu peļņas jāatvēl Latvijas lielo plēsēju monitoringam, izmantojot telemetrijas metodi (aptuveni 20 000 latu gadā) un VMD ikgadējā vilku kvota jānosaka atbilstoši to vilku skaitam, kas atkārtoti uzbrukuši mājlopiem (ja pirms tam veikti visi iespējamie pasākumi no lopkopju puses, lai mazinātu vilku uzbrukuma iespējamību mājlopiem).

Tādējādi tiks ievērots LVM atbalsts meža ekosistēmām un to iemītniekiem ne tikai PowerPoint prezentāciju līmenī, bet gan pēc būtības un lēmumus par medību kvotām noteiks nevis mednieku lobijs, bet gan sabiedrības vairākuma viedoklis.

Ikviens, kurš atbalsta vilku un lūšu monitoringa finansējuma maiņu un vilku/lūšu šaušanas apjoma samazināšanu, ir aicināts parakstīt petīciju manabalss.lv, kas tiks nosūtīta Eiropas Komisijai, Saeimai, zemkopības ministrei, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram, VMD un LVM.

Novērtē šo rakstu:

4
1