Iesaki rakstu:
Kad dīkdienis uzvelk taisnības cīnītāja masku, sanāk... čiks. Kas ir pēdējās nedēļās izmisīgi pēc uzmanības alkstošais “taisnīguma cīnītājs”, kurš sevi piesaka kā trauksmes cēlāju? Tieksmē pēc starmešu gaismām šis cilvēks ir ar “burtos pārvērstu verbālo caureju” piegāzis arī “Pietiek.com” slejas, bet “slavas zenītā” nonāca kā “atmaskojoša” sižeta dalībnieks “Nekā Personīga”.
Sižeta “āža kāja” gan bija švaki noslēpta, jo lietuviešu ēku pārvaldīšanas uzņēmuma “Civinity” intereses pārņemt Rīgas liftu saimniecību spraucās ārā no katras sižeta sekundes. Tas, ka “Rīgas Namu pārvaldnieks”, ko it kā pie taisnības mēģina saukt Jānis Augustīns Vaivods, nav sirdsšķīsto mūķeņu apvienība, ir skaidrs pat zīdainim, tomēr ir aizdomas, ka velns nav tik melns, kā mālē.
Lai to saprastu, ir vērts iepazīties ar Vaivoda kungu mazliet tuvāk, jo labais tonis saka, ka mums ir iespējami labi jāiepazīst un jāatbalsta draugi, kuri par mums rūpējas, arī ceļot trauksmes. Īpaši, ja viņš ir tik daudzpusīgs – sīku disciplinārlietu uzraudzītājs, vienlaikus arī kristiešu bards un nu, jau daudz par ilgu bez sirdssilta rezultāta pie sāniem, arī neliela kristiešu iepazīšanās klubiņa loceklis.
Pilnvērtīgai ainai man gan atbilstoši žanra stilistikai Vaivoda medus mucā jāieliek darvas karote – no Autotransporta direkcijas viņš tika patriekts. Rutīnas darbs, jo īpaši izvirzīto mērķu sasniegšana, nav Vaivoda kunga stiprā puse – pēc visa spriežot, ar to jānodarbojas citiem kolēģiem, jo viņa brīvajam garam nav izveidojusies beznosacījuma sakarība starp atalgojuma saņemšanu un faktiski padarītā darba apjomu, kā arī darba kvalitāti.
Kā apstākļos, kad cilvēks ir patriekts no darba, viņš konkursa kārtībā tiek pie darba RNP? Zinu, ka šis jautājums nodarbina ne tikai manu prātu. Tas noteikti “grauž” arī esošos vadoņus. Iespējams gan, ka atbilde ir acīmredzama un nav tālu jāmeklē - saliekot aprēķinu formulā dažus cilvēkus un notikušā laika grafiku, daudz kas pats no sevis nostājas savās vietās.
Vaivods darbu RNP sāka juridiskajā pārvaldē 2019. gada vasarā, kad par jomu atbildīgais valdes loceklis bija Ivo Lecis, bet mazāk nekā pēc mēneša par pārvaldes vadītāja kļuva Aina Drivniece, jo līdz tam nodaļa bija atstāta bez formālas vadības. Ja brīnāties, kur esat dzirdējuši šos uzvārdus, atgādināšu, ka Drivnieces uzvārds zināms saistībā ar zvērināta tiesu izpildītāja Veinberga lietu, kurā par nenozīmīgu parādu sirmgalve zaudēja dzīvokli un vienlaikus ar dzīvokļa zaudēšanas procesu viņai ar viltota vekseļa palīdzību tika nozagta arī izsolē par dzīvokļa pārdošanu iegūtā nauda – 28 000 eiro apmērā, kas palika no nekustamā īpašuma atsavināšanas izsolē.
Veicot padziļinātas pārbaudes, atklājās, ka RNP sadarbojas tikai ar dažiem īpaši izredzētiem un iemīļotiem tiesu izpildītājiem, kuri saņem miljonos mērāmas piedziņas lietas. Favorīts lietu sadalē pēdējos gados bija tieši Veinbergs.
Jaunā RNP vadība, kas uz to brīdi bija strādājusi vien dažus mēnešus, sāka parādu piedziņas saimniecības pārbaudes. Neticamā kārtā tieši tajā brīdī jaunā, vitālā un spriganā Juridiskās pārvaldes priekšniece Drivniece pēkšņi… saslima. Par viņas tālākajām gaitām man informācijas nav.
Savukārt Lecis, kurš ilgus gadus bija te RNP valdes priekšsēdētājs, te valdes loceklis, zaudējot amatu RNP, kļuva par “Civinity” augstas raudzes darbinieku, par ko var pārliecināties sociālajos tīklos publicētajos foto, kur viņš ar vēl pārīti ne tik pazīstamu uzņēmuma pārstāvju nofotografēts uz Rīgas domes kāpnītēm, īsi pirms došanās aizkulišu cīņā par Rīgas liftu saimniecības pārņemšanu. Interesanti, ka arī Vaivoda svarīgākais jājamzirdziņš TV sižetā bija liftu jautājums. Droši vien tā ir sakritība, jo es joprojām ticu mediju bezkaislīgai un neieinteresētai faktu atspoguļošanai. Joprojām ticu... Ticu.. Ticu. Atvainojos, man bija jānostiprina šis joks zemapziņas līmenī.
Turpinoties lielajām pārmaiņām galvaspilsētas domē, 2020. gadā kārtējo reizi mainījās arī RNP vadība, uzņēmumā notika iekšējās pārbīdes, savu ietekmi lēnām sāka zaudēt odiozais un pazīstamais RNP valdes konsultants, pašvaldības deputāts Valērijs Petrovs. Krēsls sāka ļodzīties arī valdes biroja vadītājam Aleksejam Aņisimovam. Pirmais, kurš amatā nonāca ar “Saskaņas” gādību, vēlāk gāza pašvaldības koalīciju un aizsāka juku laikus domē, bet otrais, nešķiramais vasalis, deva priekšroku palikt ēnā, tomēr RNP abi bija zināmi kā faktiskie uzņēmuma vadītāji. Turklāt zinātāji teic, ka domes koalīcija tika palikta zem sitiena tāpēc, ka abus kungus rupji norāva no siles, kurā viņi jau ne pirmo gadu, nekaunēdamies - skaļi čāpstinot un atraugājoties, bija “ielīduši ar visām četrām”.
Kāpēc tas viss ir svarīgi stāstā par J.A.Vaivodu? Tāpēc, ka J.A.Vaivoda pēdējais amats RNP bija saistīts ar Iekšējās kontroles nodaļu. Struktūrvienību, ko faktiski izveidoja V.Petrovs kopā ar A.Aņisimovu, lai labāk pieskatītu “savu” sili, tas ir saimniecību, tas ir RNP. Par iekšējās kontroles nodaļas vadītāju 2016. gadā tika iecelts Hermanis Eriņš. Plašākai sabiedrībai nezināms kungs, kurš no priekiem par izrādīto uzticību tajā pašā 2016. gadā ar A.Aņisimova brāli Maksimu Aņisimovu nodibināja uzņēmumu SIA "ERA Group".
M.Aņisimovs savukārt “godīgas daudzu pretendentu konkurences” rezultātā bija iekārtojies RNP IT struktūrvienības vadītāja krēslā. IT nozares speciālisti tā laika RNP dēvēja dažādos interesantos vārdos, bet bez cenzēšanas to publicēt nedrīkst. Maigākais ir “melnais caurums” jo nauda IT jomā tika grūsta iekšā bez jēgas un saprašanas. Precizitātei nedrīkstam aizmirst, ka IT lietas RNP ierasti bija I.Leča pārziņā. Tas īsumā viss par Iekšējo kontroles nodaļu, kurā bezkaislīgais J.A.Vaivods sāka “cīņu par labāku nākotni visiem”, ja tā var izteikties.
Pēc uzskaitītajiem faktiem, šķiet, ir lieki brīnīties par to, kāpēc Iekšējā kontroles nodaļa nepamanīja miljonos mērāmās īpatnības lietu nodošanā zvērinātiem tiesu izpildītājiem. Vai medijos piebļauto stāstu par čaulas kompāniju “Ferrus”, ar ko RNP bija spiests lauzt līgumu.
Pēc zinātāju nostāstiem, līdzīgi kā Autotransporta direkcijā, Vaivods sevi ar tiešo pienākumu izpildīšanu arī Iekšējās kontroles nodaļā neapgrūtināja. Termiņi tika kavēti it visā un ar glanci. Iespējams, vienkārši Vaivods, kā jau sīku personāla pārkāpumu tvarstītājs, bez atbilstošas pieredzes iepirkumu jomā, sāka izlikties par iepirkumu ekspertu un vienkārši netika galā. Bet šķiet, ka nesatraucās par ķibelēm, jo, kā teikts senā krievu parunā, zaldāts guļ, dienests rit.
Saaktivizējās gan tieši tajā brīdī, kad saprata, ka viņa tiešais priekšnieks atstās savu iepriekš tik omulīgo sēdvietu. Eriņš līdz ar jauno vadību bija zaudējis jebkādu “aizmuguri”, kā arī nespēja sniegt saprotamas un argumentētas atbildes par daudziem skandaloziem notikumiem, kas nepamanīti bija paslīdējuši garām Iekšējās kontroles “modrajam” acu skatam. Nav saprotams, kā un kāpēc Vaivods bija iedomājies, ka kļūs par Iekšējās kontroles nodaļas vadītāju, jo nebija nekādu indikāciju, ka tas varētu notikt – tam par labu nerunāja ne viņa darba rezultāti, ne nākotnes vīzija, ka viņš varētu strauji uzlabot sniegumu.
Brīdī, kad arī viņš saprata, ka nodaļas vadītāja vietu viņam neredzēt kā savas ausis, jo nodaļas darbs, arī pateicoties viņa “ieguldījumam”, vērtējot price/performance jeb snieguma un paveiktā darba apjoma attiecību, rezultātu ziņā izrādījās izteikti neefektīvs. Līdz gala rezultātam tika novesti tikai santehniķu, elektriķu, sētnieku un citu mūsu dzīvē svarīgu profesionāļu pārkāpumi. Cita līmeņa uzdevumi nodaļai bija par grūtu.
Protams, papīrs pacieš visu, tāpēc bija sadrukāti daži pseidodokumenti ar skaļiem nosaukumiem par it kā atrastiem pārkāpumiem. Diemžēl, līdzīgi kā reizēm notiek ar dažām tiesībsargājošajām iestādēm – skaļiem paziņojumiem ne vienmēr ir segums pierādījumos un turpinājums tiesas zālē.
Brīdī, kad Vaivods saprata, ka nodaļa tiks likvidēta un viņš nebūs ne tikai tās vadītājs, bet arī darbinieks, viņam “pēkšņi” iestājās apskaidrība, ka RNP visi ir korumpanti. Protams, izņēmums bija viņš un vēl pāris darbinieki. Turpmākajos mēnešos viņš skaļi deklarēja jebkurā vietā, kur pulcējās lielāks skaits darbinieku. Ja cilvēku tiešā tuvumā nebija, viņš par to aizgrābtā balsī izkliedza nezināmiem, iespējams, izdomātiem klausītājiem tālruņa klausulē. Svarīgo ziņu, ka viņam ir daudz “kompromāta”, un pavadziņu, ka tāpēc “labāk nevajag” viņu aiztikt, mēģināja arī novadīt līdz valdei. Lai vadība apzinās sekas, ja pēc veselu divu gadu ilgas karjeras vairākos “ūbersvarīgos” amatos nelietīgi izlems viņu atstāt bez iztikas līdzekļiem.
Skaidrs, ka pēc tam, kad no vienas darba vietas esi izmests, bet nākamajā strādājis par “melno darbu izsūtāmo” pie cilvēku grupas ar savdabīgām interesēm, darba atrašana var būt apgrūtināta. Iespējams, tāpēc Vaivodā pēkšņi pamodās “trauksme”, kuru viņš vēlējas “celt”. Te gan jāpievieno neliela atruna – trauksmes cēlājs klasiskā izpratnē ir cilvēks, kurš ceļ trauksmi, kad redz problēmu. Neatliekot to līdz momentam, kad par kaut ko jākaulējas ar darba devēju. Trauksmes cēlājam, kura rīcības motivācija ir sirdsapziņa un labāka nākotne visiem, būtu jāziņo uzreiz, nevis ilgstoši jākrāj mapītes.
Sākt baurot brīdī, kad viņam lūdza pievērsties jauniem izaicinājumiem? Vai man vienam šķiet, ka ticamības moments ir nozagts? Nemēģināšu apgalvot, ka šāda rīcība grauj pašu trauksmes celšanas būtību, bet tam noteikti ir negatīva ietekme uz visu trauksmes celšanas procesu.
Secinājuma daļā vēlos teikt, ka RNP acīmredzami ir problēmas ar darbiniekiem. Šķiet, ka katrs otrais, trešais darbinieks, kuram nav rīcības plāns sākt strādāt kādā konkurentu uzņēmumā un iegūtās zināšanas (informāciju) izmantot ar augstu atdevi, pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas ar uzņēmumu sāk “atmaskošanas” krusta karu. Tā Drivniece, izmantojot savu draudzeni, Rīgas domes Birokrātijas apkarošanas centra (tagad Iekšējo pārbaužu un korupcijas novēršanas nodaļa) darbinieci, aizvadītajā gadā realizēja neskaitāmas pārbaudes, draudzenes bijušajai darbavietai nosūtot desmitiem informācijas pieprasījumu.
Vaivodam šķiet, ka viņš domā plašāk, tāpēc sākumā informācija par “pēkšņi atklātajiem pārkāpumiem” tika nosūtīta visām svarīgākajām tiesībsargājošajām iestādēm, ietverot arī Iepirkumu uzraudzības biroju un izlaižot vien pāvestu. Iepirkumu uzraudzības birojam gan jāuzmanās – ja viņi nespēs pielāgoties Vaivoda paradigmai, arī viņi nonāks tautas ienaidnieku sarakstā.
Kāds šobrīd ir pseido trauksmes cēlāja mērķis? Gan jau, ka to ir aizmirsis viņš pats, jo jaunākajos “Vaivoda suņa murgu” sējumos korumpanta birka ir piekarināta vairumam no esošās Rīgas domes vadības. Ticamības moments ir zudis, jo korumpanti ir nevis tie, kuri ir korumpanti pēc noteiktām pazīmēm, bet tie, kuri nevienojas ar Vaivodu vienotā meldiņā.
Pie secinājumiem rekomendēju RNP uzlabot namu pārvaldīšanu un darbinieku atlasi. Ticu - ja šajās kategorijās tiks sasniegti uzlabojumi, rīdzinieki saņems labāku pakalpojumu. Lai to izdarītu, nepieciešami profesionāli darbinieki, kuri strādā, nevis iecerējuši kļūt par informētiem pseidomocekļiem, lai būtu argumenti sevi saglabāt algas sarakstos. Tā mēs nonāksim pie darbiniekiem, kuri dara savu darbu, un šī procesa sekas būtu daudz laimīgāki rīdzinieki.