Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Līdz šim man šķita, ka mums pašlaik ir valsts vadītājs, kurš jebkurā dzīves situācijā spēj izkulties, aizrunājot klausītājiem ausis ar „valstsgribām”, „likteņkopībām” un citiem līdzīgiem daiļvārdiem. Nu ir izrādījies, ka Lato Lapsa ar savu grāmatu „Viltvārdis” ir padarījis Egilu Levitu klusiņu un bikliņu - pēc pirmajiem trim haotiskajiem paziņojumiem iestājies klusums, par iespējamiem tiesas darbiem un apmelojumiem vairs ne vārda.

Sameklēju pa internetu visas trīs reizes, kad grāmatas varonis ir publiski izteicies par tās saturu un tās autoriem.

Pirmā reize – prezidenta preses konference:

„Ziniet, katru dienu tiek publicēti simtiem dažādu sacerējumu pasaulē par plakano zemi un par lidojošiem šķīvīšiem, un tamlīdzīgi. Es domāju, ka es ieturu zināmu informatīvu higiēnu, un veltīt laiku šādiem sacerējumiem man nav.”

Otrā reize – Rīga TV24 raidījumā „Dienas personība”:

„Attiecībā uz mani man jāsaka, ka man ir visaugstākā līmeņa pielaide, kāda valstī ir, un mēs visi zinām, ka tur ir ļoti augsti kritēriji un ne visi tos arī iztur. Šī pielaide ir, un tas lielā mērā ir arī atbilde uz jautājumiem, teiksim, faktuāliem jautājumiem.

Otrs, es gribētu teikt tā, es esmu savā dzīvē ļoti, ļoti pateicīgs vispirms, protams, savai dzimtai, kura ir pārdzīvojusi 20.gadsimta sarežģītos likteņus un savā veidā ir devusi šos gēnus, šos pieredzes gēnus arī man. Un es ieteiktu visiem pētīt labāk savu dzimtu, es varbūt to darīšu tad, kad beigšu savu prezidentūru, jo tas rada labāku izpratni gan par vēsturi, gan arī par savu tuvāko apkārtni.

To darot, ir ļoti svarīgi neiekrist padomju propagandas slazdos, vērtējot tā laika notikumus, vērtējot tā laika dokumentus, kas ir pilnīgi citādākā sistēmā radīti un lietoti, kā tas šodien mūsu demokrātiskajā valstī ir. Tā kā es domāju, ka tas ir…

Es katrā ziņā esmu ļoti pateicīgs saviem vecākiem, kuri ir ļoti daudz, teiksim, ziedojušies manā labā ļoti grūtos apstākļos. Ļoti grūtos apstākļos. Un es esmu pateicīgs arī visiem draugiem un maniem domu biedriem, ar ko mēs kopā esam ļoti daudz paveikuši gan trimdā, gan arī Latvijā.

Es esmu pateicīgs arī visiem kritiķiem, apmelotājiem un visiem tiem, kuri, teiksim vēlas novirzīt mani no tiem mērķiem, ko es esmu uzstādījis gan kā persona personīgi dzīvē, gan kā valsts prezidents, jo tas man ir papildu stimuls uzskatīt, ka mans ceļš un mana virzība ir pareiza, pareiza virzība uz modernu un tiesisku valsti, kas nozīmē pretoties tam, tiem un tām virzībām, kas būtu pret, kas vēlētos to bremzēt.

Tā ka es esmu visiem pateicīgs par visu, kā es tieku vērtēts – pozitīvi un negatīvi. Būtu jāņem vērā tas, ka mēs esam demokrātiskā valstī un katram ir iespēja izteikt savu viedokli. Un tas, protams, ir liels, liels pluss. Un to, protams, es arī respektēju.

- Vai kādā tiesvedības ceļā tur risināt kādus jautājumus? Vai jūs saskatāt, ka tur ir kaut kas vērts?

- Tādā gadījumā man būtu jāiedziļinās tajā grāmatā, bet, cik es zinu no tā, man jāsaka, ka visi šie vērtējumi un šī mērce ir tāda, ka es domāju, to neviens neņem nopietni.”

Trešā reize – TV3 ziņu raidījumā:

„Saņemot visaugstāko pielaidi, ir ļoti rūpīgi pārbaudīta attiecīgā persona visos aspektos, zinām, ka kritēriji ir ļoti augsti, virkne politiķu nav izturējusi šo pārbaudi. Man ir visaugstākā pielaide, tā ir atbilde pēc būtības. Katrs cilvēks var izteikt savu viedokli, ja ir specifiski jautājumi, varam kādā sarunā to pārrunāt, visus šos jautājumus, ar godprātīgiem dalībniekiem. Ar godprātīgiem! Jo tiesiskas valsts princips neļauj amatpersonām un privātpersonām uzturēt kontaktus ar cilvēkiem, kuriem ir tiesas spriedums, ka tie rīkojas negodprātīgi!”

Kas, manuprāt, skaidri izlasāms šajos pietiekami putrainajos paziņojumos:

1. Vispirms Egils Levits saka, ka grāmata ir pilnīgas blēņas, bet pēc tam sāk taisnoties, nevis atspēkojot konkrētus faktus, bet piesedzoties ar valsts noslēpuma pielaidi.

2. Vispirms Egils Levits saka, ka grāmatu lasīt ij nedomājot, bet trešajā sižetā jau izrādās, ka pietiekami labi ir informēts par tās saturu.

3. Vēl no Egila Levita krāšņākajiem „argumentiem” var pieminēt:

- ieteikumu katram pētīt pašam savu dzimtu un nebāzt degunu svešās lietās (kas precīzi saskan ar viņa kancelejas vadītāja vēstulē izteiktajiem draudiem grāmatas autoram),

- mēģinājumu „Viltvārdī” minētos faktus un arhīvu dokumentus uzdot par „viedokli”,

- skaidru paziņojumu, ka viņš vis netaisoties sniegt skaidrojumus negodprātīgiem ļaudīm (kuri atšķirībā no „Viltvārdī” uzskaitītajiem „galma žurnālistiem” nepublicē visus tos grāmatas varoņa melus, kuri viens pēc otra izpreparēti grāmatā),

- jau pavisam komisku apgalvojumu, ka padomju laika dokumentus vajagot vērtēt „pareizi” (un laikam neņemt vērā visus tos faktus, ko atklāj Levitu ģimenes pārstāvju rakstu darbi okupācijas varas iestāžu pārstāvjiem),

- un pavisam klasisku krieviski-putinisku paziņojumu, ka „apmelošana” (=nepatīkami fakti) tikai apliecinot viņa kursa pareizumu.

Vārdu sakot, ir skaidrs, prezidents acīmredzot ir nelielā izmisumā un panikā, jo vienkārši nesaprot, ko viņam iesākt, bet visi tūkstošus saņemošie padomnieki ir izrādījušies nekam nederīgi. Jā, tad laikam tiešām labāk turpmāk paklusēt.

Novērtē šo rakstu:

182
12