Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizejošā paaudze, kad atjaunoja Latviju, 1991. gadā teica: „Mēs ceram uz jums. Mēs ticam jums. Mēs prasām jums.” Un tas attiecas tieši uz mums. Viņi runāja par mums. Viņi atstāja Aizejošās paaudzes testamentu mums. Un uz mums cer vēl nedzimušie bērni. Tieši uz mums. Tagad.

Pavisam citur ļoti vienkāršo jautājumu ir uzdevis Nobela prēmijas laureāts fizikā Žoress Alfjorovs. Tas nekas, ka ne par mums: “Kāpēc vēl man jāmaksā nodokļi un jāapmaksā milzīga amatpersonu armija? Ja valsts noveļ visu uz mums pašiem, lai pazūd, mums pašiem būs daudz vieglāk.”

To pašu katru dienu prasa mūsu cilvēki. Dažādās formās, bet tieši to pašu.

Ko mēs varam atbildēt? ‘To pašu, ko Jānis Čakste tieši pirms 100 gadiem? Un viņš teica: “Mums vēl nav partiju valstiskā nozīmē. Ir tikai šauras grupas, kas cenšas izmantot valsti personīgās interesēs.” Bet viņš to teica pirms 100 gadiem! Šodien, 100 gadus pēc mūsu valsts dibināšanas neesam tikuši tālāk.

It kā mēs nezinātu, ka nav atšķirības starp atbildību un valstsvīru. Acīmredzot nezinām, jo pie varas esošie nav sadzirdējuši arī mūsu valsts prezidentes Vairas Vīķes Freibergas pirms 20 gadiem sacīto, ka atbildība un valstsvīrs – šie vārdi raksturo viens otru, un ceru, ka tie ir un būs nedalāmi.

Kas tad raksturo valstsvīru un kāda ir valstsvīra atbildība? Pēdējo notikumu kontekstā ar pie varas esošo partiju priekšvēlēšanu solījumu cinisku ignorēšanu, atklātu cilvēku krāpšanu OIK neatcelšanas sakarā, skolotāju protestiem, valdībai nepildot doto vārdu, atbilde uz jautājumu, kas ir valstsvīrs, ir ļoti vienkārša. Ministru prezidentam ir jādzīvo kā skolotājam, bet skolotājam ir jādzīvo kā ministru prezidentam. Tas ir valstsvīra uzdevums. Būt paraugam darbos, ar savu piemēru būt skolotājam tautai. Būt valsts vadītājam, kurš ne tikai vārdos, bet arī darbos tautas labklājību ceļ ministru prezidenta un viņa komandas labklājības līmenī.

Vispārīgi par valdību

Bet kāda ir mūsu valdība un kāds ir tās vadītājs?

Mans kolēģis Didzis Šmits šī gada 23.janvārī no Saeimas tribīnes pirms balsojuma par šīs valdības apstiprināšanu minēja šādus vārdus: “Oto fon Bismarks kādreiz teica, ka politiķi domā par nākamajām vēlēšanām, bet valstsvīri domā par nākamajām paaudzēm. Diemžēl šodien šeit mēs zem vārda “politiķis” ieviešam pat trešo kategoriju papildus šīm divām. Es nezinu, kā to var nosaukt. Jo šobrīd šajā zālē ir ne viens vien cilvēks, kurš nedomā pat par nākamajām vēlēšanām, kurš domā par esošajiem kriminālprocesiem un par to, vai viņam būs mandāts tuvā nākotnē. Ne tikai domā... Bet zināmā mērā šī valdība ir uzkonstruēta ap to – ap savstarpējiem solījumiem šajā sakarā. To mēs redzēsim pavisam drīz. To mēs redzam jau šodien. Es nezinu, vai ir iespējams vēl zemāk nolaisties!”

Cik precīzi un atbilstoši šim brīdim, kad valdības komandā Moneyval rekomendāciju ieviešanas un bezkompromisa tiesiskuma laikā Tieslietu ministrijas otra augstākā politiskā amatpersona, parlamentārais sekretārs Juris Jurašs ir iesaistīts kriminālprocesā, par ko attīstītās valstīs mēdz likt cietumā.

Laikā, kad iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam joprojām nav piešķirta pielaide valsts noslēpumam, ļoti iespējams, tikai tāpēc, ka viņam ir jāklausa smagos noziegumos aizdomās turētā deputāta Kaimiņa norādījumiem droši vien sargāt gan pašu, gan Meroni.

Vai varētu būt tā, ka šī pielaide iekšlietu ministram joprojām nav arī tāpēc, ka par parlamentāro sekretāru iekšlietās bija jāpieņem deputāts Aldis Blumbergs, par kura ārpusreglamenta darbībām tiesu gaiteņos un nevis tiesu zālēs, jurisprudences vēsturē klejo nostāsti, par kuriem skaļi nerunā, bet ar kuriem lielas pie izslēgtiem telefoniem.

Premjeram Kariņam tas ir vienalga, jo Premjers Kariņš valsts budžeta pieņemšanas debašu runā šī gada 3.aprīlī tribīnē kāpj nevis ar vīziju par valdības un valsts mērķiem un solījumu izpildes konkrētu un izmērāmu grafiku, bet, citēju: “Jums, protams, ir ļoti patīkama ēdnīca, un es ar prieku šodien pie jums pusdienas pat ēdu.”

Premjera komandu raksturo kartona bučotāju revanšistu klubiņš, kura biedre Juta Strīķe debašu laikā par atbalstu daudzbērnu ģimenēm, nevis šo atbalstu sniedz, bet maniakāli smejas, tāpat kā vasarā Garciemā ar polšu rokās pie polkovņika Juras.

Šo valdību atbalsta neretietis Sandis Riekstiņš, kuru Konkurences padome soda par sarunātām un mākslīgi uzskrūvētām cenām meliorācijā un kas budžeta izskatīšanas laikā nevis kāpj tribīnē, lai debatētu par valsts nākotni, bet, apkaunojot parlamenta būtību, tukšs kā basketbola bumba driblē pa Saeimas sēžu zāli, meklējot kartonu.

Savukārt demogrāfijas jautājumu uzurpētāji no Nacionālās apvienības ar Saeimā neiekļuvušo, bet premjeram pietuvināto Imantu Parādnieku Saeimas budžeta un finanšu komisijas sēdē, laikā, kad koalīcija ciniski noraida demogrāfiju veicinošus priekšlikumus vienu pēc otra, klusējot apskata jaunāko vīriešu modi, laikam ilgojoties būt Džordžs Klūnijs, kaut ir un paliek tikai Parādnieks, to pēc tam cenšoties notušēt ar saukļiem “krievi nāk” nākamā Saeimas sēdē.

Premjeru apmierina ministre Ilze Viņķele, kuru pat pašas partijas biedri no pirmās vietas sarakstā nosvītroja uz pēdējo un kam ministra postenis bija dzīvības un nāves jautājums, jo citu darbu atrast acīmredzami nevarēja.

Nevienlīdzības mazināšana

Šī gada 23.janvārī premjers Kariņš pirms valdības apstiprināšanas minēja sekojošo: “Vispirms trīs lietas – kādi ir mērķi, kā mēs kopā strādāsim un kas būs mūsu prioritātes. Kā plašākos mērķus es esmu izvirzījis trīs galvenās lietas. Pirmais ir ļoti visaptverošs – celt tautas labklājību. Nu kas tad būtu jebkuras valdības galvenais mērķis, ja ne šis! Protams, mums ir arī jānodrošina taisnīgums un tiesiskums valstī, mums ir jāsamazina nevienlīdzība visās tajās izpausmēs, kādās valstī tā ir.”

Nevienlīdzības mazināšana, kas uzskatāmi nenotiek, ir labākais piemērs. Laikā, kad protestē skolotāji, kad mirst dzimstība un vircas bedrē tiek iegrūsta uzņēmējdarbība ar elektrības augstākajām cenām vai darbaspēka nodokļu nepanesamo slogu, vai arī attieksmi no Valsts ieņēmumu dienesta puses pret uzņēmējiem kā noziedzniekiem per se, ir sarīkota sacensība – kurš ministrs kļūs bagātāks. Kariņš ar kino Pionieris darījumiem un Kipras ofšoriem, aiz kuriem slēpta Maskavas nauda vai uz nodokļu maksātāju rēķina pārticībā eksistējošais operas ložu dinozaurs Edgars Rinkēvičs.

Edgars Rinkēvičš, nevienu dienu dzīvē neesot bijis uzņēmējdarbībā, šobrīd ik mēnesi var iekrāt nu jau 2800 eur. Man nav žēl, ja tāpat to varētu ikviens Latvijas cilvēks. Šī valdība ir uzbūvēta, lai Rinkēvičs drīz jau uz nodokļu maksātāju rēķina būtu miljonārs. Tālu vairs nav.

 Laikā, kad cilvēki aizbrauc no valsts, jo nevar savilkt galus. Laikā, kad medmāsas saņem ubagu grašus. Laikā, kad uzņēmēji pārceļas uz kaimiņvalstīm, ir radīta idiotiska valsts aparātā strādājošo armijas uzturēšanas sistēma, nevis atbalstīts vidējais uzņēmējdarbības slānis, kas rada nodokļus. Rinkēvičs ar mietu ir jādzen uzņēmējdarbībā, lai parāda, kā tur spēs uzkrāt 340 tūkstošus eiro ar savu darbu ar esošām elektrības cenām vai reģionā nekonkurētspējīgākajām darbaspēka nodokļa likmēm, bet ne uz citu rēķina.

Uzņēmējdarbības kritums

Ja jau pievērsos Rinkeviča personīgajam veiksmes stāstam, tad arī ir jāuzsver, ka statistikas dati liecina - samazinās uzņēmumu ar ārvalstu kapitālu un arī pašmāju uzņēmumu skaits, kas liecina par uzņēmējdarbības vides problēmām. Tas nozīmē, ka, samazinoties uzņēmumu, nodokļu maksātāju skaitam, viss nodokļu slogs gulstas uz atlikušo uzņēmumu pleciem. Šajā sakarā jāuzsver, ka Lursoft ir aprēķinājis, ka patlaban ārvalstu investīcijas ieguldītas 27 800 uzņēmumu pamatkapitālos, no kuriem 76,40% gadījumu ārvalstu investoru ieguldījums veido 100% no uzņēmuma kopējā pamatkapitāla.

Jānorāda, ka gada laikā uzņēmumu skaits ar ārvalstu ieguldījumu samazinājies par 7,16%. Kritums vērojams jau vairākus gadus pēc kārtas. Jāteic, ka kritums ir ne tikai ārvalstu kapitāla uzņēmumu līknē, līdzīga aina paveras, arī apkopojot datus par uzņēmumiem ar 100% vietējo kapitālu. Lursoft dati atklāj, ka Latvijā reģistrēti 127 153 uzņēmumi, kuru pamatkapitālu veido 100% vietējais ieguldījums. Salīdzinot ar gadu iepriekš, šogad šādu uzņēmumu skaits samazinājies par 3,91%.

Nodokļu politika

Šajā kontekstā ironiski jāuzsver, ka Kariņa valdība savā deklarācijā ir apņēmusies veidot saprotamu un taisnīgu nodokļu politiku, nodrošinot labāko biznesa vidi Baltijas valstīs, tautsaimniecības konkurētspējas, produktivitātes un investīciju apjoma paaugstināšanu. Frāzes bez satura.

Taisnīga nodokļu politika ir tāda politika, kas motivē Latvijas iedzīvotājus, uzņēmējus labprātīgi veikt pilnīgu nodokļu un nodevu nomaksu. Un ne tikai vēlmi veikt nodokļu un nodevu nomaksu, bet valdības politikai jābūt tādai, lai uzņēmēji spētu šos nodokļus nomaksāt un pēc nodokļu nomaksas arī gūtu peļņu. Līdzīgi kā Rinkēvičs uz nodokļu maksātāju rēķina spēj uzkrāt 2800 eur mēnesī.

Nevienam, nav noslēpums, ka daudzi uzņēmumi savu darbību ir pārcēluši uz citām Eiropas Savienības valstīm, kurās ir draudzīga nodokļu politika un kurās darbojas princips “Konsultē vispirms”, un, uzņēmējs, valsts budžeta līdzekļu pelnītājs netraucēti var nodarboties ar saimniecisko darbību. Daudzi no šiem uzņēmumiem, kuri jau ir pametuši vai plāno pamest Latvijas tirgu, ir saistīti ar valdības deklarācijā minēto inovatīvo un augstas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu radīšanu.

Aizliedzošas tiesību normas, kas raksturīgas Kariņa valdības politikai, ir vāja uzraugošā un kontrolējošā valsts pārvaldes aparāta pazīme, kas pierāda nespēju motivēt valsts iedzīvotājus labprātīgai un pilnīgai nodokļu un nodevu nomaksai.

Kontrole, sodu sistēma, birokrātija ir radījusi uzņēmējos bailes no valsts pārvaldes.

Daudzi uzņēmēji atsakās atklāti paust informāciju par negatīvo pieredzi saskarsmē ar valsts pārvaldes iestādēm, baidās no sekojošām represijām no šo iestāžu puses. Un šādas represijas seko.

Šeit īpaši izceļams Jaunās vienotības vadītās Finanšu ministrijas pakļautībā esošā iestāde - Valsts ieņēmumu dienests, kurš kopš Kariņa valdības darba uzsākšanas ir uzsācis kursu, kas neatbilst Valdības deklarācijā minētajam mērķim uzlabot uzņēmējdarbības vidi, veidojot to par labāko biznesa vidi Baltijas valstīs.

Tieši pretēji, ar valdības darba uzsākšanu, finanšu ministra darba uzsākšanu, jaunās VID vadītājas iecelšanu publiski izskan aizvien vairāk pārmetumu iestādes represīvajām darba metodēm.

Un šīs, represīvās metodes kļūst aizvien prettiesiskākas un sabiedrībai neizprotamākas.

Presē beidzot parādās ziņas, ka uzņēmēji vairs nespēj klusēt. Jo klusēšanas cena ir uzņēmējdarbības pārcelšana uz citu valsti, vai, uzņēmējdarbības pārtraukšana. Un klusēšanas cena var būt arī aizbraukšana no Latvijas.

Šobrīd mēs nevaram runāt par aizbraucēju atgriešanu, mums ir jārunā par aizbraukšanas apturēšanu. Un mums katram ir pazīstami cilvēki, kuri domā par pārcelšanos uz citu valsti, par iespējām nodrošināt saviem bērniem nākotnes stabilitāti un paļāvību, ka pensionēšanās vecumā nebūs jādzīvo cilvēka necienīga dzīve, nespējot atļauties iegādāties medikamentus, veikt diagnostikas izmeklējumus, nodrošināt ar pirmās nepieciešamības precēm.

Tomēr, neskatoties uz nodokļu maksātāju izmisīgajiem mēģinājumiem vērst uzmanību uz uzņēmējdarbības iznīcināšanu Latvijā, rīcība neseko un arī nesekos, jo nodokļu maksātājs ir valsts budžeta papildinātājs, kuram ir tikai PIENĀKUMI un valsts budžetam nepieciešami ienākumi lielās ierēdniecības uzturēšanai.

Valsts ieņēmumu dienests publiski lepojas ar ieviesto EDS sistēmu, kura atvieglo nodokļu maksātāju iesniegto deklarāciju apstrādi un pārbaudi. Šķietami šādas sistēmas ieviešana būtu vērsta arī uz ierēdņu skaita samazināšanu. Bet nē. Jebkādu daudzmiljonu programmatūru, datu analīzes un apstrādes sistēmu ieviešana nav rezultējusies ar ierēdniecības samazinājumu.

Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju Valsts ieņēmumu dienests ir sodījis personas, kuras par saviem skaidrās naudas uzkrājumiem ir iegādājušās automašīnas Vācijā, Polijā, Lietuvā. No Valsts ieņēmumu dienesta represīvām darbībām iebiedētie automašīnu pircēji, saprotot, ka nav iespējama sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu, ir nomaksājuši sodus, lai arī sodu piemērošana par citā valstī veiktu darbību, nav Latvijas valsts jurisdikcijā.

Neskatoties uz precedentu par šāda administratīvā akta pretlikumību, VID nevienam iepriekš nelikumīgi sodītajam Latvijas iedzīvotājam nav izsūtījis paziņojumu par nelikumīgi iekasētās soda naudas atgriešanu.

Aktīva komunikācija ar nodokļu maksātājiem notiek tikai jautājumos, kas saistīti ar nodokļu iekasēšanu, savukārt jautājumos, kas saistīti ar nepamatoti iekasētu nodokļu vai soda naudas atmaksu, šāda komunikācija nenotiek.

Tas ir valsts pārvaldes modelis, kur nav svarīgas nodokļa maksātāja likumiskās intereses.

Nodokļu maksātājs šajā modelī ir valsts budžeta papildinātājs, kuram ir tikai PIENĀKUMI, bet kuram nav tiesības. Tas ir vergs uzburbušā valsts aparāta uzturēšanai.

Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju Valsts ieņēmumu dienests ir vērsies pret vairākiem LV uzņēmumiem par reprezentatīvā auto nodokļa nomaksu, nosakot darījumu vērtību pēc saviem ieskatiem, nevis automašīnu pirmdokumentos uzrādītajai iegādes vērtībai.

Ne visi mazie un vidējie uzņēmumi spēj algot juristus, lai cīnītos ar uzraugošo un kontrolējošo iestāžu patvaļu tiesību normu interpretācijā. Daudzi, lai, neradītu sev negatīvas sekas, paklausīgi veic VID vēstulēs minēto nodokļu nomaksu un aizbrauc no valsts.

Konkrētajā gadījumā es vēlos pateikt paldies uzņēmējam Andrim Ramoliņam, kurš neklusēja, nebaidījās no iespējamām sekām un pievērsa preses uzmanību šādai VID patvaļai.

Līdz ar to valdības deklarētais par saprotamu un taisnīgu nodokļu politiku, nodrošinot labāko biznesa vidi Baltijas valstīs, tautsaimniecības konkurētspējas, produktivitātes un investīciju apjoma paaugstināšanu pretēji jebkādai loģikai ir panākams nevis ar valdības lēmumiem, bet tikai ar preses iesaistīšanos.

Skaidras naudas ierobežojumi

Vai valdības vēlme noteikt skaidras naudas ierobežojumus ir labvēlīga un motivējoša tautsaimniecības vide?

Tikai divos ES normatīvajos aktos tiek noteikti pienākumi attiecībā uz skaidras naudas izmantošanu.

1. Skaidrās naudas kontroles regulā ir paredzēta kontroles sistēma, kura piemērojama fiziskām personām, kuras ieceļo vai izceļo no Eiropas Savienības un kurām ir līdz valūta 10 000 EUR (desmit tūkstoši euro, 00 centu) vērtībā vai vairāk.

2. Ceturtajā direktīvā (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849) par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu ir noteikti uzticamības pārbaudes pienākumi attiecībā uz personām, kuras tirgojas ar precēm, ciktāl tās veic vai saņem maksājumus skaidrā naudā, kuru apmērs ir 10 000 EUR desmit tūkstoši euro, 00 centu) vai vairāk.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2018.gada 12.jūnija ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par ierobežojumiem skaidrās naudas apritei un veiktajiem pētījuma (Ecorys/CEPS) datiem Iekšējā tirgus pienācīgai darbībai ir vajadzīgi vienlīdzīgi konkurējoši apstākļi visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, un tos nav iespējams nodrošināt, ja pastāv ļoti atšķirīgi tiesību akti dalībvalstu līmenī, kas ne tikai kropļo godīgu konkurenci, bet var radīt uzņēmumu pārcelšanās pāri robežai, un līdz ar to ietekmēt patērētājus, kuri izvēlas preces par labākām cenām iegādāties citā valstī. Pētījumā kā noslēdzošais aspekts ir minēts, ka Eiropas iedzīvotāju skaidras naudas maksājumu ierobežošana ir sensitīva tēma un iespēju maksāt skaidrā naudā Eiropas Savienības iedzīvotāji uzskata par vienu no pamatbrīvībām, ko nedrīkst nesamērīgi ierobežot. Ņemot vērā pētījumu datus Eiropas Komisija neapsver nekādas likumdošanas iniciatīvas par šo jautājumu.

Kā norādīts pētījumā atšķirīgi tiesību akti kropļo godīgu konkurenci un izraisa uzņēmumu pārcelšanos uz valstīm ar labvēlīgāku nodokļu politiku.

Iepriekš minētais skaidri definē Eiropas Savienības attieksmi pret skaidras naudas darījumu ierobežošanu Eiropas Savienības teritorijā un fizisku personu, Eiropas Savienības pilsoņu pamatbrīvību ievērošanas principiem.

Neskatoties uz Eiropas Komisijas ziņojumā paustajām atziņām, Atrūra Krišjāņa Kariņa izpratne par taisnīgu nodokļu politiku un labvēlīgu uzņēmējdarbības vides radīšanu ir pretrunā ar ES pamatnostādnēm un nav motivējošs signāls Latvijas iedzīvotājiem.

Ja atsevišķas valstis ir ieviesušas ierobežojumus un noteikušas griestus skaidras naudas apritē uzņēmumiem, tad Latvija šos ierobežojumus ir vērsusi arī pret fiziskajām personām, kuras neveic saimniecisko darbību

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16.pants nosaka jebkura Eiropas Savienības pilsoņa darījumdarbības brīvību Eiropas Savienības teritorijā, kas balstīts uz Tiesas judikatūru, un atzīst brīvību veikt komercdarbību un brīvi slēgt līgumus, fiziskai personai ar fizisku personu un fiziskai personai slēgt darījumu ar juridisku personu. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17.pants – nosaka pilsoņu tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, savukārt 38.pants nosaka augstu Eiropas Savienības patērētāju aizsardzības politiku.

Visiem Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Eiropas Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Ciktāl Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 3.pants nosaka Eiropas Savienības ekskluzīvi kompetenci par Eiropas Savienības iekšējā tirgus darbībai nepieciešamo konkurences noteikumu izveidošanu, kopējo tirdzniecības politiku, savukārt 26.panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts “Savienība paredz pasākumus, lai izveidotu iekšējo tirgu vai nodrošinātu tā darbību saskaņā ar attiecīgajiem Līgumu noteikumiem. Iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumiem ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite”.

Reversais PVN

Valdības deklarācijā noteikts, ka tā uzstās uz plašāku reverso PVN ieviešanas sistēmu. Starp citu, Reversā PVN maksāšanas sistēma ir īpaša PVN nodokļa maksāšanas kārtība un, atbilstoši ES pamatnostādnēm, ir izņēmuma veidā ieviešams pasākums, un tam jābūt galējam pasākumam. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ pēc ES ieskatiem šādi pasākumi ieviešami izņēmumu gadījumos un ieviešot PVN direktīvas normas. Latvija ir uzskatāma par čempionu reversās PVN sistēmas ieviešanā, reversā PVN maksāšanas kārtība Latvijā tiek piemērota kokmateriālu piegādēm, metāllūžņu piegādēm, būvniecībai, elektroprecēm, dārgmetālu piegādēm, graudu piegādēm. Un neskatoties uz to, ka Eiropas Komisija jau 2018.gadā ir izteikusi neapmierinātību ar reversā PVN piemērošanas kārtību Latvijā un par iespējamu pārkāpumu procedūras uzsākšanu, Artūra Karišjāņa Kariņa valdība plāno turpināt uzsākto kursu, kļūstot par reversā PVN maksātāja čempioniem un tiesībām saņemt EK soda sankcijas.

Premjers Kariņš 23.janvārī arī teica: kādas tad būtu valdības konkrētās prioritātes?

Tātad pirmais. Mums ir jāsakārto finanšu sistēma. Mēs visi zinām, ka ir Moneyval ziņojums ar rekomendācijām, ko mums kopīgiem spēkiem darīt, lai valsts neiekļūtu tā saucamajā pelēkajā sarakstā, pelēkajā zonā. Tas faktiski ir apdraudējums visai sabiedrībai. Mums šis apdraudējums ir jānovērš. Otrais. Mēs stiprināsim taisnīgumu un tiesiskumu valstī.

2018.gada 23.augstā oficiāli tika publicēts Eiropas Padomes Moneyval komitejas savstarpējās novērtēšanas 5.kārtas ziņojums (turpmāk – Ziņojums) par Latviju, kurā novērtēti valstī īstenotie pasākumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanā (turpmāk – NILL/TF). Pēc Ziņojuma saņemšanas Latvijas valdībai un visam sektoram ir dots laiks uzlabot NILL/TF novēršanas sistēmas efektivitāti.

Moneyval 3.7.rekomendācijā ir noteikts, ka uzraudzības iestādēm jāturpina tālāk pilnveidot konsekventu politiku, pastāvīgi uzraugot amatpersonu atbilstību kvalifikācijas un reputācijas prasībām.

Ņemot vērā rekomendācijā noteikto, Pasākumu plānā ietverts pasākums – izstrādāt grozījumus NILL/TF novēršanas likumā, nosakot reputācijas prasības par NILL/TF novēršanas prasību izpildes atbildīgajām amatpersonām visos likuma subjektos. Tātad arī attiecībā pret premjeru pašu.

Moneyval 3.7. rekomendācija būtu attiecināma ne tikai uz NILL/TFN likuma subjektiem, bet arī uz valsts augstākajām personām:

1. Artūru Krišjāni Kariņu, kurš līdz šim brīdim nav sniedzis skaidrojumus par nekustamo īpašumu pārdošanas darījumu Rīgā, Skolas ielā 2.

Vēlos atzīmēt, ka pēc 2013.gada izmaiņām nodokļu jomu regulējošos normatīvajos aktos daudzas juridiskas personas nevis pārdod nekustamo īpašumu, bet iegulda to kā aktīvu jaunizveidota uzņēmuma pamatkapitālā un pēc tam pārdod šī uzņēmuma kapitāldaļas.

Kā 2013.gadā intervijā minēja ZAB zvērināts advokāts Taukačs no 2013.gada 1.janvāra ir stājusies spēkā arī vispārējā nodokļu pretizvairīšanās norma, tāpēc uzņēmumiem jābūt uzmanīgiem. «Ja procesi notiek uzreiz viens pēc otra - vispirms īpašums tiek ieguldīts pamatkapitālā un uzreiz pēc tam kapitāldaļas tiek pārdotas -, Valsts ieņēmumu dienests (VID) var šos darījumus skatīt kā kopumu un pārkvalificēt to kā nekustamā īpašuma pārdošanas darījumu, par ko jāmaksā 15% UIN».

Nekustamā īpašuma Rīgā, Skolas ielā 2 pārdošanas darījums tikai veikts, sākotnēji dibinot uzņēmumu, ieguldot fiziskai personai piederošu nekustamo īpašumu uzņēmumu pamatkapitālā un pēc tam jau pārdodot pamatkapitāla daļas.

Neskatoties uz Artūra Krišjāņa Kariņa publiski pausto informāciju, ka minēto darījumu secība faktiski bija vērsta ar mērķi pārdot nekustamo īpašumu, apšaubāma ir bezkompromisa tiesiskuma VID personā nespēja saskatīt šajā darījumu secībā iespējamo izvairīšanos no nodokļu nomaksas, ņemot vērā to, ka VID ir Jaunās vienotības pārziņā esošas Finanšu ministrijas pakļautībā esoša iestāde.

2. Par bezkompromisa tiesiskumu, protams, liecina J.Jurašs, kurš neskatoties uz to, ka pret viņu ir uzsākta kriminālvajāšana, turpina veikt Tieslietu ministrijas Parlamentāra sekretāra funkcijas; Ministru prezidents to pieļauj.

Taureņu sarunas

Lieki arī atgādināt, ka Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs, kriminālvajāšanai izdotais 13.Saeimas deputāts J.Jurašs bija viens no KNAB vadošajiem darbiniekiem laikā, kad tika veikti Taureņu pirts sarunu ieraksti, kā arī laikā, kad nezināmu iemeslu dēļ šie operatīvā ceļā gūtie pierādījumi ilgstoši netika izmantoti kriminālprocesu uzsākšanai, bet klusi gulēja operatīvo darbinieku seifos.

Viena epizode no slavenajām Taureņu pirts sarunām ir pamatā uzsāktajam kriminālprocesam pret Latvijas Bankas prezidenta Ilmāru Rimšēviču un uzņēmēju Māri Martinsonu. Un šī epizode tika uzsākta tikai pēc tam, kad tika veikta KNAB reorganizācija un atsevišķu KNAB darbinieku atbrīvošana. Būtiski uzsvērt, ka Moneyval un bezkompromisa tiesiskuma laikā mums amatā ir Latvijas Bankas vadītājs ar kriminālprocesu par smagiem noziegumiem un arī šajā sakarā premjers nedara neko vairāk, kā muļķīgi smaida, it kā ar miltu maisu pa pakausi būtu dabūjis. Lēmumi pieņemti netiek, un valsts reputācija no šādas situācijas turpina ciest.

3. Bezkompromisa tiesiskuma sakarā noteikti jāpiemin biržā kotēta un stratēģiski nozīmīga uzņēmuma Olainfarm busiņa akcionāru sapulces ar seniem Vienotības draugiem Prudentiju priekšgalā. Tieslietu ministrs J.Bordāns, kurš, neskatoties uz publiski pausto apņemšanos neiesaistīties AS Olainfarm mantinieču strīdos, iespējams, ir veicis darbības vienas strīda puses interesēs.

Proti. AS Olainfarm revidētais konsolidētais gada pārskats par 2017.gadu liecina, ka koncerns realizējis produkciju par vairāk nekā 122 miljoniem eiro, kas ir par 10% vairāk nekā iepriekš, un tas ir līdz šim lielākais apgrozījums uzņēmuma darbības vēsturē.

AS Olainfarm ir viens no vērtīgākajiem un lielākajiem Latvijas valsts nodokļu maksātājiem. Situācija Mantinieču strīda ietvaros ir nepieļaujama ne no valsts ekonomisko interešu viedokļa, ne bezkompromisa tiesiskuma viedokļa.

Lai arī tieslietu ministrs J.Bordāns publiski ir norādījis, ka viņam nav tiesības iejaukties akcionāru strīdos, publiski pieejamā informācija liecina, ka J.Bordāns personiski, kā arī pastarpināti ar ZAB Wall partnera G.Āboltiņa starpniecību ir organizējis un iespējams ticies ar AS Olainfarm strīda vienu pusi, savukārt atteicis tikšanos strīda otrai pusei. Tāpat premjers nekādā veidā nav centies pārliecināties, vai J.Bordāns ir iejaucies Uzņēmumu reģistra darbā jautājumā, kas saistīts ar busiņa akcionāru sapulces lēmuma reģistrēšanu.

Arī Iekšlietu ministrijas klusējošā attieksme pret 2019.gada 2.aprīlī notikušo bezprecedenta akcionāru sapulci, kas norisinājās pie AS Olainfarm teritorijas vārtiem, mikroautobusā, nav pieļaujama.

Minētā sapulce, tās formāts, klātesošās personas atsauc atmiņā deviņdesmitos gadus, kad uzņēmuma pārņemšanu, ar reiderisma elementiem, organizēja ar kriminālām aprindām saistītas personas.

Bet tas notiek 2019.gadā valstī, kur valdība ir deklarējusi bezkompromisa tiesiskumu kā augstāko mērķi.

Tieslietu ministrs nekavējoties, neievērojot politiķim noteiktās ētikas normas, aizstāvot savu partijas biedru J.Jurašu, pret kuru tika uzsākta kriminālvajāšana par valsts noslēpuma izpaušanu, vērsās vairāku valstu vēstniecībās. Tajā brīdī J.Bordānu neatturēja, ne iespējamiem valsts reputācijas riski, ne TM kompetences. Taču situācijā, kad apdraudēta viena no lielākiem Latvijas zāļu ražotāja nākotne, starptautisko investoru intereses, apdraudēts Latvijas tiesiskums un reputācija, J.Bordāns izvēlas publiski distancēties no kritiskās situācijas uzņēmumā, bet paralēli organizējot tikšanās vienas puses iespējamo interešu aizstāvībai.

4. Par bezkompromisa tiesiskumu šīs valdības izpratnē liecina arī A.Kaimiņš, kurš, būdams Saeimas deputāts, jau neslēpj savu draudzību ar Meroni pietuvināto personu Gobiņu laikā, kad valsts drošības dienesti minētās personas faktiski atzinuši par tādām, kas var radīt bīstamību Latvijas Republikai, tādējādi neļaujot iegādāties šīm personām Radio SWH.

Bezkompromisa tiesiskums arī nozīmē, ka Artūra Krišjāņa Kariņa valdībā strādā četri ministri, kuri līdz šim brīdim nav saņēmuši pielaidi darbam ar valsts noslēpumu, lai gan pirms valdības izveidošanas tieši šis bija galvenais arguments ministru izvēles kritēriju noteikšanā.

Šādas valdības sastāvs un pār viņiem esošā aizdomu ēna padziļina plaisu starp politiķiem, valdību un sabiedrību.

Dziļā plaisa un sabiedrības neizpratne tikai veicina emigrācijas procesus, nodokļu maksātāju vēlmi strādāt un maksāt nodokļus valsts budžetā.

Minētā situācija sabiedrībā rada pārliecību, ka viens likums un viena taisnība ir tikai uzraksts Ministru kabinetā un augstas reputācijas prasības nav attiecināmas uz koalīcijai piederošajām personām.

Valdības pašreizējais darbs ir vērtējams kā slēpšanās no reālās situācijas valstī. Runājot un risinot jautājumus, kas neskar pašu būtiskāko – iedzīvotāju labklājību, uzņēmējdarbības vides uzlabošanu.

Ministri, savu darbību atspoguļo jauku fotogrāfiju veidā, kurās fiksētas kārtējās tikšanās, kārtējās pārrunas, vizināšanās ar skrejriteņiem un pozēšana ar izbāzeņiem, novēršot uzmanības no aktuālākajiem un steidzamības kārtā risināmajiem jautājumiem, kas saistīti ar priekšvēlēšanu laikā dotajiem solījumiem. Jo šī valdība un šī koalīcija ir nobalsojusi pret pilnīgi visiem saviem priekšvēlēšanu solījumiem.

OIK

Kariņš, stājoties amatā, no Saeimas tribīnes teica: “Ļoti lakoniski – mēs likvidēsim OIK”. Par OIK atcelšanu no šī gada 31. Marta balsoja deviņi šīs valdības ministri – Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, Satiksmes ministrs Tālis Linkaits, Izglītības ministre Ilga Šuplinska, VARAM ministrs Juris Pūce, Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, Labklājības ministre Ramona Petraviča, Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, Kultūras ministre Dace Melbārde. Par OIK atcelšanu balsoja visu koalīcijas partiju vadība – Arvils Ašeradens no Vienotības tajā skaitā. Ļoti lakoniski OIK nav atcelts. Visticamāk tāpēc, ka premjera biroja vada Jānis Patmalnieks, kas zināms kā ierēdnis, kas ilgstoši būtībā aizstāvējis OIK afēru.

Šajā sakarā arī jāuzsver, ka 2018.gada augustā, pirmsvēlēšanu laikā daudzas partijas solīja atcelt OIK, tajā skaitā vecās Vienotības Ašeradens atzina, ka ir liels spiediens no uzņēmēju puses uz valdību nemainīt esošo kārtību, tomēr viņš ir pārliecināts, ka valdība atbalstīs plānu atteikties no OIK trijos gados.

Pēc Ašeradena paziņojuma Jaunā vienotība nāca klajā ar savu solījumu - ja Māra Kučinska valdība vilcināsies ar ieceres virzību, šo jautājumu Saeimā virzīs Vienotības Saeimas frakcijas deputāti. Tomēr nekādas ieceres virzības no Vienotības deputātu vidus nesekoja.

Sekoja vēlēšanas, vēlēšanu solījumi, valdības veidošana.

Aicinājumu nekavējoties atcelt OIK iesniedza 13.Saeimas opozīcijā esošie deputāti un Saeima 2019.gada 10.janvārī, vienbalsīgi atbalstīja vairāku deputātu pieprasījumu par obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu un nolēma aicināt Ekonomikas ministriju (EM) steidzami izstrādāt normatīvos aktus, lai valsts atbalstu subsidētās elektroenerģijas ražotājiem atceltu jau no šā gada 31.marta.

Tas bija pēdējais brīdis, kad koalīcijas partijas vēl veidoja šķietamu ilūziju par darbu sabiedrības interesēs un nebija atkāpušās no solījumiem vēlētājiem.

Šim drosmīgajam solim un vienbalsīgajam Saeimas lēmumam sekoja valdības sastādīšana un solījumu aizmiršana.

Didzis Šmits atteicās kļūt par Ekonomikas ministru OIK jautājuma sakarā, jo valdības veidošanas procesā valdību sastādošās partijas lika noprast, ka, iespējams, ka spiediens no OIK afēristu puses uz valdību nemainīt esošo kārtību, ir izdarījis savu darbu.

Ralfs Nemiro savas pieredzes trūkuma dēļ, piekrītot kļūt par Ekonomikas ministru, ir kļuvis par sabiedrības grēkāzi. Iespējams OIK jautājums ir iznīcinājis R.Nemiro nākotnes politisko karjeru, bet, nodrošinājis Jaunajai Vienotībai, iespēju paaugstināt savus reitingus, iedalot neērtākās ministrijas un valdības deklarācijas neizpildāmo solījumu sadaļas saviem vājākajiem politiskajiem konkurentiem. Diemžēl KPV LV koalīcijā esošie deputāti to vēl nav sapratuši, ka viņi ir tikai nevēlami konkurenti un nepieciešami tikai, lai nodrošinātu koalīcijas vairākumu un šķietamie sabiedrotie Jaunās vienotības un JKP veidolā nevēlas šos partnerus redzēt politikā ilgāk kā līdz nākošajām vēlēšanām.

Un jo ilgāk partija akli sekos šo politiķu uzstādījumiem, jo tuvāk reitingu zemākajam punktam KPV LV atradīsies.

Artūrs Krišjānis Kariņš 2019.gada 20.martā norādīja, ka drīzumā ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro nāks klajā ar ziņojumu par OIK atcelšanu, bet jau tagad zināms, ka valstij nāksies saskarties ar daudzām tiesvedībām un atcelšana varētu draudēt ar miljardu euro izmaksām valstij.

Artūrs Krišjānis Kariņš norādīja: ja OIK tiktu atcelts 31. martā, tad papildus vēl pieaugtu gan apkures, gan elektrības rēķini, kas rezultātā patērētājiem nedotu nekādu izdevumu ietaupījumu!

Protams, ka pārsteigumi nesekoja un OIK netika atcelts.

Tagad mēs redzam, ka tā bija izrāde, kuru mums izspēlēja Jaunā vienotības valdība ar Artūru Krišjāni Kariņu priekšgalā. Jo, sekojot politiskajiem procesiem un aizkulišu sarunām, pašreizējā valdība neplāno likvidēt OIK.

Taču OIK neatcelšanas būtiskākais jautājums ir bezkompromisa tiesiskums pēdiņās. Šis ir pirmais gadījums valsts vēsturē, kad persona, kurai ir pienākums ievērot parlamenta lēmumus, brutāli tos ignorē, par to nesaņemot nekādu sodu. Principā tas ir nepārprotams mājiens, ka Saeimā neievēlēts un tautas mandātu nebaudošs Kariņš var nepildīt sava darba devēja - Latvijas parlamenta dotos uzdevumus. Tas vienlaikus ir apliecinājums, ka gadījumā, ja pat premjers var nepildīt Saeimas lēmumus, tad Saeimas lēmumus un pieņemtos likumus var nepildīt visa sabiedrība. Viens likums, viena taisnība taču visiem. Kā premjeram, tā tautai. Un šāds tiesiskais nihilisms mazākais ir parlamentārās iekārtas graušana, jo nevienā demokrātiskā un tiesiskā valstī nav iespējams, ka kāds neizpilda parlamentā nospriesto.

* Saeimā nolasītās runas teksts

Novērtē šo rakstu:

149
31