Iesaki rakstu:
Kas bija viena no sociālismu raksturojošām pazīmēm? Rindas, rindas, rindas. Sākot no rindām pēc cukura agrā bērnībā 40.-50. gados, jebkurām rindām (automašīnu, pārtikas, kino u.c.) sociālisma pussabrukšanas periodā, beidzot ar pilnīgi pazemojošajām rindām pārtikas programmas realizācijas laikā īsi pirms "attīstītā sociālisma" pilnīgās sabrukšanas, nu jau ar pārtikas kartiņām rokās pēc ikmēneša 1/2 kg subproduktu desas gabala un pudeles šņabja vai pāris pudelēm vairāk, ja varēji uzrādīt izziņu no zagsa, ka parīt precēsies. Šņabja talonu lielā priekšrocība nedzērājiem - tos izdevīgi varēja uzsist gaisā turpat garajā rindā hroniskajiem alkoholiķiem dzīvības glābšanai.
Un kā mums iet tagad? Kaut kur jau kaut kādas rindiņas ir, bez tā jau pilnībā neiztikt. Taču nupat notika kaut kas pilnīgi šokējošs. Mīļotajai dzīvesbiedrei bija vajadzība no šaraškina tipa bankas pāriet uz daudzmaz solīdāku (lai bez problēmām varētu piekļūt saviem Datamed datiem). Izvēlējās SEB.
Jau pati konta atvēršana izrādījās problemātiska - nokļūt kādā no filiālēm varēja tikai pēc 2 nedēļām ar iepriekšēju pierakstu, agrāk visi laiki bija aizņemti! Dīvaini, boļševiku laikos vienīgajā bankā Krājbankā iegāji kādā filiālē, sliktākajā gadījumā kādas pāris stundiņas pastāvēji vai pat pasēdēji dzīvajā rindā un atrisināji visas problēmas. Tagad banku vesels lērums, bet jāgaida 2 nedēļas, varbūt vajadzēja uzreiz meklēt kādu citu.
Labi, izstāvēja (izgaidīja), kontu atvēra. Bet pēc internetbankas izveidošanas radās sīka ķibele, kuru telefoniski atrisināt nebija iespējams - atkal bija jāpierakstās rindā. Atkal šoks - nu jau jāgaida 3 nedēļas! Kaut kas neiedomājams - banka ir, konts ir, nauda kontā ir, bet apkalpot to pēc vajadzības varēsi tikai pēc 19 dienām! Te tev nu bija kapitālisms.
Andropova laikā cilvēkus darba laikā tvarstīja kinoteātros, frizētavās un pat uz ielas - kāpēc neesi darbā, kas nestrādā, tam nebūs ēst, Padomju Savienībā bezdarba nav, un tāds vienkārši nedrīkst būt. Šī gada 2. ceturksnī Latvijā bija 62,8 tūkstoši bezdarbnieku, bet SEB banka nevar atrast un noalgot pāris meitenītes vai tantukus, kurām iemācīt nospiest pareizās podziņas pareizās vietās? Vai ar savu daudzmiljonu ikgadējo peļņu ir tāda nabagmāja vai skopuļi, ka nevar atļauties viņām algu samaksāt?
Jo vairāk domā, jo vairāk brīnies - boļševiku laikos tev neviens neprasīja, gribi vai negribi, bet par noguldījumu maksāja 2% gadā. Arī SEB kādu laiku kaut ko maksāja, kaut kādus 0,5, 1, 1,5 % gadā, tagad neko.
Ak, jā, ir jau vēl viena, sevišķi jau manai vecuma kategorijai aktuāla joma. Vajag medicīnisku izmeklējumu vai speciālista konsultāciju? Steidzamu! Nekā nebija! Pat par savu naudu dažkārt vari gaidīt mēnešiem. Bet par valsts apmaksātu pakalpojumu!? Tā, tā, šī gada kvotas izsmeltas, pēc trim mēnešiem sāksim dalīt nākamo gadu, tad arī piezvaniet un pierakstīsim rindā. Kad pienāks rinda? Varbūt pēc mēneša, varbūt pēc gada, varbūt īsi pēc aiziešanas pa skuju taku.
Te atkal vietā atcerēties boļševiku laikus. Atceros, kā tiku pie sava pirmā žiguļa. Padomju autorūpniecība bija nobriedusi jau tiktāl, ka Rīgas vienīgajā autoveikalā (kurā varēja nopirkt tikai lampiņas, riepu ventiļus, riepu sūkņus un vēl dažus sīkumus) tika izsludināta pieteikšanās rindā uz pirmajiem žiguļiem.
Kaut arī manā naudas makā svilpoja vējš, kārtīgs padomju cilvēks pierakstījās visās rindās, kādas tik pa kājām pagadījās, jo labas rindas bija ejoša prece. Nozīmētajā dienā kopā ar draugu šturmējām veikalu, uz maiņām izstāvējām kādu diennakti garu "dzīvo" rindu, pierakstījāmies un pēc gadiem trim par kāda pārlaimīga cilvēka naudu nopirku "savu" godīgi izstāvēto un izloloto žiguli.
Noformēju dokumentus uz sava vārda, saņēmu (par veikala šturmēšanu "sūri, grūti", bet tomēr godīgi nopelnīto) PVN, atdevu žiguli, atslēgas un braukšanas pilnvaru PVN maksātājam, kurš ar to nobrauca gadu, pēc tam drīkstēja pārformēt uz sava vārda. Tagad pāris gadi jāgaida, lai tiktu pie medicīniska izmeklējuma. Toties nekas nav jāšturmē, vienīgi jājēdz pareizā laikā piezvanīt pa pareizu telefonu. Arī labi.
Kad visu aprakstīto saliek kopā, tad jau tās 19 dienas tāds sīkums vien ir. Nodzīvots interesants, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem bagāts mūžs dažādās politiskajās un ekonomiskajās iekārtās, bet mazāk interesanti nekļūst. Vismaz nav garlaicīgi...