Iesaki rakstu:
Eiropas programma “Zaļais kurss” (Green Deal), kuras centrā ir stratēģija “No lauka līdz galdam” (Farm to fork), ir ambiciozi mērķi lauksaimniecības “zaļināšanai” un planētas glābšanai no klimata pārmaiņu ietekmes. Eiropas ierēdņi to ir sagatavojuši, un deputāti pieņēmuši, tātad tas ir jāsāk īstenot dzīvē. Mūsu vietējie ierēdņi savukārt ir izstrādājuši Latvijas KLP stratēģisko plānu, un no šī gada mūsu lauksaimnieki jau varēs to novērtēt ar saviem maciņiem. Šoreiz par Eiropas kopējiem mērķiem, kuri būtu jāsasniedz līdz 2030. gadam, un kā tas izskatās no mūsu pozīcijām.
Viens no stratēģijas mērķiem ir 25% no lauksaimniecības zemes platības apsaimniekot ar bioloģiskām metodēm. Latvijai, kura šobrīd ir salīdzinoši labākās pozīcijās ar aptuveni 16% bioloģiskās platības, tās jāpalielina par aptuveni 60 000 ha, bet virknei ES dalībvalstu tas ir ļoti nereāli sasniedzams mērķis.
Nav skaidrības, kādā veidā šo palielinājumu plāno panākt, jo vismaz ar platībmaksājumiem jaunajam periodam netiek piedāvāti pietiekoši interesanti nosacījumi bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Tie drīzāk ir zemāki, nekā bija iepriekš.
Skatoties no esošo bioloģisko lauksaimnieku pozīcijām, pieļauju, ka lielākā daļa no tiem noteikti neatteiktos no apsaimniekojamās zemes platības palielināšanas par šiem nepieciešamajiem aptuveni 10%, bet šo zemi neviens viņiem netaisās piedāvāt. Tieši otrādi, iepriekšējos periodos iespējas palielināt bioloģiskās platības bija stipri ierobežotas, jo tam atvēlētie līdzekļi bija izsmelti.
Pastāvošajā situācijā ar konkurenci lauksaimniecības zemes tirgū bioloģiskie drīzāk nespēj konkurēt ar konvencionālajiem un nereti zaudē cīņā par zemes nomas vai iegādes iespējām. Kopējo situāciju var raksturot kā tādu, ka bioloģiski saimniekot gribošus un varošus lauksaimniekus mēs varētu atrast, bet iespēju to darīt mēs nepiedāvājam un neatbalstām.
Pastāv bažas, ka trūkstošo apjomu var aizpildīt kādu lielu korporāciju ienākšana, kas ar lielu kapitālu (ne vietējo) un modernām tehnoloģijām sagrābs platības un ražos bioprodukciju ļoti lielos apjomos. Tāda situācija jau ir vērojama arī citur pasaulē, ir piemēri pat tepat Lietuvā.
Arī nākamā iniciatīva, kura paredz vēl 10% no lauksaimniecības zemju platības atgriezt dabīgā stāvoklī, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, būtu saistīta ar šo platību pieejamību. Matemātiski tas ir ap 190 000 ha lauksaimniecības zemes, kuru „Zaļais kurss” grib atvēlēt ainavām un biodaudzveidībai.
Vēl pirms 10 – 15 gadiem Latvijā bija plašas teritorijas, kur padomju laikos nepaspēja veikt meliorāciju vai kuru saimnieciskā vērtība bija zema. Tās pārsvarā bija daļēji apmežojušās dabiskās pļavas, kuras izmantot varēja tikai ekstensīvām ganībām vai appļaušanai. Šo platību apsaimniekotājus mēs nosaucām par “dīvāna zemniekiem”.
Tā kā tie nosmēla daļu no pieejamiem platību maksājumiem, kā arī aizņēma zemi, ražojošo zemnieku organizācijas uzsāka kampaņu, lai tiem atņemtu platībmaksājumus un zemi it kā atgrieztu ražošanā. To aktīvi atbalstīja arī Zemkopības ministrija, kuras galvenie mērķi bija palielināt intensīvo ražošanu, eksportu un it kā atgriezt zemi ražošanā.
Tādā veidā līdz ar nosacījumu maiņu šīs dabīgās, aizaugušās platības kļuva pieejamas rapsi un kviešus audzēt gribošām lielsaimniecībām. Paralēli tam pēkšņi parādījās ES atbalsta programmas, kur ar lielu intensitāti (līdz 90%) varēja veikt meliorācijas darbus.
Tādā veidā Latvijā diezgan strauji atsākās aktīvi meliorācijas darbi, kādi nebija redzēti ļoti sen. Tikai tagad to veica ar modernu un jaudīgu rietumu tehniku, kas īsā laikā ainaviskas pļavas ar krūmāju puduriem un dabīgiem purvājiem pārvērta klajos tīrumos. Dzirdēts, ka, it kā “pareizi sakārtojot papīrus”, šos darbus varēja paveikt, 100% izmantojot ES naudas.
Tātad sanāk, lai izpildītu „Zaļā kursa” prasības, šobrīd atkal būs nepieciešami “dīvāna zemnieki” vai arī daļu no platībām vairs nedrīkstēs izmantot ražošanai. Jau ar šo gadu ir obligāta prasība par 4% lauksaimniecības zemes atvēlēšanu bioloģiskai daudzveidībai un ainavu elementiem, iespējams, ka nākotnē var būt vēl.
Nākamā iniciatīva ir saistīta ar pesticīdu izmantošanas samazinājumu par 50%. Lai gan pastāv uzskats, ka Latvija pesticīdus lieto mazāk nekā citur ES, ir arī citas uzskaites metodikas, kuras sniedz atšķirīgu informāciju. No tā izriet jautājumi par pesticīdu izlietojuma uzskaites metodēm. Ja, piemēram, pesticīdus uzskaita fiziskās mērvienībās, kā tonnas, tad pesticīdu samazinājumu var viegli pierādīt ar to, ka pesticīdu koncentrācijai ir tendence palielināties, līdz ar to fiziski to normas ir mazākas.
Piemēram, ja agrāk tipiska herbicīda deva bija 2 – 3 l/ha, tad tagad ir produkti, kuri līdzīgu efektu sasniedz, lietojot vien dažus desmitus vai simtus gramu uz ha. Pesticīdu izmantošanas pieaugums valstiskā mērogā ir saistīts ar iepriekš apskatīto aramzemes platības un intensīvu sējumu apjoma palielināšanos.
Nav jau tā, ka šobrīd zemnieki ļoti grib izmantot pesticīdus. Tās tomēr ir izmaksas un papildu darbības. Ar pesticīdu lietošanu zemnieki risina savas problēmas uz lauka, līdzīgi kā mēs lietojam medikamentus, kad ir kāda vaina. Viena no problēmām ir zināšanu un informācijas trūkums par iespējām samazināt devas, bet cita ir specializācija audzēt pārsvarā intensīvas kultūras kā kviešus un rapsi. Salīdzinoši rapšiem un kviešiem nepieciešams ievērojami vairāk pesticīdu un minerālmēslu nekā, piemēram, auzām, rudziem, miežiem, pākšaugiem u.c.
Mūsu valstī darbojas spēcīgs pesticīdu ražotāju un tirgotāju lobijs. Pesticīdu ražotāji līdzīgi kā farmācijas nozares pārstāvji darbojas agresīvi ar spēcīgām mārketinga aktivitātēm un tās praktiski netiek ierobežotas. Tie organizē un apmaksā neskaitāmus pētījumus, rīko seminārus ar dāsniem banketiem, ar bonusu sistēmām stimulē lielāku pesticīdu patēriņu. Tādā veidā lielākie pesticīdu pircēji regulāri “nopelna” apmaksātus ceļojumus uz siltajām zemēm un nemaz nenojauš, ka paši ir samaksājuši ar pārmērīgu pesticīdu izmantošanu.
Tikai pieredzējuši, izglītoti un zinoši zemnieki un agronomi māk būtiski samazināt pesticīdu nepieciešamību un devas, objektīvi pieņemot lēmumus atkarībā no dažādiem apstākļiem. Pesticīdu izmantošanu var ievērojami samazināt, arī izmantojot ilgtspējīgas metodes kā paplašināta augu maiņa (diversifikācija), zaļmēslojumu un starpkultūru audzēšana, samazināta intensitāte ar ekstensīvākām kultūrām. Zemnieki audzēs to, kas viņiem ir izdevīgi, un, ja izdevīgāk būs audzēt mazāk, bet zaļāk, tad to arī darīs. Viss atkarīgs no atbalsta nosacījumiem un prioritātēm.
Apkopojot šo, ja tiks īstenotas pirmās iniciatīvas par bioloģiskās platības palielināšanos un zemju atgriešanu dabiskā stāvoklī, kā arī intensitātes samazināšana, tad pesticīdu samazināšanas mērķi sasniegt ir diezgan reāli.
Līdzīgi ir arī ar minerālmēslu patēriņa samazinājumu, kurš ir paredzēts vismaz 20% apmērā līdz 2030 gadam. Ar šobrīd izmantotajām tehnoloģijām kultūraugu raža pārsvarā ir proporcionāla mēslojuma daudzumam. Audzējot kviešus vai rapsi, ir jānodrošina noteikts daudzums mēslojuma, lai sasniegtu attiecīgu ražas līmeni. Samazinot mēslojumu – samazināsies ražas.
Šīm prasībām bija ļoti aktīva pretestība no lauksaimnieku puses, kamēr minerālmēsli bija salīdzinoši lēti. Šobrīd, kad minerālmēslu cenas ir strauji pieaugušas pat par 3 – 4 reizēm, daudzi vairs nemaz nevar atļauties to iegādāties un ir spiesti pāriet uz ekstensīvākām kultūrām un metodēm. Tāpat būs jāizmanto visas iespējas taupīt mēslojumu novēršot to zudumus un veicinot to uzkrāšanos augsnē. Attiecīgi gaidāma ražības samazināšanās, un, ja graudu realizācijas cenas zemniekiem nebūs atbilstošas, tad pastāv iespēja, ka daļa saimniecību, kuras nespēs pārorientēties atbilstoši jaunajām prasībām, nonāks nopietnās grūtībās.
Vēl pie “zaļajām” iniciatīvām ir antibiotiku samazināšana lauksaimniecības dzīvniekiem par 50% līdz 2030. gadam. Arī šeit līdzīgi kā ar pesticīdiem un minerālmēsliem piedāvātie risinājumi ir saistīti ar intensitātes samazināšanu, uzlabojot dzīvnieku labturību, barības sastāvu u.t.t., kas attiecīgi it kā nodrošinātu labāku veselību un mazāku ārstēšanu. Tātad arī lopkopībā, lai izpildītu šīs prasības, ir vai nu jāsamazina intensīvo lopu skaits, vai arī jāsamazina produktivitāte, laižot govis atkal ganos kā senāk vai tamlīdzīgi.
Jebkurā gadījumā tas samazinās lopkopības produkcijas apjomu un, ļoti iespējams, palielinās pašizmaksu vēl vairāk. Bez apskatītajām galvenajām iniciatīvām stratēģijā ir vēl daudz citu faktoru, kas ietekmēs mūsu ikdienu, piemēram, ēšanas un pārvietošanās paradumu būtiskas izmaiņas, dzīvnieku labturība, augu veselība, ekoshēmas u.t.t..
Zinot šos apstākļus, varam mēģināt iztēloties, kāda izskatīsies Latvijas lauksaimniecība, īstenojot ES „Zaļo kursu”. No sabiedrības viedokļa izskatās ļoti jauki – zemnieki mazāk miglos un mēslos, būs tīrāks gaiss un ūdens, pārtika būs ekoloģiski tīra, un visapkārt varēs priecāties par bioloģisko daudzveidību, un vēl būsim glābti no klimata pārmaiņām...
Bet kas notiks ar ekonomiku? Iestāsies transformācija? Transformācija tā, visticamāk, būs, jo šie mērķi un stratēģija, sanāk, ir diametrāli pretēji iepriekšējiem mērķiem un attīstībai. Ja līdz šim ZM mērķi ES naudas izmantošanai bija modernizēt lauksaimniecību un kāpināt eksporta apjomus, tad tagad, izrādās, tas vairs nederēs un ir jātransformējas par “zaļo zemi” ar minimālu ražošanu?
Faktiski visi iepriekšējie ieguldījumi lauksaimniecībā tika orientēti uz ražošanas apjoma palielināšanu, modernu lieljaudas tehniku, lielām, automatizētām un robotizētām piena fermām, produkcijas uzglabāšanas un pirmapstrādes kompleksiem, mēslu pārstrādē biogāzē u.t.t. Tad tagad tas, izrādās, bijis veltīgi, ja tagad visu ražošanu jāsamazina par 20 – 50%?
Jau no šī gada Latvijas lauksaimniekiem piedāvātais atbalsts ir piedāvāts tāds, ka to var pilnvērtīgi “apgūt” tikai tie, kuriem ir iespēja un resursi strādāt ar “zaļajām” tehnoloģijām. Lielākajai daļai, īpaši mazo zemnieku, tādas iespējas nav, jo transformācijai ir nepieciešamas lielas investīcijas. Šai zemnieku daļai jau no šī gada atbalsta apjoms būtiski samazināsies, un mēs vēl redzēsim sekas.
Tā kā Latvija pārsvarā ir lauksaimniecības produkcijas eksportētājvalsts, tad vismaz bads no pārtikas trūkuma mums it kā nedraud, vienīgi mēs nezinām, cik mums izmaksās šis „Zaļais kurss” un cik dārga būs atlikusī pārtika. Kā tas ietekmēs pārējās ekonomikas nozares un lauku iedzīvotāju dzīves līmeni, to pat ir grūti iztēloties.
Citās Eiropas valstīs zemnieki jau aktīvi protestē pret „Zaļā kursa” iniciatīvām, bet pie mums kaut kā viss ir mierīgi. Mēs bez ierunām pieņemam visu, ko mums norāda, un bez ierunām pakļaujamies. Kādam tagad kviešu vietā būs jāliek saules paneļi, vēja ģeneratori vai jāaudzē biomasa enerģijai. Lopu vietā jāaudzē kukaiņi, bet zeme jāatstāj savvaļas puķītēm, lai pasargātu sevi no globālās sasilšanas.