Iesaki rakstu:

Romānos bieži raksta par senām, pudelēs atrastām vēstulēm, kas pēkšņi atšķetina kādas katastrofas detaļas. Šo vēstuli atradu, meklējot iekurus krāsnij, un pēc smagām pārdomām izlēmu, ka bez šī palīgā sauciena senākās un godājamākās latviešu sabiedriskās organizācijas vēsture nebūs pilnīga. Visticamāk, tā rakstīta kādā puteņainā un vētrainā janvāra naktī, kad vienīgi bronzas Padegam aiz Rīgas Latviešu biedrības logiem nesalst, jo viņu sargā bronzas šalle. Es redzu, kā jauns censonis, saķēris galvu, nervozi košļā spalvaskātu, drudžaini raksta un svītro. Vēstuli rotā asaras un tintes traipi, bet nākamajā dienā presi pāršalc baisas ziņas par stāvokli mūsu nācijas šūpulī, mūsu Māmuļā.

„Latvijas Republikas augstākajām amatpersonām:

Prezidentam Valdim Zatleram,

Ministru Prezidentam Valdim Dombrovskim,

Kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei,

Finanšu ministram Andrim Vilkam

Ekonomikas ministram Artim Kamparam

Tieslietu ministram Aigaram Štokenbergam

Izglītības un Zinātnes ministram Rolandam Brokam

Rīgas Domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam

Jau gadu esmu Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs un esmu sapratis, ka neko vairs nevaru glābt. Raugoties uz iznīcību, kas valda mūsu Māmuļā, esmu palicis bez matiem un bārdas. Tā izplūkta pa kušķītim vien. Bērni mani nav redzējuši jau mēnešiem ilgi un vietu manā laulības gultā aizņēmis kāds cits, kurš nav RLB priekšsēdētājs - vakar pa logu redzēju. Mājās vairs mani nelaiž. Mana dzīve ir izpostīta, bet postam galu vēl neredz.

Jumts tek, apmetums birst uz galvas, kanalizācija smird un klozetpodi štopējās. Logu rāmji izpuvuši, mēbeles ir maz un tās pašas salauztas. Manā kabinetā krēsliem bojāts polsterējums. Parkets čīkst un traucē domāt. Gleznas nez kur pazudušas, bet no muzeja aizlienētā Pētera Pētersona granīta galva nodurta un piemiegtām acīm - izliekas, ka neko nav redzējusi.

Pārējie RLB īpašumi izpārdoti par klavierēm un vēl dažiem sadzīvē derīgiem priekšmetiem. Pārdevēji dzīvo zaļi un nodarbojas ar ekoloģiskā dzīvesveida popularizēšanu, bet nodokļi nebija maksāti mēnešiem, tādēļ pats strādāju bez algas.

Biedri ir gaužām veci un pamazām izmirst. Nāk pilnsapulce un nezinu, kā viņus dabūt augšā pa trepēm, jo lifts ir salūzis. Pēc katras Domes sēdes Kluba zāle pilna ar izbirušajām smiltīm.

Darbinieku ir daudz, bet tie ir tik slinki un neizdarīgi, ka nespēj pat nodarbināt „simtlatniekus”, ko dāsni aizdevis Ušakova kungs. Esmu spiests atkauties no nemitīgām prasībām par algu paaugstinājumu, bet atlaist viņus nevaru, jo trūkst naudas algu kompensācijām. Paši viņi nekur neies, jo nav nekam derīgi.

Man trūkst vārdu, lai aprakstītu visu vēl žēlīgāk. Bet no sirds ceru, ka sniegsiet man gaismas stariņu šai tumsībā, tādēļ lūdzu nopirkt krūzītes ar RLB simboliku. Cena 3,5 Ls un 1 Ls no katras krūzītes aiziet Biedrības kasē.

Ar cieņu RLB priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais.”

Redakcijas piezīme: kā zināms, publiskā versija ir - Ieva Nikoleta Dāboliņa šo "žēlabu" kā Ingmāra Čaklā vēstuli esot publicējusi ASV latviešu presē. Dāboliņa no Rīgas Latviešu biedrības rindām izslēgta, nu jau bijušā biedrības priekšsēdētāja Čaklā darbība biedrībā apturēta uz pusgadu, kaut viņš kategoriski apgalvo, ka šādu vēstuli rakstījis neesot.