Iesaki rakstu:

Kādā Dzintarzemītes mājiņā pie Dzintarjūras krasta dzīvo kārtīgs un rūpīgs saimnieks. Būdams labsirdīgs, viņš reiz paņem pie sevis rūtaini raibu sētmales runci Rūdi, kurš labā vietā ātri vien uzēdas trīsreiz resnāks nekā pirms tam.

Nākot Ziemassvētkiem, saimnieks gatavo svētku galdu un nopircis dārgu brieža gaļas desu. Izmantojot apstākli, ka saimnieks aizrunājies pa telefonu ar radiem, runcis Rūdis nozadzis no galda desu un uzlec uz skapja to noēst.

Saimnieks to pamana, nolamā Rūdi un pieprasa atdot desu, uz ko runcis atbild: “Kā desas patiesā labuma turētājs esmu gatavs parakstīt protokolu, ka es juridiski atdodu desu atpakaļ — tajā skaitā to daļu, ko esmu jau paspējis aprīt. Taču tu nedabūsi no manis atpakaļ desu, bet gan tikai protokolu. Un to pašu parakstīt tev būs jālien augšā uz skapja pie manis!”

Tāda, lūk, pasaciņa. Diemžēl precīzi atbilstoša realitātei, - tieši tā var skaidrot atceltā arestētās mantas glabātāja atteikumus atdot Latvijas valstij arestēto mantu, pieprasot braukt pie viņa uz Šveici, pie kam ne uz mantas atdošanu, bet gan tikai uz protokola parakstīšanu, kas neko nedos Latvijai...