Iesaki rakstu:

Krievijas iekšpolitika, valsts pārvalde būtībā ir diezgan iepriekšparedzams cirks, patiesībā pelēks marionešu teātris, kuru vada ļauns punduris ar vardes acīm. Bet visā šajā absurdajā balagānā tomēr bija viens spilgts personāžs – spožs, talantīgs klauns.

Lai cik ļauni un impēriski toksiski būtu vēstījumi, viņš tos izspēlēja ar izcila aktiera talantu, profesionāli pārvēršot katru savu uzstāšanos par spožu izrādi. Nepiekrītot nevienam viņa vārdam, tomēr bija grūti atturēties no apbrīna, cik tehniski, rafinēti gudri, izcili viņš izspēlēja katru izrādi – ar spožām, asprātīgām, precīzām replikām, absurda manipulāciju salto cilpām, ar kulminācijām, skandāliem, intrigām. Viņš to visu jauca kopā ar izcila aktiera talantu.

Vladimirs Žirinovskis nenoliedzami bija ārkārtīgi labi izglītots, inteliģents, labi runāja vairākās svešvalodās, tai skaitā franču. Viņa zināšanu redzesloks bija vismaz vairākas reizes plašāks nekā vēl dzīvajam Vladimiram, tam pašam ar vardes acīm un botoksa vaigiem.

Paradoksāli, ka Žirinovskis, spēlējot Kremļa imperiālisma plates, tik lieliski aizrāvās ar improvizācijām, ka tīši vai netīši noveda tās līdz tādam absurdam, kur īpaši spilgti atklājās putleriskā režīma patiesā daba. Ne tikai putleriskā režīma, bet vispār autoritārisma ārprātīgā būtība. Šķiet, viņš savu iedvesmu smēlās labākajos Džordža Orvela darbos. Nav šaubu, ka slīpētais klauns lieliski orientējās arī citos klasiķos.

Žirinovskim aizejot atcerējos seno krievu anekdoti – zilonis nejauši apsēdās uz klaunu telts. Tā nu sanāca, ka cirks aizbrauca tālāk, bet klauni palika.