Mūs apdraud ķengu portāli, kuri ar Kremļa metodēm diskreditē valsts augstākās amatpersonas, iestāžu vadītājus, izmeklētājus, prokurorus, žurnālistus, jebkuru, kuram ir kāds svars sabiedrībā
Anita Brauna, Latvijas Radio galvenā redaktore10.04.2024.
Komentāri (124)
Iesaki rakstu: 
Valsts prezidenta 8. aprīlī rīkotajai diskusijai par sabiedriskajiem medijiem biju sagatavojusi tēzes, kuras laika ierobežojuma dēļ pilnībā neizklāstīju. Piedāvāju tās lasītājiem, lai plašāk pamatotu savu domu.
Par krievu valodu Latvijas sabiedriskajos medijos. Latvijā latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, un sabiedrības saliedētībai jānotiek uz latviešu valodas pamata. Par to vispār nav šaubu.
Taču realitāte ir tāda, ka pašlaik Latvijā liela daļa sabiedrības medijus patērē un turpinās patērēt krievu valodā, vēl neliela daļa sabiedrības diemžēl latviešu valodu nezina vai zina ļoti maz. Tas ir slikti, taču šo realitāti rīt uz brokastlaiku neizmainīs. Mēs neesam bijuši tik tālredzīgi un apņēmīgi, lai 30 gadu laikā pat skolās pārietu uz mācībām latviešu valodā. Tas notiek tikai tagad.
Nudien saprotu cilvēkus, kuri uzskata, ka mums nav jāizdara pakalpojums cilvēkiem, kas nesazinās latviski, un par nodokļu maksātāju naudu nav jāuztur mediji krievu valodā, jo visiem Latvijā ir jāmāk un jāsazinās vienīgajā valsts valodā – latviešu valodā. Tā tas ir. Taču šī nav vienīgā dimensija šim jautājumam.
Mēs dzīvojam informatīvā kara apstākļos. Latvijai lojāls mediju saturs krievu valodā šobrīd ir pakalpojums visai Latvijas sabiedrībai, lai tos cilvēkus, kuri nepatērē un nepatērēs latviešu medijus, nemudinātu meklēt informāciju krievu valodā raidošos, bet Latvijai nedraudzīgos medijos, tādējādi radot draudus mūsu visu drošībai. Karu nevar uzvarēt necīnoties.
Par cilvēku prātiem cīnās un cīnīsies ienaidnieks.
Izslēdzot divus medijus – LR4 un LSM krievu versiju, kuriem jau ir sava auditorija, – mūsu pozīcijas šajā karā tiks vājinātas. Iespējams, traģēdija nenotiks, jo ir arī privātie mediji krievu valodā, tomēr apzināti vājināt savas pozīcijas karā ir nepareizi. Ja runājam par radio segmentu, tad alternatīvas Latvijas Radio 4 īstenībā nemaz nav, bet tieši radio auditorija ir gados vecāka – tā, kura vieglāk pakļaujas Kremļa propagandai. Mums ir risks kļūt ievainojamākiem Krievijas hibrīdkara operācijās, tai skaitā – ļauties šo operāciju ietekmei uz vēlēšanu rezultātiem.
Ir dzirdēts sakām, ka nevajag visus krievus uzskatīt par domāt nespējīgiem bērniem. Nevajag, piekrītu. Taču nevajag arī uzskatīt, ka ar Saeimas lēmumu piespiedīs mājās lasīt vai skatīties "Youtube" video latviski tos, kuri šo valodu slikti zina vai kuriem vienkārši ir vieglāk uztvert informāciju krieviski. Viņi atradīs informāciju krievu valodā, tikai – kāda tā būs? Internets ir bezgalīgs. Nupat veikta aptauja rāda, ka 23% mazākumtautību pārstāvju turpina lietot Latvijā aizliegtos Kremļa kanālus.
Par vienotu informatīvo telpu.
Lūdzu, izmetiet šo terminu no galvas. Tādas nav un nebūs, ja vien neaiztaisīs ciet internetu un visus brīvos medijus.
Ceru, ka tas Latvijā nekad nenotiks. Auditorija sen jau ir ļoti fragmentēta, un arī latviešu valodā nav vienotas informatīvās telpas. Tie, kuri skatījās seriālu "Karmas latvieši", redzēja, kā populāra guru saviem sekotājiem slēgtā soctīklu grupā skaidrā latviešu valodā stāstīja, ka ukraiņi šo karu ir nopelnījuši un aicināja vecākus ņemt savus bērnus ārā no Latvijas skolām, lai glābtu no sistēmas. Kovida pandēmijas laikā Latvijas sabiedrība, arī latvieši, bija sašķelti vakcinētajos un nevakcinētajos, kuri bija pārliecināti, ka vakcīnas ir pasaules sazvērestība, kas apdraud viņu veselību. Vēl viens piemērs no ASV – jebkuram ir redzams, ka Donalda Trampa un demokrātu vēlētāji ir no dažādām informatīvajām telpām un abas ir angļu valodā.
Auditorijas mūsdienās nedalās tikai pēc valodas kritērija. Kā teicu, tās ir ļoti fragmentētas un tās aizsniegt medijiem mūsdienās ir milzīgs izaicinājums. Kā to izdarīt? Nav labākas atbildes, kā spēcīga profesionālo mediju vide, kas veido saturu dažādos formātos dažādām auditorijām dažādā vidē.
Šeit arī slēpjas atbilde uz jautājumu, kāpēc LR4 saturs nav tieši tāds pats kā LR1. LR4 auditorija ir cita, tai ir cita uztvere un ir temati, kas to interesē vairāk nekā LR1 auditoriju. Pāreja uz mācībām latviešu valodā LR4 auditoriju interesē daudz vairāk un par to vairāk stāstīs. Un šajā sarunā izskanēs viedokļi, kas daļai latviešu nepatiks, bet mēs arī nevaram ignorēt, ka šādi viedokļi pastāv. Ja mēs tos izslēgsim, neveidosim atklātu sarunu, mums auditorija neuzticēsies. Taču vērtības un redakcionālās vadlīnijas LR1 un LR4 ir tās pašas. Es runāju par pašreizējo LR4. Kanāls ir mainījies, domāju, ka karš krievu valodā strādājošajiem žurnālistiem pašiem uz daudz ko ir licis paskatīties citādi.
Visbeidzot, aicinu fokusēties uz skaidriem mērķiem. Manuprāt, uzvara informācijas karā pašlaik ir topa prioritāte. Kā mēs to panāksim – ir pamata jautājums, uz kuru jāatbild, lemjot par saturu krievu valodā.
Un informatīvajā karā nav runa tikai par saturu krieviski. Mūs apdraud troļļi, boti un nezināmu finansētāju uzturēti ķengu portāli latviešu valodā, kuri ar Kremļa propagandas metodēm diskreditē Latvijas valsts augstākās amatpersonas, iestāžu vadītājus, izmeklētājus, prokurorus, žurnālistus, jebkuru, kuram ir kāds svars sabiedrībā. Ja mēs gribam ķerties pie problēmas saknēm, tad kaujas lauks jāpaplašina arī šajā virzienā.
Par to, kā sociālās tīklošanās platformas mērķtiecīgi tiek piepildītas ar dubļiem, un tā sekām jau rakstīju pirms nepilna gada. Tos, kas vēlas plašāk iepazīties ar šo tematu, aicinu lasīt šeit.
Seko mums 
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
