Valdība ir uz savas planētas, tauta – uz citas
Elita Veidemane, Neatkarīgā29.11.2023.
Komentāri (93)
Iesaki rakstu: 
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Bieži domāju: kāpēc valsts amatpersonas - deputāti, ministri, ministru prezidenti utt. - ievieš savus sociālo tīklu kontus? Lai, piemēram, paziņotu, ka augstais amata krēsls tiekas ar tādu un tādu vēstnieku, lai paustu apņēmību attīstīt valstu ekonomisko sadarbību? Vai arī - lai visi uzzinātu, ka krēsls dodas uz kādu kaimiņvalsti oficiālā vizītē? Varbūt, lai visiem būtu skaidrs, ka “dzīvot bez bailēm no vardarbības ir sieviešu tiesības; apkarot dzimumā balstītu vardarbību ir mūsu pienākums”. Nu, un kāpēc tad jūs nepildāt šo savu pienākumu?
Manuprāt, sociālie tīkli ir paredzēti tam, lai cilvēki kontaktētos cits ar citu, izteiktu viedokli, nevis lai izplatītu parlamenta un valdības preses relīzes. Protams, var darīt arī to pēdējo, bet tas nav ne interesanti, ne produktīvi.
Taču cilvēciska kontaktēšanās valdības un parlamenta krēslu gadījumā nav paredzēta. Nav manīts, ka ministri vai deputāti (vairums) ar degsmi lauztos atbildēt uz jautājumiem, komentēt problēmas vai kliedēt šaubas - ja tas viss izteikts sociālajā tīmeklī un adresēts konkrētām amatpersonām.
Esmu 100% pārliecināta, ka, piemēram, uz Ģirta Lapiņa rosinājumu neatbildēs neviens no uzrunātajiem: “Nekompetents, augstprātīgs un nu jau arī valsts līdzekļus izšķērdējošs ministrs. Lūdzu, @EvikaSilina un @Jauna_Vienotiba, atbrīvot no amata savu nekompetento ministru.”
Nē, nu skaidrs, ka neviens Kariņu no amata neatbrīvos. Bet vajadzētu taču beidzot saņemties un izskaidrot, kāpēc bijušajam ministru prezidentam uz Briseli vajadzēja lidot teju par 50 000 eiro, kāds ir bijis neatsveramais pienesums valstij utt. Un tajā pašā skaidrošanas reizē saprotamā valodā izklāstīt, kāpēc daudzu vēža slimnieku ārstēšanai līdzekļus saziedo līdzcilvēki (tikko lasīju: kādai sievietei līdz 26 000 eiro pietrūkst vēl 13 000 eiro), savukārt Kariņa lidināšanos apmaksājam mēs no saviem nodokļiem - piespiedu kārtā.
Negaidiet, nekāda skaidrošana nenotiks, jo Siliņa neredz, ko mēs rakstām, sak, ies tur atbildēt visādiem plebejiem. Neatbildēs arī pats Kariņš, vien sabiedriskajā medijā pačaukstēs par to, cik mums izmaksā neratificētā Stambulas konvencija. Nevar tikai saprast, kāds sakars viņa izšķērdīgajiem lidojumiem ar Stambulas konvenciju…
Arī tieslietu Lībiņa-Egnere (JV) nekomentēs tīmeklī lasāmo: “Vienotības tieslietu ministre Lībiņa-Egnere mērķtiecīgi izņēma no 15. novembra grozījumiem Ceļu satiksmes likumā Baltkrieviju, iestrādāja likumā caurumu, lai Baltkrievijā pārreģistrēti Krievijas auto var uzturēties Latvijā.”
Tāpat klusēs labklājības Augulis (ZZS) par fraciņas pārmešanu Stambulas konvencijas sakarā, kaut arī tīmeklī ne reizi vien ticis uzdots jautājums par to, kāpēc tik konservatīvais politveidojums - ZZS - pārgājis liberastisma pusē. Nē, šoreiz nepietiks ar neveiklajiem Auguļa skaidrojumiem par sieviešu aizsardzību pret varmākām utt. Bet neko citu jau viņš nespēs izskaidrot: neba nu ies taisnoties par to, ka, zināt, ir politiskais tirgus, ir koalīcija ar pirkšanu/pārdošanu, ir amati partijbiedriem utt.
Tikpat cieši mute būs aizvērta kultūras Loginai, ja kāds gribēs lasīt tīmeklī atbildi uz jautājumu: cik dziļi jādegradē jēdziens “patriotisms”, lai tas atbrīvotos no nacionālisma? Vai arī - kādu samaksu kultministrija varētu solīt dziesmu svētku koru un deju kolektīvu vadītājiem?
Augstprātīgā klusēšana liecina ne tikai par atsevišķo īpatņu audzinātību, bet arī par gadu desmitos iegūto pārliecību: mums nav nekādas vajadzības dzirdēt vēlētāju jautājumus, bažas, attieksmi.
Mēs esam uz savas planētas, jūs - uz savas. Kā pareizi teica augšminētais ierēdnis: mūsu ceļi nekad nekrustosies.
Krustosies vienīgi - vēlēšanu dienā, jā, un mazliet pirms tās - kad mums vajadzēs pacensties, karot makaronus uz ausīm tiem, kuri par mums balsos. Kā zināms, vēlētāju atmiņa ir īsa kā nolauzts grābekļa kāts, un uz tā virtuozi spēlē tie, kuri šobrīd pie varas. Tie paši, kuri gribēs nokļūt pie varas arī nākamajās vēlēšanās. Ar to pašu aroganci, nekaunību, meliem un tukšpaurīgu muldēšanu.
Seko mums 
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
