Iesaki rakstu: 
Labi zināmajā pasaciņā dažādi zvēriņi – telēni un citi – bija šokēti par to, ka prasmīgais kazlēns bija šos sadomājis saskaitīt un pieskaitīt. Tas, kas trešdien notika ap baisajiem jaunatklājumiem par tautas skaitīšanas superslepeno un superintīmo datu nepietiekamo noglabātību, nav nosaucams citādi kā par telēnu cienīgu brēku.
Par ko tad, ja uz situāciju raudzīties vēsi un racionāli, sacēlās milzīgais tracis, uz kuru tik operatīvi un atbildīgi (jeb nepārdomāti un histēriski – kā nu uz to skatīties) reaģēja gan Centrālās statistikas pārvaldes un Valsts datu inspekcijas vadība, gan ministri un pat Ministru prezidents, par plašajām interneta komentētāju masām nemaz nerunājot?
Īsi un vienkārši – viss sākās (un beidzās) ar „atklājumu”, ka, izsakoties portāla DELFI vārdiem, „elektroniskā tautas skaitīšanas sistēma šobrīd ļauj itin viegli iegūt visus datus par tajā reģistrētajām personām, ja ir zināms personas kods un pases numurs, kurus savukārt var atrast interneta meklētājos gan dažādos oficiālos lēmumos un reģistros, gan citos dokumentos”.
Cilvēkiem, kam ikdienā nav nekādas darīšanas ar publiskajām datu bāzēm, no šī paziņojuma varēja šķist: šausmas, šausmas, nu tik ļaundari masveidā pieķersies mūsu aizpildītajām anketām un sarakstīs dažādas riebeklības, turklāt noskaidros no tām gan mūsu deklarētās dzīvesvietas, gan mūsu valstij atklātās ziņas, kas bija jāmin tautas skaitīšanas anketā.
Taču šis „atklājums”, maigi izsakoties, bija pamatīgi pārspīlēts. Lieta tā, ka atšķirībā no personu kodiem, kas internetā patiešām ir viegli un aši pieejami, pasu dati (sērija un numurs), kuri arī bija obligāti nepieciešami reģistrācijai un piekļuvei konkrētai anketai, internetā tā vienkārši apkārt nemētājas, lai ko mums apgalvotu atsevišķi „eksperti”. Gluži vienkārši tāpēc, ka tie publiskajās datu bāzēs netiek uzrādīti – netiek, un viss.
Realitāte ir tāda: maksimums, kas brīvi pieejams internetā, ir atsevišķi valsts notāru lēmumi, kuros atrodams gan personas kods, gan pases dati, – un tas arī gandrīz viss. Papildus tam faktiski vienīgā iespēja, kā tikt pie kāda sveša cilvēka personas koda un pases datiem vienlaikus, ir – doties uz Uzņēmumu reģistru un par diviem latiem pasūtīt tās kompānijas reģistrācijas lietu, kurā šī persona ir amatpersona vai dalībnieks. Ja cilvēks uzņēmējdarbībā nav iesaistīts, - tad nu nekā.
(Protams, pasu dati reizē ar personas datiem ir visdažādāko līzingu, banku u.tml. rīcībā, taču uz visām šīm struktūrām attiecas Fizisko personu datu aizsardzības likuma normas, un šie dati tiek pietiekami nopietni glabāti, lai tā vienkārši un brīvi pa internetu masveidā nemētātos.)
Cik liels līdz ar to kopumā bija to cilvēku skaits, kuru aizpildīto anketu nevainība bija reāli apdraudēta? (Uzsveru: runa ir tikai un vienīgi par anketu drošību, jo deklarētās dzīvesvietas ikvienam uzņēmējdarbībā iesaistītam cilvēkam tāpat jebkurš interesents itin vienkārši var uzzināt gan tai pašā Uzņēmumu reģistrā, gan Lursoft un firmas.lv interneta datu bāzēs.)
Lai ko arī teiktu un ar ko baidītu brēcējeksperti, augstākais – augstākais, daži simti no tiem simt tūkstošiem, kas anketas internetā jau aizpildījuši.
Nedomāju, ka kāds, pie skaidra prāta būdams, spēj iedomāties ļaundarus, kas dodas uz Uzņēmumu reģistru un tur masveidā par diviem latiem gabalā pasūta uzņēmumu reģistrācijas lietas, lai no tām izrakstītu cilvēku personas kodus un pasu numurus, lai tad, mēli izbāzuši, pārrakstītu viņu aizpildītās anketas (nu, tās, kas patiešām jau aizpildītas).
Savukārt internetā brīvi atrodamo personas kodu un pasu numuru „komplektu” skaits ir ārkārtīgi neliels – izsakoties DELFI „atklājēju” vārdiem, tādi ir „vairāki”.
Un, kas attiecas uz trešdien tāpat izskanējušo vaimanu, ka šajā briesmīgajā sistēmā viens cilvēks var paņemt no otra viņa personas kodu un pases numuru un ar tiem viņa anketā salabot visu, kas vien ienāk prātā, - jā, protams, taču tieši to pašu iespējams izdarīt arī ar otra bankas karti un PIN kodu vai internetbankas karti (kalkulatoru), ja nu kāds ir tik dulns, ka to nodod citās rokās.
Ar vārdu sakot, tautas skaitīšanas rezultātu precizitāti nekas reāli neapdraudēja, toties salīdzinoši vienkāršā reģistrēšanās metode ļāva pamatoti cerēt, ka anketu aizpildīšana būs maksimāli masveidīga, tā nodrošinot šim pietiekami dārgi izmaksājušajam pasākumam tā vienīgo iespējamo jēgu – noskaidrot, cik tad mūsu īsti ir atlicis un kādi īsti esam.
Kas sanāks tagad, „aizsargājot” tāpat visnotaļ viegli pieejamos personu datus, – jupis viņu zina. Bet, protams, kāpēc gan plašajām interneta komentētāju masām bez īpašas iedziļināšanās nesašust par mūsu valsts kārtējo fantastisko un unikālo, un mūs visus par tik vienreizējiem padarošo neizdarību, bet tik daudzām amatpersonām - nepabrēkāt un nepakulstīt gaisu, ja ir parādījusies brīnišķa iespēja apliecināt savu principialitāti un atbildīgumu?
Turklāt šai tukškulstīšanai ir arī visnotaļ praktiski iemesli: tikko kā ekonomikas ministrs pietiekami skaļi nebrēks pēc amatpersonu atbildības noskaidrošanas, kādam var ienākt prātā ieminēties, ka galvenais atbildīgais taču ir viņš pats, bet, tikko kā Valsts datu inspekcija neveiks „stingrus un cietus” pasākumus, kādam var ienākt prātā apjautāties – kā gan tas nācās, ka šie liekēži „atmodās” tikai tad, kad par „caurumiņu” tautas skaitīšanas sistēmā paziņoja masu mediji... Un tā nu labāk turpināt brēkāt.
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
