Kalnmeiers „piemirst” likumu normas, pasludinot savu atbildi par „galīgu un nepārsūdzamu”
PIETIEK18.12.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut gan likums par prokuratūru noteic, ka „prokuratūra ir tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros”, tas nav traucējis LR ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, „piemirstot” Iesniegumu likuma un Informācijas atklātības likuma normas, ne tikai nesniegt atbildi uz oficiālu iesniegumu, bet arī paziņot, ka viņa atbildes sniegšanas atteikums ir „galīgs un nav pārsūdzams”.
Pietiek jau informējis, ka LR ģenerālprokurora skatījumā „klaji aizskarošs un izaicinošs” un līdz ar to neatbildams izrādījies bijušā finanšu policista, pretrunīgā kukuļošanas lietā iesaistītā Alvja Pīlāga šā gada oktobra iesniegums, kurā viņš bija lūdzis Kalnmeieram izsniegt vairākas dokumentu kopijas un citu informāciju.
„Neviens normatīvais akts nepiešķir Jums tiesības Latvijas Republikas Prokuratūrai un ģenerālprokuroram adresētajos iesniegumos izteikties klaji aizskaroši un izaicinoši par prokuroriem.(..) 15. oktobra iesniegumā ģenerālprokuroram par informācijas sniegšanu klaji izsmejat Ģenerālprokuratūras nodaļas prokurori V.Jirgenu un nemotivētu apgalvojumu formā pēc būtības prokurori apsūdzat dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā,” – šādi Kalnmeiers bija novērtējis Pīlāga iesniegumu.
Tiesa, Pīlāga iesniegumā „klaja izsmiešana” īsti nebija saskatāma, taču tajā tiešām bija atgādināts par prokurores saņemto sodu: „Ar ģenerālprokurora Ē.Kalnmeiera 05.10.2010. pavēli disciplināri tika sodīta Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurore V.Jirgena par tīšiem likumpārkāpumiem kriminālprocesā Nr.16870002408, ko bija konstatējis izmeklēšanas tiesnesis.”
Tāpat Pīlāga iesniegumā bija norādīts: „Prokurore V.Jirgena bija kriminālprocesa Nr.16870002408 virzītāja no 07.05.2009. līdz 07.06.2010. un tika disciplināri sodīta minētā kriminālprocesā, kurā viņa personiski pieņēma lēmumu par manu atzīšanu par apsūdzēto personu, ņemot vērā savu deformēto iekšējo pārliecību un turpinot izpildīt (..) KNAB 2008.gadā iesākto pasūtījumu - operatīvo izstrādes lietu.”
Ar šo pamatojumu Pīlāgs bija pieprasījis izsniegt viņam divu resorisko pārbaužu materiālus un pret prokurori veiktās disciplinārlietas izmeklēšanas materiālu, lai „izvērtētu un noskaidrotu vai attiecīgie LR Ģenerālprokuratūras darbinieki ir izdarījusi visu maksimāli iespējamo savas kompetences ietvaros, lai noskaidrotu un pārbaudītu manos iesniegumos norādītos faktiskos apstākļus un objektīvo patiesību”.
Taču ģenerālprokurors, atzīstot šo iesniegumu par „klaji aizskarošu un izaicinošu”, vienlaikus arī ne tikai ignorēja bijušā finanšu policista pieprasījumu izsniegt dokumentus, bet vēl arī paziņoja: „Šī mana atbilde ir galīga un nav pārsūdzama.”
Sniedzot šādu atbildi, ģenerālprokurors Kalnmeiers „piemirsa” likuma normas, kas jebkuram iedzīvotājam dod tiesības, nesaņemot atbildi no iestādes un uzskatot šādu valsts iestādes rīcību par prettiesisku, pārsūdzēt šo iestādes lēmumu administratīvajā tiesā.
Saņēmis Pietiek jautājumu par to, balstoties uz kādiem normatīvajiem aktiem, viņš kā LR ģenerālprokurors atbildē uz privātpersonas iesniegumu atļāvies paziņot, ka viņa atbilde ir galīga un nav pārsūdzama, Kalnmeiers gan ne uz kādiem citiem skaļiem paziņojumiem vairs nebija gatavs. Tā vietā viņš paziņoja, ka, tā kā šāds jautājums nepareizā formā saņemts uz viņa „personisko e-pastu” (šādi ģenerālprokurors nodēvēja savu oficiālo prokuratūras elektroniskā pasta adresi), viņš uz to neatbildēšot.
Tāpat Kalnmeiers nevēlējās atbildēt uz jautājumu, vai viņš kā ģenerālprokurors ir lietas kursā par Iesniegumu likumu un Informācijas atklātības likumu, kuri cita starpā nosaka iespēju pārsūdzēt amatpersonas nevēlēšanos sniegt atbildi uz iesniegumu, vai uz viņu šīs likumu normas neattiecas un, ja jā, kādi tieši normatīvie akti to nosaka, bet, ja ne, tad kāpēc viņš kā LR ģenerālprokurors tās ignorē.
Ne no Kalnmeiera, ne no prokuratūras preses pārstāves Pietiek neizdevās saņemt arī atbildi uz jautājumiem, vai LR prokuratūrā ir sastādīts pazīmju saraksts, pēc kurām tiek izlemts, kuri privātpersonu iesniegumi ir klaji aizskaroši un izaicinoši, un, ja jā, kad un kā iespējams ar to iepazīties, bet, ja ne, kā tieši katrā konkrētā gadījumā tiek noteikts, vai iesniegums ir klaji aizskarošs un izaicinošs.
Pašlaik Pietiek šos jautājumus jau ir nosūtījis Kalnmeieram oficiāla iesnieguma formā, lūdzot ģenerālprokuroru būt izturīgam un neuzskatīt arī šos jautājumus par klaji aizskarošiem un izaicinošiem.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
