Iesaki rakstu: 
Pirms dažām dienām Valsts policija pieņema lēmumu par ceļu satiksmes negadījumu, kurā maija sākumā iekļuva Auto asociācijas prezidents Andris Kulbergs. Šis negadījums, ko pats A. Kulbergs sauc par traģisko autoavāriju, kļuvis par bieži apspriestu notikumu Latvijas informatīvajā telpā, lielā mērā tāpēc, ka pats A. Kulbergs no tā ir radījis interaktīvu šovu.
Noslēdzošais posms šim šovam bija viņa nevainīguma deklarācija sociālajos tīklos, kurā Andris turpina uzstāt, ka visu izdarījis pareizi, kā arī brīnās, kāpēc tik daudzi cilvēki ārkārtīgi negribīgi tic tam, ka negadījums nav noticis Andra vainas dēļ.
Sirsnīgi jūtu līdzi Andrim un viņa ģimenei saistībā ar to, kas viņiem bija jāpārdzīvo šī traģiskā incidenta rezultātā. Bet mana līdzjūtība nemaina faktu, ka Andris ir izlutināts mažors, kurš absolūti visu mūžu nodarbojies ar liekulīgu demagoģiju.
Labs piemērs tam ir viņa “patiesais pārsteigums”, ka cilvēki atsakās ticēt viņa nevainīgumam, neskatoties uz to, ka Andris ļoti labi atceras visus ceļu satiksmes pārkāpumus, kurus viņš ir pieļāvis pēdējos 20 gados.
Var sākt ar to, ka studenta gados Andra mašīnai tika uzstādīts antiradars, kas jau toreiz bija aizliegts ar likumu. Taču Andri to nemulsināja, un viņš turpināja braukt kā traks, zinot, ka ir imūns pret policijas ātruma mērīšanas iekārtam.
Andrim savulaik bija divi vadītāja tiesību pāri, ar ko viņš ļoti mīlēja lielīties saviem kursabiedriem - latvijas un amerikāņu. Latvijas dokumentu Andris lietoja Latvijā, bet amerikāņu - tajā skaitā arī Igaunijā, kur mācījās apmēram 4 gadus. Otrā dokumenta esamība, lai arī ne uz ilgu laiku, tomēr ļāva izvairīties no atbildības par izdarītajiem pārkāpumiem.
Jau 19 gadu vecumā Andrim bija tjūnēts Audi S2, kuru viņš izmantoja, lai uzstādītu ātruma rekordus uz Tallinas šosejas. Andris to darīja tieši tāpēc, ka viņam bija gan antiradars, gan otras tiesības, kas palīdzēja izbēgt no pelnītā soda.
Ar kādu atrunu Andris vadījis šo auto, var uzzināt vienā no forumiem, kur Kulbergs publiski lepojas arī ar augstumu, no kāda viņš urinēja gan uz likumu, gan uz satiksmes drošību:
„Rallijā braucu ar Audi A4 Quattro 1.8 turbo standarta automašīnu (150 hp). Sanāk tā, ka pa ielu braucu ar gandrīz 2x spēcīgāku mašīnu nekā rallijā - Maksimālais ātrums: 285 km/h (izprovēts), Ieskrējiens: 0-100 km/h 5,9 sec. Patēriņš: 12l (pie normālas braukšanas) 16l (pie sportiskas gonkošanas).”
Nobriedis Andris nedaudz nomierinājās, taču turpināja pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus, par ko liecina ne tas īsākais viņa pārkāpumu saraksts Ceļu policijas datubāzē. Un tas tikai oficiāli.
Visu šo pārkāpumu esamības fakts ir interesants jo, tiklīdz Andris atjēdzās pēc nesenas avārijas, viņš aktīvi sāka meklēt negadījuma aculieciniekus. Aculiecinieku medības tika uzsāktas absolūti visos sociālajos tīklos un medijos.
Kāpēc bija nepieciešams sarīkot šo rosību ar aculiecinieku meklēšanu? Internetā izskanēja pieņēmums, ka ceļu policiju varētu mulsināt tas, ka negadījumā bija iesaistīta rallija Mitsubishi EVO IV automašīna, ar kuru brauca Kulbergs, un šim apstāklim varētu būt galvenā loma neobjektīva lēmuma pieņemšanā.
Taču patiesībā Andris, zinot par savu pietiekami lielo pārkāpumu skaitu, lieliski saprata, ka ceļu policija papildus automašīnas markai daudz lielāku uzmanību pievērsīs viņa braukšanas reputācijai. Viņš ļoti labi apzinājās, ka bez acīmredzamiem un dzelzsbetona pierādījumiem izmeklētājam būs gandrīz neiespējami noticēt tam, ka negadījumu izraisījis nevis pastāvīgs pārkāpējs, rallija braucējs un neliela sporta automašīnu parka īpašnieks, bet gan sieviete faktiski bez pārkāpumu gadījumiem.
Proti, Andris, neskatoties uz to, ka viņš šajā negadījumā ir cietušais, staigāja pa ļoti plānu ledu. Ja nebūtu aculiecinieku, nav zināms, vai A. Kulbergs būtu spējis pierādīt savu nevainību bez cienījamo kungu iejaukšanās.
Interesanti, ka savā komentārā par policijas lēmumu Andris daudz uzrakstīja arī par satiksmes drošību. Tas ir tas pats Andris, kuram 1973. gada Dodžā nav neviena gaisa spilvena, un tas pats Andris, kura 25 gadus veco Evolution frontāla sadursme pārvērta par metāllūžņu kaudzi, bet viņu pašu par bez piecām minūtēm pastāvīgu ratiņkrēsla lietotāju.
Tajā pašā laikā abās automašīnās A. Kulbergs diezgan bieži pārvadā gan savus ģimenes locekļus, gan citus pasažierus, tostarp pa koplietošanas ceļiem.
Rezultātā sanāk, ka demagogs un liekulis Andris uzraksta kārtējo rindkopu par satiksmes drošības nozīmi, lai pēc 5 minūtēm paņemt visu ģimeni un dotos ceļojumā ar savu antīko šrota vāģi, kas drošības ziņā faktiski neatšķiras no cinka zārka.
Nobeigumā jāsaka, ka komentētāju un lasītāju vidū, protams, būs cilvēki, kuri šī teksta rakstīšanas motīvus attaisnos ar autora personīgo skaudību. Ņemot vērā, ka Latvija ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo reitingā ir līderpozīcijās, šādu cilvēku loģika ir saprotama un paredzama.
Cita daļa lasītāju noteikti pārmetīs autoram atsauci uz 20 gadus seniem notikumiem. Šiem cilvēkiem vēlētos teikt, ka, raugoties uz Andra pašreizējo liekulību auto drošības un ekoloģijas jautājumos, kā arī uz ceļu satiksmes notikumiem, kas viņu turpina vajāt joprojām, acīmredzami mažora, kas brauc pa Tallinas šosēju ar 285 km/h ātrumu, mentalitāte nav zudusi līdz pat šai dienai.
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
