Pat tagadējos apstākļos turpina izplatīt Kremļa vēstījumu, ka “tie esot krievi, kas tiek apspiesti Latvijā”
N. Andersons18.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Neticami, bet fakts — arī pēc Krievijas nepieteiktā kara un bruņotas invāzijas Ukrainā, pēc vispasaules nosodījuma par civiliedzīvotāju slepkavībām un pēc Hāgas tribunāla uzsāktās izmeklēšanas par genocīdu atrodas “noderīgie idioti”, kas uzskata — Latvijā tiekot apspiestas krievu tiesības.
Mediji jau pievērsa uzmanību tam, ka kāds “kultūrpētnieks” Deniss Hanovs, uzstājoties “sabiedriskajā” LTV1 kanālā, apspriedis nevis Kremļa uzsāktās asinsizliešanas ietekmi uz sabiedrību, kultūru un cilvēkiem, bet gan “emocionālās ciešanas”, kuras tagad it kā nākoties piedzīvot… krievu tautības cilvēkiem Latvijā:
Deniss Hanovs jūt līdzi “novārtā pamestajiem” krieviem, kas esot pamesti un dzīvojot ciešanās: “Vai nav tā, ka ilgstoši šie cilvēki informācijas ziņā, kultūrprakšu ziņā un arī politiskajā telpā bija pamesti, nevajadzīgi, nezināmi. Būtiska cenzūra bija pirms desmit gadiem notikušais valodas referendums, kuru politiķi ne skaidroja, ne mēģinaja analizēt.” Uz to Twitter lietotājs Aigars Prūsis atbild: “Izejot no šādas greizas demagoģijas, 1991. gada janvārī janvārī mums vajadzēja analizēt, ko esam nodarījuši Rīgas omoniešiem, nevis stāvēt barikādēs.”
https://twitter.com/Prusis/status/1501073160774557701
Tiek izteikti apgalvojumi, ka krievi “ciešot gadījumus, kad pret viņiem izrādot nepatiku”, taču uz konkrētiem gadījumiem norādīts netiek. Policija tāpat nav ziņojusi, ka būtu ierosināts kāds process, piemēram, par sīko huligānismu, piesienoties krieviem “tikai tāpēc, ka krievi”. Tieši pretēji — mītiņa laikā par huligānismu tikusi aizturēta kāda putiniste, kam uzlikts naudassods.
Olga Procevska raksta: “Ilgi nebija jāgaida. Latvijas nacionālistiski orientētie politiķi jau pirmajās karadarbības dienās sāka sacensties ierosinājumos, kas vērsti pret Latvijas krievu kopienu – gan šeit dzimušajiem, gan pēdējos pārdesmit gados no Krievijas iebraukušajiem.” Tomēr konkrēti citāti no konkrētiem politiķiem netiek uzrādīti.
https://pietiek.com/raksti/ne_mana_varda/
Taču faktiski dabā novērojams, ka nevis kaut vienu krievu aizskāruši “par to, ka krievs”, bet gan pretējais. Kremļa atbalstītāji taisījuši piketu pie skolas Daugavpilī, kur izkārti Latvijas un Ukrainas karogi — pēdējo mēģinājuši noraut. Rēzeknē uz koku stumbriem piestiprinātas kartona plāksnes, uz kurām attēlots burts "Z". Siguldā tika sabojāts dzeltenzils ukraiņu atbalsta plakāts ar frāzi par Krievijas karakuģi. Vairāki šādi “izpaudumi” fiksēti, protams, Rīgā.
Soctīklos Ilvars Atgāzis ievietojis bildi no veikala, kur kāda vietējā putiniste uz savas somas uzķēpājusi Z zīmi: “Šodien Ziepniekkalna “Lidl” ieraudzīju šo radījumu, kurš pie izejas vēl uzdrošinājās pateikt "Скоро тут везде будут российские флаги!" Karu slavinošai simbolikai Latvijā nav vietas!”
https://www.facebook.com/ILVARS96/posts/7544238408983929
Vēl vairāk: nevis aizskar krievus “par to, ka krievi”, bet tieši pretēji. “Pie manis tagad LIEPĀJĀ (!) kaut kādi piedzērušies gopņiki gribēja piesieties, jo man bija lentīte ar Ukrainas karogu, krieviski lamājās un prasīja "paskaidrot". Izlikos nedzirdam un spītīgi devos pie tuvākā cilvēku pūļa (par laimi, tas bija tuvu pludmalei). Sasodīts," raksta kāds nelatvietis, kurš lieto kirilicu (!!!(sad)
No kurienes Liepājas urlām šāda attieksme? Izrādās, ka Liepājā esošā Krievijas Federācijas konsulāta diplomāts publiski solījis “sodīt liepājniekus”, ja viņam kaut kas nepatiks:
Kā ikvienam zināms, viltus ziņas par to, ka “russkij vezģē priķesņājut”, ir viens no Kremļa propagandas iemīļotajiem instrumentiem, kas ietilpst t.s. “Karaganova doktrīnā” — ka jāpatur ārvalstīs lielas krievvalodīgo kopienas, viņus nevajag aicināt uz dzimteni, bet izmantot diasporas krievus kā instrumentu citu valstu iekšpolitikā. Neesoša apdraudējuma sajūtas radīšana etniskajiem krieviem (kaut dabā konstatējami fakti parāda pretējo) ir viens no tipiskajiem viltus naratīviem.
Savukārt raidījums “Bez Tabu” skatītājiem piedāvā lielisku piemēru, kā no šī viltus naratīva ar laiku iespaidojas parastie krievi Latvijā, kā tas galu galā sakropļo viņu dzīves uztveri. Dagdas pusē kāda krieviete, atklāti klāsta, ka iebrukumu Ukrainā nenosoda. Viņasprāt, krieviem Latvijā esot liegtas izteikšanās tiesības, un, kas ir pats nepiedodamākais, viņas bērniem jāmācās latviešu valoda: "Esmu krieviete. Mums kremt, ka valstī mūs neciena! Mūsu bērni visus šos gadus cietuši, jo nākas mācīties latviešu valodu. Viņiem ir grūti un mokoši," ar tādu pārliecību dzīvo šī krieviete.
Kamēr “Z” burta mīļotāji aizskar latviešus un agresorvalsts labā nodarbojas ar sīko huligānismu, kas vērsts pret invāzijas upuriem un viņu dzeltenzilo simboliku, tikmēr dažādi valsts finansēti “pētnieki” un “sabiedriskie mediji” turpina atgremot Kremļa naratīvu, ka krievus “aiztiekot” un ka viņi citās valstīs “ciešot”. Kaut gan faktiski ar foto un videomateriāliem tiek fiksēti pretējie gadījumi — tiek lietota agresijas simbolika un izteikti draudi Latvijas un Ukrainas pilsoņu virzienā, kas šai Kremļa simbolikai nepievienojas un nosoda tās lietošanu.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
