Iesaki rakstu: 
Kriminālais kapitālisms ir vēsturiski ļoti jauna parādība. Kriminālais kapitālisms kā valsts iekārtas sistēmisks (!!) veidojums radās PSRS sagraušanas rezultātā tādās zemēs kā Krievija, Latvija. Par kriminālo kapitālismu tāpat kā par jebkuru vēsturiski jaunu fenomenu pagaidām ir zināms ļoti maz. Kriminālajā kapitālismā varas smadzenes funkcionē atšķirīgāk, nekā tās funkcionē, sacīsim, tradicionālajā kapitālismā. Tā vairs nav hipotēze. Dažas atšķirīgas iezīmes jau ir diezgan precīzi fiksējamas un ar tām nepieciešams iepazīstināt interesentus.
Neapšaubāmi, Krieviju jāuzskata par kriminālā kapitālisma māti un tēvu. PSRS sagraušanas projekts dzima Krievijas galvaspilsētā Maskavā, un Maskava vadīja padomju valsts sagraušanas projekta izpildi. Rīgā viss notika saskaņā ar Maskavas norādījumiem. Latviešu “atmoda” bija Maskavā izdomātās valstī kopējās “perestroikas” komponents ar lokāli piemērotu sentimentālu nosaukumu. Tādi manipulatīvi nacionālistiski komponenti bija katrā padomju republikā. Tautas masu nacionālistiskā eiforija tika viltīgi izmantota kā PSRS sagraušanas viens no galvenajiem instrumentiem.
Tas bija ļoti gudri izvēlēts instruments. Tikai retais padomju pilsonis tūlīt izprata šī instrumenta pielietošanas patieso mērķi. Izpratne par patieso mērķi masveidā radās vēlāk, kad pēc 1991.gada “bijušie” saglabāja ne tikai varu, bet sev pievāca visus sabiedriskos īpašumus – zemes dzīļu bagātības, tautsaimniecības uzņēmumus, nekustāmos īpašumus, zemi, mežus, garīgās kultūras un masu komunikācijas resursus. Tā tas notika visā bijušajā Padomju Savienībā, un tā tas notika arī Latvijā.
Patiesība par latviešu „atmodu” ir ļoti rūgta patiesība. Latviešu tautas kāda daļa joprojām negrib pieļaut patiesības izplatīšanos par „atmodu”. Pirmkārt un galvenokārt to negrib pieļaut „atmodas” lāčplēši. Viņiem nav izdevīga patiesība par „atmodu”, jo tad atklāsies viņu nacionāli noziedzīgā loma vēsturiskajā īstenībā. Patiesība par “atmodu” faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets epopejā par PSRS sagraušanu. PSRS sagraušanai grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sagrautas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju, kura latviešu tautā ir populāra ar nosaukumu “atmoda”.
Pret Latviju ir jāizturas kā pret Krievijas klonu – mātes un tēva organisma pēcnācēju, kas radies bezdzimumvairošanās ceļā. Taču ir vērojama abu organismu ģenētiskās identitātes mazināšanās. Aktuāls kļūst Krievijas un Latvijas kriminālā kapitālisma salīdzinājums. Daudzi materiāli liecina, ka kriminālā kapitālisma saglabāšanā Latvija izvirzās priekšgalā. Latvija kļūst kriminālā kapitālisma etalons.
Krievijā, piemēram, organizētā noziedzība ir manāmi apvaldīta, oligarhi ir nostumti malā, ebreju caurvītā "5.kolonna" tiek apsūdzēta valsts nodevībā, Rietumu “eksperti” jau sen vairs nekomandē ekonomiku. Krievijai nav valsts parāda, kuru tā nevarētu tūlīt dzēst. Krievijā noziegumos (visbiežāk korupcijā) pieķerts valsts darbinieks momentā tiek atlaists no darba. Kā zināms, LR Valsts bankas prezidents ir pasaulē slavens koruptants un līdz tiesas sākumam 2019.gada 4.novembrī netika atbrīvots no darba. Bet pats galvenais - Krievijai ir politiskā suverenitāte, no kuras latvieši ar prieku atsacījās 2003.gadā.
Vēl būtiski tas, ka Krievijā ir dedzīga patriotiskā inteliģence ar ļoti gudriem un pat ģeniāliem līderiem. Krievijā speciāli komplektētas sociālās grupas neatbalsta neliešus valsts iestādēs, kuru kolektīva atbalstīšana Latvijā ir strauji progresējoša nelaime. Jaunākie piemēri ir inteliģences iniciatīva "Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu", “akadēmiskās sabiedrības” vēstule premjerministram, amorāli aizstāvot LU Satversmes sapulcē neievēlēto Muižnieku. Krievijā ir ļoti prāvs patriotisko mediju un patriotiski orientēto sabiedrisko organizāciju skaits, kategoriski noraidot postmodernismu, neoliberālismu, globālisma ideoloģiju, homoseksuālisma un genderisma demagoģiju, centienus deformēt ģimeni kā sociālo institūtu.
Latvijā šajā ziņā nav gandrīz nekas. Krievijas valdībai un politiskajai elitei nevar pārmest iracionālu un absurdu rīcību. Toties Latvijā pie varas tagad ir iracionālā “6.oktobra paaudze” ar tās valdības absurdu - “583 darāmajiem darbiem”. Krievijas vadošās universitātes nekad nav atbalstījušas “Boloņas procesu” un vispārējā izglītībā netiek murgots par “kompetenču izglītību”. Dziļas atšķirības ir paškritikas ziņā. Krievijā ir sastopams pamatīgs publikāciju klāsts par elites stratēģijas nepilnībām un valdības kļūdām. Latvijas varas inteliģencē paškritiskums neeksistē. Toties pašslavināšanās jau ir sasniegusi kariķējošu pakāpi: “Улманис: пока есть Бог на небе, будет существовать латышское государство и латышский народ”. Tā kādā izdevumā krievu valodā 2019.gada 12.septembrī citēja Gunti Ulmani.
PSRS sagraušanas mērķis bija turpmāk dzīvot kriminālajā, bet nevis, atkal sacīsim, tradicionālajā kapitālismā. PSKP un VDK nomenklatūras bijušie kadri, kuri ar savu noziedzīgo darbību būvēja kriminālo kapitālismu, protams, domāja savādāk. Viņi nedomāja, ka būvē kriminālo kapitālismu. Viņu ieskatā tika būvēts demokrātisks kapitālisms. Taču īstenībā viņiem daudz neinteresēja politiskā terminoloģija un ideoloģija vispār. Viņu prātu nodarbināja padomju sabiedrības kopīpašumu piesavināšanās un parvēnijiem tipiskā maniakālā velme kļūt miljonāram.
Jau gadus trīsdesmit LR valstiskuma definēšanā valda nenoteiktība. Padomju laikā katrs zināja, ka dzīvo sociālistiskajā iekārtā. Toties pēcpadomju laikā ļoti daudziem nav skaidrs, kādā iekārtā viņi dzīvo. Skaidrs ir vienīgi tas, ka vairs nedzīvo sociālistiskajā iekārtā. Sabiedrības saprātīgākā daļa nojauš, ka nedzīvo arī kapitālistiskajā iekārtā, kāda ir Rietumu zemēs. Gadu no gada katru dienu Latvijas medijos atspoguļotā organizētā noziedzība nevar izraisīt pastāvošās valsts iekārtas patīkamu vērtējumu. Patīkamu vērtējumu var liekulīgi demonstrēt vienīgi organizētās noziedzības personāžs un viņu sulaiņi.
Kriminālā kapitālisma pati būtiskākā iezīme ir noziegumu brīvība. Turklāt tā ir organizētās noziedzības noziegumu brīvība. Tradicionālajā kapitālismā organizēto noziedzību uzskata par visbīstamāko noziedzības veidu. Organizētās noziedzības iespējamība apliecina valsts varas degradāciju, jo valsts amatpersonas iesaistās noziegumos kopā ar krimināliem elementiem.
Organizētās noziedzības bīstamība tika uzsvērta arī sociālisma zemēs. Šodienas organizētās noziedzības vecākās un vidējās paaudzes entuziasti noteikti to nav aizmirsuši. Viņi atceras, kāds bargs sods LPSR draudēja par organizēto noziedzību. Taču Latvijas Republikā viņi jūtas droši. Viņu noziegumus sargā noziegumu brīvība.
Par noziegumu brīvību pirmo reizi tika rakstīts 2013. gada 24.oktobrī.* Atgādinu galveno.
Noziegumu brīvības kvintesence ir iespēja Latvijas Republikā nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods. Tas, pirmkārt.
Otrkārt, noziegumu brīvību garantē pieņemtie likumi. Notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā Saeimā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.
Par noziegumu leģitimāciju pēc aiziešanas pensijā ļoti bieži mīl atcerēties tāds ilggadējs Saeimas deputāts kā Jānis Jurkāns. Internetā viegli atrast Jurkāna vērtīgās atmiņas par noziegumu brīvības spožo attīstību Latvijas Republikā. Savukārt 2019.gada vasaras karstākais organizētās noziedzības sižets “būvniecības kartelis” veicināja dažu amatpersonu atmiņas par likumu jocīgo koriģēšanu parlamentā. Piemēram, internetā lasāmas šādas atmiņas: “Kad mēs Saeimā skatījām grozījumus Konkurences likumā, tad bija liela pretestība un liela vēlme vēl vairāk mīkstināt sodus, sodu noteikumus, Ministru kabineta noteikumus par sodu noteikšanu. Burtiski izdevās kaut kādā veidā tomēr palikt pie tā, kas ir, lai nepasliktinātu stāvokli," saka Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.”
Latvijas universitātes drausmīgie skandāli veicināja analītiski apcerēt vēl vienu kriminālā kapitālisma būtisku iezīmi. Tā saistīta ar varas metodoloģiju.
Varai ir sava metodoloģiskā bāze – rīcības principu un metožu sistēma. Tā palīdz iegūt varu un palīdz saglabāt varu. Ja šīs sistēmas atsevišķus svarīgus elementus neņem vērā, tad varu var ātri zaudēt. Izrādās, uz kriminālo kapitālismu tas neattiecas.
Konkrēti runa ir par varas metodoloģisko elementu “apdraudējuma likvidācija”. Ja vara sastopas ar apdraudējumu (iespēju zaudēt varu), tad nekavējoties ir jālikvidē apdraudējums. Tas ir jādara bez kavēšanās, bez žēlastības un maksimāli agresīvā veidā, lai tiktu pilnīgi izslēgta apdraudējuma restaurācija. Jārīkojas ir ātri, bez liekas vilcināšanās un nevajadzīgiem disputiem. Ja tas tā nenotiek, tad tas liecina par varas vājumu, bezspēcību, degradāciju.
Dotajam elementam (“apdraudējuma likvidācijai”) ir plaša vēsturiskā prakse gan ar pozitīviem piemēriem, gan ar negatīviem piemēriem. Negatīvs piemērs ir Krievijas impērija. 1917.gadā tā gāja bojā tāpēc, ka netika izmantots elements “apdraudējuma likvidācija”. Cars vilcinājās, izrādīja mazdūšību, nelikvidēja liberālās kompradoru buržuāzijas līderus un partijas. Cara neizlēmība noveda Krievijas impēriju līdz sabrukumam.
Pozitīvs piemērs ir Ķīna. Tās spēka struktūras 1989.gadā nekavējoties bez žēlastības likvidēja varas apdraudējumu – sava veida “perestroiku”. Kā zināms, visai drīz sākās Ķīnas ekonomiskā uzplaukuma bums.
LU drausmīgos skandālus vajadzēja momentā likvidēt, jo tie apdraudēja varas morālo autoritāti. Vara bez morālās autoritātes var pastāvēt vienīgi ar zobenu, automātu, tanku palīdzību. Tas ir sen zināms. Tomēr valdība nevērsās pret Muižnieka, Druvietes nelietīgajām izdarībām ne tikai sakarā ar rektora vēlēšanām, bet arī sakarā ar Brokas krimināllietu. Vara adekvāti nereaģēja pat pēc Muižnieka uzdrošināšanos apkaunot “KNAB” (valsts tiešās pārvaldes iestādi). 2019.gada 18.jūlijā medijos citēja lepno Muižnieku: “LU būvniecības iepirkumi notiek kristālskaidri”. Tas bija atklāts izaicinājums ne tikai “KNAB”, bet arī valdībai. Taču valdība nevērsās pret Muižnieka nekaunīgajiem meliem.
Pamatots ir ziņkārīgais jautājums “Kāpēc LR vara neizmanto “apdraudējuma likvidāciju”?”. Uz šo jautājumu var būt tikai viena atbilde: “LR vara nejūtas apdraudēta”. LR vara nebaidās zaudēt morālo autoritāti, un LR varai faktiski nav vajadzīga morālā autoritāte latviešu sabiedrībā. LR vara var bezbailīgi pastāvēt ne tikai bez morālās autoritātes, bet arī bez zobenu, automātu, tanku palīdzības.
Lieta ir tā, ka Latvijas kriminālajā kapitālismā varu stabili atbalsta varas uzpirktais latviešu tautas “miljons”. LU, “būvniecības karteļa” un citi skandāli neapdraud varu. Skandālus nav vajadzīgs likvidēt. Kriminālajā kapitālismā noziegumu brīvību izbauda ļoti daudzi cilvēki. Noziegumu brīvību masveidīgi izbauda gandrīz visi strādājošie cilvēki, sākot ar aploksnēs saņemtajām algām un beidzot ar miljonu godīgo sadalīšanu organizētās noziedzības klanos. Kriminālais kapitālisms nav atsevišķu indivīdu kriminalitāte, bet tautas masu kriminalitāte. Ja tradicionālajā kapitālismā noziedzība ir epizodes, tad kriminālajā kapitālismā noziedzība ir masveidība, jo noziedzībā ir ievilināta gandrīz visa tauta. Ja padomju cilvēku smadzenēs mājoja komunistiskā ortodoksija, tad kriminālā kapitālisma cilvēku smadzenēs mājo noziegumu brīvības ortodoksija. Kriminālajā kapitālismā varai nav vajadzīgs ne morālais spēks, ne intelektuālais spēks. Kriminālajā kapitālismā varai vienīgi ir vajadzīgs uzturēt noziegumu brīvību un regulāri modernizēt noziegumu brīvību atbilstoši jaunākajām noziedzības iespējām. Kriminālā kapitālisma smadzenes nepazīst sociālo atbildību, politisko atbildību, morālo atbildību. Saprotams, nepazīst arī kriminālo atbildību. Kriminālajā kapitālismā kriminālais sods draud tikai t.s. nesistēmiskajiem noziedzniekiem. Proti, ar organizēto noziedzību nesaistītajiem likumu pārkāpējiem, kuri vēl nav izpratuši kriminālā kapitālisma vitālāko bausli – “Dalies ar tiem, ar kuriem ir jādalās, un viss būs kārtībā!”.
Politiķu krāpšanās organizētajā noziedzībā nav tas pats, ja viens Jānis apkrāpj otru Jāni, viņam par lielu naudu iesmērējot slimu govi. Politiķu krāpšanās nav individuāls akts ar individuālām sekām. Politiķu krāpšanās nav vienreizējs akts, bet gan lavīnveidīgs akts, nemitīgi turpinoties un sagandējot dzīvi ar pastāvīgu krāpšanos. Politiķu krāpšanās nekad neapstājas pati no sevis, un politiķu krāpšanās visbiežāk attiecas uz vienas vai vairāku tautu likteņa. Turklāt attiecas uz tautu likteņa visjūtīgāko veidu – morālo likteni, sociuma ētosa likteni. Politiķu krāpšanās ir tautas apkrāpšana ne tik daudz sociāli politiskajā ziņā kā morāli tikumiskajā ziņā, sagraujot tautas morāles normu, principu un ideālu kopumu (ētosu), kas ir mūsdienu latviešu tautas milzīga nelaime. Latviešu tauta cerēja iegūt liberāli demokrātiskā valstiskuma garantētās brīvības visaugstāko līmeni – pavalstnieku sirdsapziņas brīvību. Taču politiķu krāpšanās sekas kļuva brīvība bez sirdsapziņas.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
