Iesaki rakstu:

1. Iespēja tikt ar politisku balsojumu ievēlētam jebkurā augstā, no nodokļu maksātāju kabatas apmaksātā valsts amatā ir nevis tiesības, bet gan PRIVILĒĢIJA (tāpat kā iespēja saņemt Nobela prēmiju vai “Oskaru”).

2. Nevienam nav nekādu pirmšķietamu tiesību uz šādu privilēģiju, tādēļ nediskriminācijas princips attiecībā uz to nedarbojas.

3. Atteikums piešķirt kādam privilēģiju nav viņa “tiesību aizskārums” un nav viņa “sodīšana” (tā var teikt vienīgi dzejiski metaforiskā, bet ne juridiskā nozīmē, piemēram, “Horhe Luisu Borhesu sodīja par labējiem uzskatiem, nepiešķirot viņam Nobela prēmiju literatūrā”).

4. Saskaņā ar Satversmes 84.p. tiesnešu apstiprināšana ir konstitucionāli noteikta Saeimas prerogatīva. Ja tā ir Saeimas prerogatīva, tad Saeima ar savu balsojumu ir brīva lemt gan pozitīvi, gan negatīvi – tiesneša kandidatūru noraidot.

5. Ja kādam nepatīk iepriekšējā punktā aprakstītā realitāte, to var mainīt tikai Satversmes grozījumu ceļā, atņemot Saeimai tiesības apstiprināt tiesnešus.

6. Saeimas locekļi savos balsojumos ir brīvi (“frakciju disciplīna” nav juridisks jēdziens). Tas loģiski nozīmē, ka klātesošo Saeimas locekļu vairākums jebkurā jautājumā var nobalsot “pret”. Saskaņā ar Satversmes 28.p., “Saeimas locekli ne par balsošanu, ne par amatu izpildot izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā”.

Tas arī ir viss.