Iesaki rakstu:

Vēlos aktīvāk pievērst sabiedrības uzmanību ārstniecības personu sertifikācijas un resertifikācijas problēmai. Šai sakarā esmu 20.oktobrī nosūtījis iesniegumu personīgi katram Saeimas deputātam ar lūgumu izvērtēt parlamentārās kontroles lietderību, jo, manuprāt, procedūra kopš 2013.g., kad stājās spēkā MK 2012.g. 18. decembra noteikumi "Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība", tiek organizēta kā barotne ietekmīgiem medicīnas jomas personāžiem, klaji ignorējot ārstniecības personu no Satversmes 106.p. pirmā teikuma un arī 90.p. izrietošās pamattiesības.

2016.g., tuvojoties kārtējajai resertifikācijai psihiatra specialitātē, tiku laikus veicis maksājumu uz Latvijas Ārstu biedrības kontu, taču drīz vien secināju, ka procedūra tiesiskā veidā nav iespējama. Diemžēl tiesību akti nav sakārtoti joprojām, jo neviena iestāde, īpaši Veselības ministrija (VM) vai Veselības inspekcija (VI), nevēlas uzņemties atbildību, lai atzītu, ka mediķu kadru politika  brūkošajā mūsu valsts veselības aprūpes sistēmā jau sen nav savienojama ar bezjēdzīgu, bet laikietilpīgu, pacientiem un ārstu ģimenēm laiku atņemošu, ārstus pazemojošu procedūru, par kādu izvērtusies resertifikācija. 

Ja VM vai VI bailes no Ārstu biedrības priekšstāvjiem un nozares faktiskajiem regulētājiem ir vispārzināmas, tad grūtāk izprast Tieslietu ministrijas (TM) nostāju. Sarakstes laikā, kopš 2016.g., tiesību joma bijusi sākotnēji NA, bet vēlāk JKP pārziņā. Šie politiskie spēki pozicionējas kā konservatīvie, tomēr attiecībā uz ārstu sertifikāciju acīmredzami atzīst kreisi liberālas idejas, tāpēc pasīvi atbalsta LĀB Sertifikācijas padomes, proti, subjekta, kas nav patstāvīga juridiska persona, ieražās balstītas tiesības nepastarpināti īstenot valsts varu un izdot administratīvos aktus. 

Uz visiem iesniegumiem saņemu no TM "bezzobainas" atbildes, ka biedrību darbības regulējums, ciktāl tas skar veselības jomu, nekādi neesot iestādes kompetencē. Ja arī kādos MK noteikumos iekļautas Biedrību un nodibinājumu likumam vai Valsts pārvaldes iekārtas likumam neatbilstošas normas, tad TM neko iespaidot nevarot un negribot. Līdzīgas atbildes atkārtoti tikušas  saņemtas arī no galvenā ierēdņa, Valsts kancelejas direktora. Savukārt prokuratūra atkārtoti ir visnotaļ nepārprotami norādījusi, ka problēmjautājumu nerisinās (varbūt tas atstājams “linča tiesas” ziņā?).

Notikusi divkārtēja vēršanās administratīvajā tiesā. Pirmajā gadījumā 2017.g. augustā rajona tiesa (tiesnesis G.Ploriņš) norādīja uz procesuālā termiņa kavēšanu, jo Veselības ministrija kādā no gada laikā sniegtajiem skaidrojumiem esot ietvērusi arī lēmumu. Iestāde gan to kategoriski noliedza, arī rakstveidā. Tomēr, pēc tiesas domām, saprātīgam pieteicējam pašam esot jāsaprot, kuros gadījumos skaidrojums tomēr ir lēmums - arī tad, ja nozares vadošā pārvaldes iestāde to nesaprotot vai noliedzot.

Otrajā gadījumā iesniedzējam, pielietojot arī performances metodes iestādes vestibilā, izdevās tomēr piespiest Veselības ministriju pēc vairāk nekā gadu ilgas sarakstes un sarunām pieņemt jelkādu lēmumu; tas bija iesniedzējam nelabvēlīgs administratīvais akts, ar ko ministrija faktiski atzina jau iepriekš, 11.10.2017. sniegtajā skaidrojumā secināto, ka “sertifikācijas padome ir sertifikācijas institūcijas struktūrvienība”, tātad “sertifikācijas padome darbojas tikai sertifikācijas institūcijas ietvaros nevis kā patstāvīgs tiesību subjekts”. 

Faktiski ministrija secināja, ka MK noteikumos Nr. 943 norādītās padomes nav juridiski atzīti subjekti un līdz ar to nespēj patstāvīgi dibināt tiesiskās attiecības ar citām personām vai izdot administratīvos aktus. Tomēr, baidoties no netveramās, bet vispārzināmās medicīnas jomas establišmenta ietekmes, ministrija lēmumā faktiski norādīja, ka sertifikācijas pārraudzību nemaz neveic, jo likums to nenosakot.

MK noteikumu Nr. 943 normu, kas nosaka īstenot padotību pār sertifikācijas padomēm, iestāde nevarot īstenot - kā jau minēts, tie esot juridiski neatzīti subjekti. Faktiski ministrija atzina, ka sertifikācija ir ar Ārstniecības likuma 29.p. normu sertifikācijas institūcijām piešķirts beztermiņa valsts monopols, ko ne VM, ne, piemēram, Veselības inspekcija nepārrauga.

Pārsūdzot administratīvo aktu rajona tiesā, tur tika secināts, ka ministrijas lēmums izdots nepamatoti, jo saprātīgam pieteicējam, ignorējot tātad Administratīvā procesa likuma 25.panta un MK noteikumu Nr. 943 normas (joprojām spēkā esošās), esot bijis tomēr jāvēršas ar iesniegumu tieši Ārstu biedrībā; tas izrietot no Ārstniecības likuma 29.panta (proti, pieteicējam pašam bijis “jāatceļ” MK noteikumu normas, kas valsts varas realizēšanu nepārprotami deleģē nevis LĀB, bet tās struktūrvienībai???).

Ikviens saprātīgs jurists, šķiet, apzinās, ka, skaidrojot tiesību normu jēgu vai konstatējot tiesisko attiecību esamību, būtu jāizvairās no paraloģismiem, proti, loģikas kļūdām, kas rodas domāšanas likumu neievērošanas dēļ. 

Rajona tiesas secinājums, ka Latvijas Ārstu biedrības veiktā ārstniecības personu sertifikācija esot valsts pārvaldes uzdevums, jo valstī izveidota un darbojas Veselības ministrija, ir tipisks paraloģisms; sev vien zināmu iemeslu dēļ to akceptē arī Augstākā tiesa. Turklāt lēmumā Nr.SKA-837/2017  Augstākā tiesa vēl “piespēlē“ šai loģikas kļūdai, norādot uz neesošām tiesiskām attiecībām, jo neviens normatīvais akts nenosaka  Veselības ministrijas tiesības īstenot padotību pār Latvijas Ārstu biedrību kā tiesību subjektu kopumā (proti, padotību pār biedru sapulci un valdi).

Jau ilgstoši tātad pastāv situācija, ka ikvienam regulāri praktizējošam, pieredzējušam ārstam, lai resertificētos, 5 gadu laikā jāsakrāj 250 tālākizglītības punkti, kas atbilst apmēram tikpat lielam akadēmisko stundu skaitam. Tālākizglītības pasākumu atzīšanu un konkrēta punktu skaita piešķiršanu patstāvīgi un neatkarīgi no biedrības valdes veic LĀB Sertifikācijas padome, proti, jau minētais juridiski neatzītais subjekts, kam nav un nevar būt administratīvi procesuālas tiesībspējas.

Pēdējos gados iestrādāta sistēma, ka pirms un pēc katra izglītojoša pasākuma (kura arī de iure it kā nemaz nav, ja Sertifikācijas padome varu realizē ultra vires izdotas normas rezultātā ???) ārstam ar īpašu kartīti jāpiereģistrējas un jāizreģistrējas, jo neesošais subjekts punktus pretējā gadījumā nepiešķirs... Un pēc tam ārstam nākas vēl lasīt to literatūru, kas tiešām nepieciešama praktiskajam darbam.

2017.g. Valsts ieņēmumu dienests secināja, ka visiem Padomes locekļiem, ņemot vērā viņu faktiskās pilnvaras, būtu nosakāms valsts amatpersonu statuss. Pēc tam kāds prominents kungs esot aizskrējis uz Saeimu lamāties (rezultātā pret savu gribu esmu kļuvis idejisks līdzautors vienam no 12.Saeimas pēdējās darbdienas “veikumiem”, proti, grozījumiem likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā", kur nez kāpēc steidzami tika iestrādāta tirgošanos ar ietekmi veicinoša norma; proti, valsts amatpersonām, kuras izdod administratīvos aktus, veicot deleģētu valsts pārvaldes funkciju privāto tiesību subjekta ietvaros, vairs nebūs jāiesniedz valsts amatpersonu deklarācijas; tas attiecas arī uz citām jomām, ne tikai medicīnu).

Nav noslēpums, ka Latvijas Ārstu biedrība jau gadus desmit vai pat ilgāk pastāv, pateicoties vien Biedrību un nodibinājumu likumā ietvertai, bet demokrātiskā sabiedrībā absurdai normai. Proti, atkārtota biedru sapulce var notikt, ja ierodas vismaz divi (!) biedri. Piemēram, 2018.g. 21.novembrī tik svarīgā jautājumā kā LĀB prezidenta vēlēšanas balsošanā piedalījušies ap 8 procentiem no visiem tobrīd reģistrētajiem biedriem. Faktiski organizācija nebūtu spējīga pat savākt kvorumu, lai pašlikvidētos.

LĀB jau sen ir izjukusi kā biedrība klasiskā izpratnē un nespējīga iesaistīties nekādas valsts mēroga kadru politikas realizēšanā. Organizācija darbojas kā aizsegs dažiem biedrības priekšstāvjiem un viņiem pietuvinātām personām savtīgu interešu realizēšanā. Tā vajadzīga politiķiem, lai baidītu ārstus ar darba zaudēšanu, piemēram, "nepareizas" izrunāšanās gadījumā un turētu viņus paklausībā. Tieši Latvijas Ārstu biedrības prominences jau ilgstoši ir veselības aprūpes sistēmas ietekmīgākie kaprači un traucēkļi valsts institūcijām šo situāciju labot.

Mana 5 gadus ilgā resertifikācijas epopeja norāda uz noteiktām attīstības tendencēm valstī. Proti, vara un ar to saistītie (varu kontrolējošie?) spēki Latvijā krietni pārauguši, piemēram, Baltkrievijas līmeni, tāpēc fiziska izrēķināšanās nav raksturīga; nepaklausīgo indivīdu pāraudzina ar ideoloģiskām metodēm. Tām nepakļaujoties, tiek zaudēts darbs un līdz ar to reputācija, sociālās garantijas.

biedinājumu kolēģiem man visās instancēs tika atteikts slēgt administratīvo līgumu, kas ļautu pilnvērtīgi turpināt strādāt specialitātē. Turklāt radies iespaids, ka iesniegumus neviens valsts iestādēs vai administratīvajā tiesā nelasa, jo tur taču visiem zināms, ka ārstam, kuram interesē tiesību jautājumi, ir a priori reformēšanas murgi. Tādi, kā zināms, savulaik mēdza piemeklēt padomju disidentus. Tiesa gan, mainoties iekārtai, viņi daļēji atveseļojās, pat tika izdots īpašs likums, kas šo veseļošanās iespēju apstiprināja. Tomēr provinces ārsti nemēdz būt disidenti; arī lauķiem dažkārt piemīt savs lepnums, un vēlme strādāt specialitātē nenozīmē bezierunu pakļāvību kādiem demokrātiskas valsts vērtības klaji ignorējošiem spēkiem.

Diemžēl ārsti un pārējais medicīniskais personāls vairs nav spējīgi tamlīdzīgas problēmas paši atrisināt. Veselības aprūpes sistēma brūk tieši līdz šim piekoptās kadru politikas dēļ. Aicinu sabiedrību atkārtotas ārkārtējās situācijas un mediķu nenormālas pārslodzes apstākļos pieprasīt lēmējvaras, izpildvaras, kā arī tiesu varas valsts amatpersonām nekavējoties pārtraukt ieilgušo sertifikācijas ''tirgu'' un ņirgāšanos par ārstniecības personām.

Turklāt problēmjautājums, ko amatpersonas, arī Augstākās tiesas senatores Ieva Višķere, Dzintra Amerika un Līvija Slica piecu sarakstes un tiesvedību gadu laikā nespēja (nevēlējās!) atrisināt, ir primitīvs; proti, subjekts, kas nav juridiska persona, nekādi nevar realizēt valsts varu un izdot administratīvos aktus, kā nosaka MK noteikumi Nr. 973. Savukārt biedrība nevar veikt valsts pārvaldes uzdevumu, ja tas kā tāds netiek definēts likumā un neviena valsts pārvaldes iestāde nav pilnvarota realizēt padotību. 

Nepārprotami, Ārstniecības likuma 29.pants neatbilst Satversmes 90.pantam un labas likumdošanas principam, kam citstarp būtu jādod iespēju saprast, vai un kādu apsvērumu dēļ demokrātiskā tiesiskā valstī pieļaujams ierobežojums attiecībā uz ārstniecības personu prakses tiesību termiņu. Šie ir MK noteiktajam Pamatizglītības standartam atbilstoši 9.klases absolventa līmeņa uzdevumi... Nebūtu korekti ko tādu lūgt risināt Satversmes tiesai vai starptautiskām tiesu institūcijām.

Valstij, jo īpaši Veselības ministrijai bija un ir pienākums rast pagaidu regulējumu, lai regulāri praktizējošas ārstniecības personas cieņpilni un atbilstoši no Satversmes 106.panta pirmā teikuma normas izrietošajām pamattiesībām varētu turpināt praktizēt specialitātē, līdz sertifikācijas tiesiskais regulējums tiks sakārtots.

Protams, sabiedrības interesēs jābūt mehānismam, kā kontrolēt, vai ārstniecības persona patiešām regulāri praktizē un pilnveido savu kvalifikāciju. To, piesaistot nepieciešamības gadījumā ekspertus no mediķu profesionālajām asociācijām, pilnībā varētu veikt Veselības inspekcija, kas uztur Ārstniecības iestāžu un ārstniecības personu reģistru. Dažādiem ''politbirojiem'', arī LĀB Sertifikācijas padomei lietderīgs pielietojums starpniecībā gan nav vairs atrodams.

Izsaku atzinību godprātīgām valsts amatpersonām, ar kurām bijusi komunikācija “epopejas” laikā, - veselības ministres A. Čakšas biroja vadītājam A.Panteļējeva kungam un VID Nodokļu pārvaldes direktora p.i. I.Antipovas kundzei.