Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītajos dažos gados pie mums enerģiski izplata fantastiski kroplu priekšstatu par konservatīvismu. Tā sabiedrības daļa, kura parasti nemēdz patstāvīgi iegūt informāciju zinātniskajos avotos, tiek talantīgi maldināta un pašlaik dzīvo ar neredzēti aplamām zināšanām. Protams, ja Rīgas medijos ir lasīti kroplie teksti par konservatīvismu.

Kroplais priekšstats par konservatīvismu netiek apzināti uzpotēts latviešu tautai. Tās nav speciāli izkārtotas kroplības. Visdrīzāk kroplības ir radījusi elementāra tumsonība. Kroplības izplata daži cilvēki, kuri paši nav iepazinušies ar attiecīgo zinātnisko materiālu un savā garīgajā aprobežotībā nejūt vajadzību pat atvērt Wikipedia šķirkļus.

Kroplības par konservatīvismu ir veicinājusi sociālā bezatbildība. Tā ir bieži sastopama jaunaudžu inteliģencē. Sociālā bezatbildība soļo vienā solī ar agresīvo nekaunību, idiotisko pašpārliecinātību un mietpilsoņa garīgo šaurību. Mūsdienu jaunāko paaudžu inteliģences kāda daļa nepazīst sociālās atbildības sajūtu. Šī daļa nesaprot, ka jebkura veida publiskā darbība ir maksimālā atbildība. Šī daļa nejūt pienākumu atbildēt par katru teikto vai uzrakstīto vārdu un katru sabiedrībai adresēto darbību.

Pēcpadomju Latvijā sociālās bezatbildības sekas ir drausmīgas. Vieni bez visniecīgākā politiķa talanta lien „dirnēt” parlamentā (piem., J.Kursīte-Pakule). Vieni nebaidās sēsties jebkura profila ministra krēslā, kaut gan savā mūžā nekad nav strādājuši administrācijā (piem., I.Druviete). Vieni par katru cenu grib vadīt valdību, kaut gan viņiem ir stabila Sarkanmatainās Tumsonības reputācija. Vieni izplata savu „viedokli” medijos un auditorijās, neuzskatot par pienākumu atvērt grāmatas, žurnālus, interneta portālus.

Rietumos konservatīvisms ir pēdējā cerība. Konservatīvisms var būt pēdējā cerība arī latviešiem. Rietumu intelektuāļi konservatīvismā saskata idejisko glābiņu „globalizācijas” savaldīšanai. Diemžēl jau vairākus gadu desmitus strauji devalvējās Rietumu civilizācijas lielākie sasniegumi – humānisma un augsta garīguma caurvītā māksla un literatūra, metafiziski cēlā filosofija, nacionāli suverēnās valsts tiesības. Konservatīvisms var būt fundamentāls balsts šodienas un rītdienas ideoloģijā. Sociālisms un liberālisms vairs neapmierina sociuma idejiskās vajadzības un prasības.

Kas nekādā gadījumā NAV konservatīvisms? Nav pasaules uzskats, nav valsts iekārtas forma, nav valsts pārvaldes forma, nav valsts politiskais režīms. Konservatīvisms nav arī ideoloģiskā sistēma, kaut gan konservatīvismu var uzskatīt par zināmu ideoloģiju. Taču konservatīvisms ideoloģiski nekad neizpaužas sistēmiski. Respektīvi, neatspoguļojās valsts ideoloģiskās sistēmas visos elementos. Var atspoguļoties dažos elementos, taču neatspoguļojās simtprocentīgi visos elementos. Piemēram, padomju valsts sociālisma ideoloģiskajā sistēmā daži elementi (attieksme pret cilvēku, dzīvību, ģimeni, darbu, mantu, naudu, mīlestību, draudzību, izglītību, veselību) varēja būt cilvēces vēsturē izauklētā konservatīvisma apgaroti, taču nekādā ziņā tāda apgarotība nebija visai sociālisma ideoloģiskajai sistēmai.

Kas būtībā IR konservatīvisms? Konservatīvisms pirmkārt un galvenokārt ir attieksme pret pagātni un to, ko dēvējam par dzīves progresu. Saprotams, tā ir konservatīva attieksme. Tātad tā nav kritiska attieksme, bet savā būtībā ir negatīva attieksme. Jebkura attieksme balstās uz noteiktu idejisko pozīciju, ko var saukt par ideoloģiju. Tādējādi konservatīvo attieksmi arī var uzskatīt par  ideoloģiju.

Konservatīvisms par katru cenu tiecas nosargāt pagātnes tradīcijas un vērtības, kā arī no pagātnes mantojuma atjaunot kaut ko novecojušos un aizmirstu. Konservatīvisms ir pagātnes patriotisms. Konservatīvisms ir pagātnes aizsardzības ideoloģija.

Konservatīvismam ir naidīga nostāja pret dzīves progresu – dažādiem nepārbaudītiem jauninājumiem. Rietumu politiskajā vēsturē konservatīvisms XVIII gs. beigās radās kā naidīgums pret buržuāziskajām revolūcijām. Konservatīvisms buržuāzijas vīreļus uzskatīja par lētiem izlēcējiem un alkatīgiem pašlabuma meklētājiem. Buržuāzijai interesējot vienīgi nauda un manta. Lai tiktu pie naudas un mantas, buržuāzijai nekas nav svēts. Konservatīvisms vienmēr ir uzskatījis, ka dzīvei ir jāmainās nevis revolūcijas ceļā, bet evolūcijas ceļā. Konservatīvisms vienmēr ir vērsies pret plebeju ambīcijām, pūļa diktatūru un politisko populismu, ko demagoģiski izmanto dažādi avantūristiskie politiskie spēki. Konservatīvismam brīvība var būt tikai likumības un kārtības apstākļos.

Konservatīvisma izpratnē ir jāņem vērā vairāki momenti. Konservatīvismu var uzskatīt par etniskās mentalitātes iezīmi. Ar tādu iezīmi ir slaveni ne tikai angļi. Konservatīvismu nav grūti konstatēt arī citu tautu mentalitātē. Tajā skaitā arī latviešu mentalitātē. No mūsdienu dzīves pārmaiņu ārprātīgās dinamikas viedokļa tas nav slikti. Konservatīvisms var tautām palīdzēt saglabāt unikālo seju.

Vēl ir jāņem vērā pagātnes mantojuma raksturs. Konservatīvisms var mērķtiecīgi kaut ko sargāt tikai tad, ja ir relatīvi bagāts pagātnes mantojums un šajā mantojumā ir paliekošas vērtības. Labi ir tad, ja mantojums ir sens un patiešām vērtīgs. Tā tas ir angļiem.

Savādāk ir tad, ja mantojums nav sens, jo tā autore tauta ir jauna un turklāt tās pagātne nav patīkama. Tā tas ir latviešiem.

Latviešiem un angļiem konservatīvisma perspektīvas ir atšķirīgas. Jaunā latviešu tauta līdz šim visilgāk ir mocījusies politiskajā un ģeopolitiskajā apspiestībā. Pats par sevi saprotams, ka tas nav patīkams mantojums. Nav viegli izšķirties, kas no šī mantojuma konservatīvi saglabājams.

Vēl kas. Postmodernisma visatļautības riebīgajā klātbūtnē pagātne tiek noliegta. Postmodernisms atzīst tikai tagadni. Postmodernisms ir saindējis latviešu jaunatni. Tā neko negrib zināt par kultūras mantojumu. Postmodernisms var bremzēt konservatīvismu. Postmodernisms uzkurina libertīnismu – izlaidīgas un izvirtīgas tendences.

Vispār situācija ir dīvaina ne tikai Latvijā. No vienas puses konservatīvismu uzskata par pēdējo cerību. No otras puses baudkāro eiropeīdu uzstādītajā džakuzi „kaifo” pagātnes nihilisms. Tāpēc konservatīvisma popularitāte nav pārsteigums. Konservatīvismu parasti atceras juku laikos, kad nākotne ir neskaidra un jūtama dzīves apdraudētība. Konkrēti – „baltās” rases novecošana un izmiršana.

Un pēdējais moments. Konservatīvisms ir patiesa inteliģentuma teritorija. Konservatori parasti ir sava laika visinteliģentākie cilvēki, kuri perfekti izprot tradīciju labestību cilvēku dzīvē. Pagātni nezinošiem un pagātni necienošiem mežoņiem nevar būt nekas kopīgs ar konservatīvismu.

Kroplības sākās 2012.gadā. Tolaik izveidoja biedrību un tās sastāvā „Konservatīvu ideju institūtu” (institūts ir gramatiski nepareizi nosaukts; jābūt noteiktajai galotnei – „Konservatīvo”). Mērķis esot izglītot iedzīvotājus par „moderno konservatīvismu”.

Par biedrības dibinātājiem sevi pasludināja trīs kungi. Divi no viņiem dzimuši aizvadītā gadsimta 60.gados (1963.un 1967.g.), viens – 1983.gadā. Diviem ir jurista izglītības papīrs, vienam – arhitekta izglītības papīrs. Vismaz tā viņi paši apgalvo.

60.gados dzimušie ir „politiķi”. Abi kādu laiku pasēdēja augstos krēslos (ministra, parlamenta deputāta). Visjaunākais kungs, kā tas latviešu valstiskajā idiotijā pieņemts, nav „politiķis”, bet „padomnieks”. Kā zināms, latviešu valstiskajā idiotijā padomnieki ir 20 un nedaudz vairāk gadus veci jaunieši. Biedrības visjaunākais dibinātājs 24 gadu vecumā kļuva premjerministra padomnieks, bet 30 gadu vecumā kļuva Valsts prezidenta padomnieks. Tātad tūlīt redzams, kas tas ir par putnu. Vajadzīga ir īpaša morālā kondīcija, lai 24 gadu vecumā pietiktu nekaunības ieņemt valsts vadītāja padomnieka posteni. Protams, jājautā, kas tie ir par latviešu premjerministriem un Valsts prezidentiem, kuri par padomniekiem izvēlās puišeļus. Un, protams, uzprasās jautājums, kas tā vispār ir par „valsti”, kuru pārvalda tādi kungi.

1967.gadā dzimušais kungs (arhitekts un „politiķis”) sevi prezentē kā minētā institūta vadītāju. Tas ir ļoti gudrs kungs. Biedrības mājas lapā popularizē viņa izcilo aforismu „Zinātniskajā darbā tu vari rakstīt, ko tu gribi”. Tātad atkal ir redzams, kas tas ir par putnu. Pārliecināmies, kāda intelektuālā līmeņa kungs fantastiski kropļo priekšstatu par konservatīvismu.

Biedrības dibinātāji dievina latīņu valodu. Biedrība saucas „Populares Latvija”, mājas lapa – „populares.lv”.

Latīņu valodas dievināšana ir izraisījusi šizofrēnisko kroplību. Biedrības kungi par sevi vēlas nostiprināt asociatīvo saikni ar romiešu „populares”. Pret to nebūtu iebilstams. Taču viss būtu labi, ja kungi netēlotu konservatīvisma fanus. Lieta ir tā, ka senajā Romā ar vārdu „populares” godāja nevis konservatīvos politiķus, bet gan konservatīvisma lielākos oponentus. Senajā Romā II gs.p.m.ē. „populares” bija neliels politiskais grupējums. Tas balstījās uz primitīviem un populistiskiem lozungiem, lai aizstāvētu plebeju intereses, kā arī provinces  iznireļu jaunbagātnieku intereses. Senajā Romā „populares” bija ļoti slikta reputācija. „Populares” bija valsts grāvēji, bet nevis valsts glābēji. „Populares” bija konservatoru (senatoru vairākuma - „Optimates”) pretmets. Tāpēc ne visai ir saprotams, kāpēc biedrības kungi ir saputojuši tādu šizofrēnisko uzputeni.

Lai izpatiktu latīņu valodu dievinošajiem biedrības kungiem, turpmāk viņu darbības pārstāstā lietošu no latīņu vārdiem atvasināto abreviatūru. Biedrības dibinātāji ir trīs kungi. Tātad iederas latīņu „triumviratus” (triumvirāts – „T”). Vēl iederas latīņu vārdi „Purus idiota” (pilnīgs idiots – „PI”). Rezultātā iezaigojās abreviatūra „TPI”.

Mājas lapā TPI sola no 2012.gada sadarbībā ar pētījumu centru „SKDS” noskaidrot sabiedrības attieksmi pret „ideoloģiskajām pamatvērtībām”. Solījums tiek godīgi pildīts. Jau 2012.gadā ir gatavs pētījums „Pasaules uzskats: pašnovērtējums un realitāte. Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskais portrets”. Biedrības mājas lapā ir ievietota informācija par līdzīgiem pētījumiem 2013. un 2014. gadā. Izmantoju pirmo, 2012.gada, pētījumu. Tas ir visplašāk publicēts biedrības mājas lapā. 2013.un 2014.gada pētījumu rezultāti maz atšķiras no pirmā pētījuma rezultātiem. Par 2015.gada pētījumu biedrības mājas lapa pagaidām (2016.g.janvārī) klusē.

Tie cilvēki, kuriem nekādā ziņā nav pieņemams TPI līdera izcilais aforisms, pētījuma nosaukumā tūlīt pamanīs kārtējo fantastisko kroplību. Pasaules uzskats un ideoloģija nebūt nav viens un tas pats. Pētot „pasaules uzskatu”, garīgi veselā kolektīvā nekad netiks iegūts „ideoloģiskais portrets”. Pasaules uzskats un ideoloģija nav sinonīmiskas izpausmes. Abu izpausmju atšķirību skaidrojums var apvainot lasītājus. Tāpēc jāsaka mūsu „politiķu” iedresētajā manierē – „bez komentāriem”.

Kroplības turpinās pētījuma tekstā. Ievadā teikts: „Ideoloģijas ir koncepcijas bez pilnīgi precīzi definētiem rāmjiem un robežām, kuras veido daudzu puslīdz saskanīgu ideju kopums”. Tas ir pilnīgi nepareizi. Ideoloģija ir fantastiski kropli definēta. Atkal jāsaka - „bez komentāriem”.

Biedrības abi vecākie kungi uz savas ādas nevarēja neizbaudīt padomju valsts sociālisma ideoloģijas „pilnīgi precīzi definētos rāmjus un robežas”. Viņi noteikti uz savas ādas izjuta nevis sociālisma ideoloģijas „puslīdz saskanīgu ideju kopumu”, bet gan stingru ideoloģisko sistēmu.

Arī pēcpadomju laikā Latvijā funkcionē stingra ideoloģiskā sistēma – liberālisma ideoloģiskā sistēma. Turklāt šī liberālisma ideoloģiskā sistēma un tās diktatūriskā stingrība ir stimulējusi kungu kroplības (plašāk par to būs runa vēlāk). Liberālisma ideoloģiskā sistēma konsekventi nosaka „politiķu” atlasi, iespējamību iekļūt valdošajā kliķē, Lielajā Bandā un Mazajās Bandās. Liberālisma ideoloģiskā sistēma tāpat kā jebkura cita ideoloģiskā sistēma nosaka to, ko atklāti drīkstam un nedrīkstam teikt, ja vēlamies turpināt darbu un karjeras augšupeju. Arī biedrības visjaunākais kungs ļoti labi zina, ko viņš drīkst teikt un nedrīkst teikt. Viņš noteikti izveicīgi orientējās liberālisma ideoloģiskajai sistēmai tīkamajās nostādnēs un tīkamajā leksiskajā repertuārā. Bez šīs pieglaimīgās orientācijas nav iespējams būt „padomniekam”.

TPI pētījumu lasīšana nav viegls pasākums. Visvairāk traucē terminoloģiskā nekonsekvence. Sinonīmiski tiek lietoti ne tikai jēdzieni „pasaules uzskats” un „ideoloģija”. Kopā ar tiem tiek bezatbildīgi bārstīti tādi izteikumi kā „pasaules uztvere”, „vērtību orientācija”, „iedzīvotāju pozicionējums”, „ideoloģiskā orientācija”, „ideoloģiskais noskaņojums”, „pasaules skatījums”, „valsts attīstības koncepcijas”.

Bet ko tad vēlas noskaidrot TPI? Biedrības kungi vēlas noskaidrot „kreiso” – „labējo” un „konservatīvo” – „liberālo” uzskatu apjomu Latvijā. TPI nepietiek tikai ar „kreiso” – „labējo” uzskatu apjomu. Viņi vēlas noskaidrot arī „konservatīvo” – „liberālo” uzskatu apjomu. Tas ir saprotams. TPI vēlas iepīt pētījumā viņu jauno mīlestību – konservatīvismu.  Ja TPI būtu vēlējusies noskaidrot tikai „konservatīvo” – „liberālo” uzskatu apjomu, tad nebūtu tik fantastiskas kroplības. Tās pamatā izraisa „kreiso” – „labējo” iepīšana pētījumā.

Pirmā pētījuma „Galvenajos secinājumos” ir teikts: „Pētījuma dati liecina, ka Latvijas sabiedrībā valda ļoti liela neatbilstība starp iedzīvotāju priekšstatiem par to, vai viņu uzskati ir kreisi vai labēji, un viņu faktiskajām ideoloģiskajām orientācijām. Vairāk nekā trešā daļa (37%) Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par labēji noskaņotiem (turklāt 19% sevi uzskata par pilnībā labējiem), bet aptaujas dati liecina, ka faktiski Latvijā ir tikai apmēram 5% labēji domājošu iedzīvotāju, kuri turklāt būtu raksturojami kā drīzāk nevis pilnībā labēji noskaņoti. Vienlaikus tikai 16% iedzīvotāju sevi uzskata par kreisi noskaņotiem (tikai 4% sevi uzskata par pilnībā kreisi noskaņotiem), bet faktiski vairāk nekā puse (55%) Latvijas iedzīvotāju būtu jāuzskata par kreisi orientētiem (turklāt 12% būtu jāuzskata par galēji kreisi noskaņotiem)”.

Biedrības kungi ir talantīgi uz visām pusēm. Savas fantastiskās kroplības viņi tikpat fantastiski pāradresē sabiedrībai, iedzīvotājiem sensacionāli pārmetot nepamatotus grēkus. TPI pārmet iedzīvotājiem, ka viņi neapzinās savu uzskatu „kreisumu” un sevi kļūdaini dēvē par „labējiem”. Par ko tas liecina? Tas neliecina par iedzīvotāju grēkošanu. Tas liecina par TPI neizpratni vienā svarīgā jautājumā.

Lūdzu, padomāsim, kurš normāls iedzīvotājs šodienas Latvijā svešiem cilvēkiem atzīsies par saviem „kreisajiem” uzskatiem? To pat Alfrēds Rubiks nedarīs, jo tas neatbilstu patiesībai. Esmu sapratis, ka viņa uzskati nebūt nav ideāli „kreisie” uzskati. Tajā skaitā par latviešu valstiskuma tiesībām, valstiskuma iespējām un valstiskuma reālajiem risinājumiem. Visiem ir skaidrs, ka „kreisums” asociējās ar marksismu, sociālismu, komunismu, oktobra revolūciju, boļševiku varu, proletariāta diktatūru, ļeņinismu, staļinismu, personības kultu, represijām, deportācijām, īpašumu konfiskāciju, zinātnisko komunismu, sociālistiskā reālisma metodi mākslā un literatūrā, disidentu vajāšanu, privātās iniciatīvas apspiešanu, komunisma cēlāju morāles kodeksu, „Saskaņas centru”, „krieviem”, Ušakova kungu.

Pētījuma laikā uzdotais pārgudrais jautājums „Domājot par Jūsu uzskatu sistēmu (!?) un vērtību orientācijām (!?), vai Jūs vairāk esat kreisi vai labēji noskaņots?” ir nekorekta provokācija. TPI iedzīvotājus kūda uz rīcību, kas var viņiem kaitēt. Interesanti, kā justos paši biedrības kungi tīši izraisītas nevēlamas situācijas laikā?

Lai detalizēti nošķirtu „kreisos” un „labējos”, uzdeva 11 jautājumus. Atbildes uz šiem jautājumiem ir rezumētas šādi: „Aptaujas dati liecina, ka atsevišķos aspektos kreisās idejas Latvijas sabiedrībā ir krietni populārākas nekā labējās. Lai gan aptaujā tika apskatīts ierobežots ideju loks, tas uzrāda pārliecinošu kreiso ideju dominanti gan ekonomiskajos, gan sociālos jautājumos. • Tikai 21% iedzīvotāju uzskata, ka nevis valstij, bet cilvēkiem pašiem vajadzētu rūpēties par to, lai būtu nodrošinātas to vecumdienas. 75% šādam uzstādījumam nepiekrīt. • Tikai 13% domā, ka gadījumā, ja cilvēki nevar atļauties pienācīgu mājokli, viņiem vajadzētu vairāk strādāt un ietaupīt, lai varētu tādu atļauties, bet 62% uzskata, ka par šādiem cilvēkiem būtu jāparūpējas valdībai. • Tikai 18% domā, ka bezdarbnieku pabalstus Latvijā varētu arī nemaksāt, jo katram veselam pieaugušam cilvēkam ir pienākums pašam sevi apgādāt. 55% šādu domu noraida. • Tikai 17% uzskata, ka galvenās rūpes par veciem cilvēkiem būtu jāuzņemas vecajiem cilvēkiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, bet 53% domā, ka tas ir visas sabiedrības uzdevums. • Tikai 25% uzskata, ka cilvēkiem, kuri spēj strādāt, nevajadzētu ilgstoši sniegt sociālo palīdzību. 45% domā, ka nevienam Latvijā nevajadzētu dzīvot nabadzībā, pat ja viņš nestrādā. • Tikai 20% ir gatavi atbalstīt veselības aprūpes sistēmu, kas paredz, ka valsts bez maksas nodrošina tikai veselības aprūpes pašu minimumu, bet tālāk katrs pats maksā par sevi un atbilstoši savai rocībai var saņemt vairāk vai mazāk kvalitatīvākus vai mazāk kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus, taču šādā gadījumā būtu jāmaksā mazāki nodokļi. 43% vairāk pieņemams liekas modelis, ka veselības aprūpei Latvijā jābūt pilnībā bezmaksas un visi ir tiesīgi saņemt vienādas kvalitātes pakalpojumus, taču ir jāmaksā augstāki nodokļi. • Tikai 20% uzskata, ka valstij nebūtu jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, bet būtu jāveicina privātā iniciatīva (piemēram, ar nodokļu politikas palīdzību), lai cilvēki paši radītu uzņēmumus, rūpnīcas (un līdz ar to arī jaunas darbavietas). 56% domā, ka valstij pašai būtu jādibina uzņēmumi, jābūvē rūpnīcas un tādejādi jārada darbavietas. • Tikai 18% uzskata, ka visi lielie Latvijas valsts uzņēmumi būtu jānodod privātās rokās (jāpārdod privātajam kapitālam). Savukārt 53% uzskata, ka visiem lielajiem valsts uzņēmumiem būtu jābūt valsts rokās, t.i., tos, kuri patlaban ir privāti, būtu jānacionalizē. • Tikai 21% uzskata, ka komercbankām būtu jāpieder privātajam kapitālam. 42% domā, ka komercbankām būtu jāpieder valstij. • Interesanti, ka jautājumā par pensiju lieluma noteikšanas principiem kreiso un labējo ideju piekritēju īpatsvars ir gandrīz līdzīgs: 35% iedzīvotāju uzskata, ka pensiju lielumam ir jābūt atkarīgam tikai un vienīgi no tā, cik daudz un ražīgi cilvēks ir strādājis sava darba mūža laikā, bet 37% domā, ka mazās pensijas būtu palielināmas uz lielo pensiju rēķina.”

Nevar būt ne mazāko šaubu par Latvijas iedzīvotāju politiski, ekonomiski un sociāli izcili veselīgajiem uzskatiem. Pilnīgi aplami un amorāli ir šos uzskatus izsmiet kā „kreisos” uzskatus. TPI rīkojās negodīgi. Tādi uzskati Rietumos ir plaši izplatīti. Arī tajās valstīs, kuru iedzīvotāji par „kreisumu” ir informēti vienīgi no avīžu publikācijām un TV pārraidēm par dzīvi PSRS un citās sociālistiskajās valstīs.

Tomēr, gribot negribot, TPI pētījums ir izdarījis lielu pakalpojumu, zinātniski atklājot Latvijas iedzīvotāju veselīgos uzskatus. Tie ir uzskati, par kuriem tautai nav jākaunas. Jākaunas ir šo uzskatu izsmējējiem.

Lai noskaidrotu „konservatīvo” – „liberālo” uzskatu apjomu, iedzīvotājiem jautāja: "Lūdzu pasakiet vai Jūs sevi vairāk uzskatāt par konservatīvi vai liberāli noskaņotu?”. Arī šis jautājums tāpat kā jautājums par „kreisajiem” – „labējiem” ir nekorekta provokācija. „SKDS” speciem vajadzēja zināt, kā socioloģija izturas pret jautājumu formulēšanu. Šajā jomā socioloģijā ir konservatīvi noteikumi.

Latvijas iedzīvotāji zina, ka viņi tagad dzīvo liberālās demokrātijas iekārtā. Latvijas iedzīvotāji saprot, ka vārds „liberālis” ir labs vārds, bet vārds „konservators” nav labs vārds. Latvijas iedzīvotāji atceras, ka liberālis ir progresīvs cilvēks, bet konservators nav progresīvs cilvēks. Latvijas iedzīvotājiem neko nedrīkst pārmest. Ne viņi iedibināja abu vārdu attiecīgo starptautisko reputāciju.

Uz tik tikko minēto jautājumu saņemtās atbildes izskaidrotas sekojoši: „Līdzīgi kā runājot par sabiedrības attieksmi pret kreisām un labējām idejām, pētījuma dati liecina, ka Latvijas sabiedrībā valda ļoti liela neatbilstība arī starp iedzīvotāju priekšstatiem par to, vai viņu uzskati ir konservatīvi vai liberāli un faktiskajām ideoloģiskajām orientācijām. Novērtējot savu uzskatu sistēmu un vērtību orientāciju, 26% respondentu sevi atzina par liberāli noskaņotiem (turklāt 6% sevi uzskata par ļoti liberāliem). Savukārt, apkopojot respondentu atbildes uz jautājumiem, kur atbildes ietvēra konservatīvo un liberāļu vērtību orientāciju atšifrējumu, atklājas, ka Latvijā ir tikai apmēram 9% liberāli domājošu iedzīvotāju, kur 8% būtu raksturojami kā drīzāk liberāli, bet ~1% - kā galēji liberāli noskaņoti. Atšķirīga aina atklājas saistībā ar konservatīvām vērtību orientācijām. Tikai 16% respondentu sevi atzina par konservatīvi domājošiem (5% sevi uzskata par ļoti konservatīvi noskaņotiem), bet faktiski puse (50%) Latvijas iedzīvotāju ir konservatīvi noskaņoti (t.sk. 5% faktiski ir jāuzskata par ļoti konservatīviem)”.

Lai atšifrētu konservatīvos un liberālos uzskatus, uzdeva 12 jautājumus. Atbildes komentētas šādi: „Aptaujas dati liecina, ka, lai gan atsevišķos konkrētos jautājumos konservatīvās idejas Latvijas sabiedrībā parasti ir populārākas nekā liberālās, tomēr ir virkne jautājumu, kur arī liberāli domājošo īpatsvars ir vērā ņemams. • Pretnostatot ekonomisko protekcionismu un brīvo tirgu, atklājas, ka 58% iedzīvotāju uzskata, ka valdībai ar visiem līdzekļiem būtu jāatbalsta vietējie ražotāji un vietējās preces un ar visiem pieejamajiem līdzekļiem būtu jācenšas aizsargāt Latvijas tirgu un vietējos ražotājus, turklāt nacionālajam protekcionismam ir jābūt vienai no valdības prioritātēm. Tikai 16% vairāk atbalsta pozīciju, ka, lai patērētājiem būtu zemākas cenas un plašāks piedāvājums, valdībai būtu jādod vienādas iespējas visiem uzņēmējiem: gan vietējiem, gan ārzemju, un patērētājiem jādod iespēja izvēlēties, kas tiem labāk patīk. • 62% iedzīvotāju piekrīt, ka mūsdienās atklātums privātās dzīves apspriešanā ir aizgājis pārāk tālu. Tikai 10% šādai tēzei nepiekrīt. • 55% piekrīt, ka likums un kārtība ir svarīgāki par indivīda tiesībām publiski izteikties (televīzijā, radio, rīkot demonstrācijas, piketus, u.tml.). Tikai 14% tam nepiekrīt. • 48% uzskata, ka, lai nepieļautu netikumīgu, vardarbīgu un pretvalstisku materiālu izplatību, valstij vajadzētu noteikt stingrākus ierobežojumus saistībā ar to, ko un kā drīkst publicēt internetā. Tikai 22% uzskata, ka cilvēkiem būtu jāatstāj pilnīga rīcības brīvība, t.i., katrs var rakstīt un publicēt visu, ko un kā vien vēlas. • 44% uzskata, ka interneta lietotāju anonimitāte būtu jāierobežo, bet 21% domā, ka internetā būtu jāsaglabā pilnīga tā lietotāju anonimitāte, lai katrs var anonīmi rakstīt un lasīt, ko vien vēlas. • 40% vēlas, lai televīzijā tiktu demonstrētas tikai no morāles viedokļa pieņemamas filmas, bet 38% ir pret TV satura ierobežošanu, uzskatot, ka televīzijā būtu jāļauj demonstrēt jebkādas filmas, bet skatītājiem pašiem būtu jādod tiesības izvēlēties, ko skatīties un ko – nē. • 45% domā, ka laulības ir būtisks priekšnoteikums laimīgai ģimenes dzīvei un sekmīgai bērnu audzināšanai, bet 29% uzskata, ka cilvēkiem var būt laimīga ģimenes dzīve un viņi var sekmīgi izaudzināt bērnus, arī nenoslēdzot oficiālu laulību. • 43% uzskata, ka svarīgāka ir savu tradīciju rūpīga kopšana un saglabāšana, bet 21% domā, ka svarīgāka ir atvērtība dažādām kultūrām un to ietekmēm. • 38% piekrīt, ka labāk turēties pie tā, kas ir, nekā mēģināt ko jaunu, par ko maz kas ir zināms. Pretējās domās ir 30% iedzīvotāju. • 34% piekrīt, ka priekšroka ir jādod pieredzējušiem praktiķiem, darītājiem, nevis cilvēkiem, kam ir jaunas idejas, bet 28% tam nepiekrīt. • 32% uzskata, ka, salīdzinājumā ar citām reliģijām Latvijā, kristiešiem būtu jādod lielākas tiesības izvērst savu darbību, celt savus dievnamus un propagandēt savus uzskatus sabiedrībai. Savukārt 27% domā, ka Latvijā pilnīgi visām reliģijām (t.i., gan kristietībai, gan musulmanismam, budismam, hinduismam u.tml.) būtu jādod vienādas tiesības izvērst savu darbību, celt savus dievnamus un propagandēt savus uzskatus sabiedrībai. • Tikai 18% nepiekrīt, ka būtu labāk, ja sabiedrība ātrāk atmestu vecas idejas un tradīcijas, pieņemot jaunu domāšanu un jaunas idejas. Savukārt 45% šādai tēzei piekrīt. Šis ir vienīgais no šajā pētījumā iekļautajiem jautājumiem, kur konservatīvi uzskati pausti retāk nekā liberāli”.

Arī par šiem uzskatiem tautai nav jākaunas. Tikai vienā jautājumā „konservatīvi uzskati pausti retāk nekā liberāli”.

Par tautas uzskatiem kaunas vienīgi TPI. Kaunas tāpēc, ka biedrības kungiem nevēlami konservatīvs ir viss politiski, ekonomiski un sociāli veselīgais, kas plaši atklājās Latvijas iedzīvotāju uzskatos.

Amizanti (fantastiski kropli), ka TPI pārliecībā konservatīvisms ir tas, kas viņuprāt traucē valsts attīstību un liecina par sociālisma paliekām cilvēku apziņā. Ja TPI būtu īsti konservatīvisma adepti, tad viņi priecātos par tautas veselīgajiem uzskatiem. Taču TPI ir visīstākie liberālisma pielīdēji, kuri tiecas maskēties ar „moderno konservatīvismu”. Tātad tā visa liekulīgie pielīdēji, kas paplašina ceļu uz Rietumu civilizācijas katastrofu un nākotnes apdraudētību.

TPI ir liberālisma ideoloģijas diktatūras vergi, par ko minēju iepriekš. Liberālisma ideoloģiskās sistēmas stingrība ir stimulējusi TPI fantastiskās kroplības. TPI „modernais konservatīvisms” praktiski ir stulbi nomaskēts liberālisms, kas ir kļuvis par mūsdienu pasaules destruktīvāko idejisko spēku.

  Pētījumā nevajadzēja iekļaut 6.nodaļu. Tā atklāj TPI milzīgo nekompetenci. Tā nekādi nav savienojama ar „politiķa” un „padomnieka” karjeru. Tik nekompetenti cilvēki nedrīkst būt ne politiķi, ne valsts vadītāju padomnieki. Nedrīkst būt iedzīvotāju izglītotāji.

6.nodaļā ir teikts: „Lai noskaidrotu kādiem strāvojumiem Latvijas iedzīvotāji dotu priekšroku, gadījumā, ja tiek konfrontēts sociālistisks, konservatīvs un liberāls pasaules skatījums, aptaujas dalībniekiem tika lūgts iepazīties ar trīs konkurējošiem valsts galveno uzdevumu aprakstiem (ideoloģiskām koncepcijām) un izvēlēties to, kura, pēc respondenta domām vislabāk atspoguļo valsts galvenos uzdevumus. Ideoloģisko koncepciju nosaukumi respondentiem netika norādīti, kas nozīmē, ka viņi savas izvēles izdarīja, balstoties uz šo koncepciju saturu, nevis nosaukumiem. Respondentiem tika piedāvāti sekojoši valsts galveno uzdevumu apraksti. SOCIĀLISTISKS skatījums. Valstij ir jārūpējas par sociālo taisnīgumu un vienlīdzību, jāgādā par visiem iedzīvotajiem un jānodrošina visiem bez izņēmuma pienācīgs dzīves līmenis. Valstij ir jāsaglabā kontrole par stratēģiski svarīgajām nozarēm un ar nodokļu palīdzību jāpārdala bagātība. Valstij ir jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība. KONSERVATĪVS skatījums. Valstij ir jānodrošina kārtību, drošību un likuma varu. Ir nepieciešama stipra policija un armija. Valstij ir jārūpējas par tradīciju saglabāšanu, morāles normām un patriotismu, jāatbalsta baznīca. Jāgādā, lai valstī būtu patstāvīgi, nodrošināti un iniciatīvas pilni pilsoņi. Valstij ir jāstimulē biznesa attīstība un uzņēmējdarbības iniciatīva. LIBERĀLS skatījums. Valstij, vispirmām kārtām, ir jānodrošina cilvēka tiesības un brīvības, jo tikai atsevišķs, privāts indivīds ir galvenā vērtība. Indivīdu politiskās un morālās tiesības ir jāstāda augstāk par sabiedrības interesēm. Valsts vara pār cilvēku ir jāierobežo, tās funkcijas – jāsamazina līdz minimumam. Valstij galvenokārt ir tikai jāseko līdzi spēles noteikumiem – visu pārējo regulē brīvais tirgus un brīva konkurence. Pētījuma dati liecina, ka no piedāvātajiem trīs valsts attīstības koncepcijām, 47% Latvijas iedzīvotāju izvēlētos sociālistisku modeli, 31% - konservatīvu, bet tikai 13% - liberālu modeli”.

Iedzīvotāju izvēle ir slavējama. Slavējami nav TPI sameistarotie „valsts galveno uzdevumu apraksti”. TPI ir totāli primitīvas zināšanas par valstiskumu. Tekstā tas visgriezīgāk redzams „sociālistiskā skatījuma” un „konservatīvā skatījuma” raksturojumā. TPI izklāstā nav nekādas atšķirības starp abiem skatījumiem.

Bet pats trakākais ir, lūk, kas. TPI nezina, ka nekad nav eksistējusi konservatīvisma valsts. Konservatīvisma ideoloģija nekad nav bijusi valsts ideoloģiskā sistēma. Pat Lielbritānijas vēsture ar to nevar lepoties. Uzdodot aplamo jautājumu par „konservatīvo skatījumu”, TPI arī iedzīvotājus pārvērš par TPI. Sastopoties ar vēsturiski nepatieso TPI priekšlikumu, tauta var apjukt un var sākt ģenerēt tādas pašas fantastiskās kroplības, kādas ir ģenerējis „Populares Latvija” triumvirāts, pilnā mērā attaisnojot savas biedrības nosaukumu.

Novērtē šo rakstu:

0
0