Iesaki rakstu:

Nežēlīgās kaujas par Mariupoli nebija tikai tādēļ, ka Putins tāpat kā mūsu pašu radikālā liberalitāte patoloģiski neieredzēja “Азов” karavīrus. Mērķis, pirmkārt, bija modernizētais metalurģiskais kombināts “Азовсталь”, kas ražoja četrdesmit veidu tēraudu.

No tā būvēja gan tiltus, gan debesskrāpjus visā pasaulē, rūpnīca bija arī viens no lielākajiem sliežu ražotājiem, bet no Mariupolē velmētām metāla loksnēm izgatavoja gan kuģus, gan jauno Černobiļas AES sarkofāgu.

No rūpnīcas, ko būvēja lielākoties PSRS militāro vajadzību apmierināšanai, “Азовсталь” 2006.gadā kļuva par Donbasa un visas Ukrainas ietekmīgākā oligarha Ahmetova starptautiskās metalurģiskās kompānijas “Метинвест” daļu. Lielie Mariupoles uzņēmumi tika vērienīgi modernizēti.

Zem “Метинвест” atradās ne tikai modernizētās Mariupoles metālražošanas rūpnīcas, bet arī metalurģiskie uzņēmumi Zaporižjā un Krivijrogā. Viena no versijām, kāpēc 2014.gadā sākās Donbasa u.c. “tautas republiku” notikumi, bija mēģinājumi sagrābt un vai pārdalīt šo rūpniecību.

2014.gadā ar “maziem zaudējumiem” nespējot pārņemt kontroli pār visu Donbasu, Krievija no Ukrainas atšķēla tikai tos rajonus, kas ukraiņu metalurģiju nodrošināja ar antracīta oglēm. Zīmīgi, ka “Азовсталь” pēc tā ne tikai neapstājās, bet piedzīvoja jaunas modernizācijas.

To ietvaros demontēja padomju laika tēraudlietuves, lai tās aizstātu ar jaunākām tehnoloģijām, kas prasīja arī mazāku strādājošo skaitu. Rūpnīca veica lielus ieguldījumus ekoloģijas uzlabošanā, investēja fondos, kas ieguldīja līdzekļus Mariupoles pilsētas infrastruktūrā.

Donbasa reģions, kas palika Ukrainas kontrolē, ar katru gadu mainījās, kamēr teritorijas, ko kontrolēja Krievija, burtiski nīkuļoja. Antracīta ieguve, ar kura atņemšanu cerēja apturēt ražošanu Ukrainā, strauji apsīka – ukraiņi pirka maz, bet krieviem daudz ogļu pašiem.

Dažos gados tā saukto “tautas republiku” teritorijās visu vērtīgo, kas derēja ražošanai, lielākoties izveda uz Krieviju, atlikušo vietējā kriminalitāte, ko piesedza neokrieviskie paramilitāristi, grieza lūžņos. Liela daļa ogļu šahtu applūda, pelnošie reģioni kļuva dotējami.

Kremļa plāns par Austrumukrainas kontroli vai vismaz Donbasa atšķelšanu, cerot uz 2014.gada notikumiem, izgaisa. Arī 8 gadu laikā Ukraina ne tikai nesāka brukt, bet, spītējot visām iekšējām grūtībām, vairāk vai mazāk spēja mainīties, mazinot atkarību no Krievijas vēl vairāk.

Dotēt noplicinātās “tautas republikas” nākamos 8 gadus Krievijai kļuva par arvien lielāku nastu, bet strauji novecojošā diktatora plāns mūža nogalē kļūt par triumfatoru, sagraujot Ukrainu ne tikai kā nepatīkamu ekonomisko konkurentu, bet arī brīvu valsti, šķita perfekts.

Bet visi plāni sabruka kā kāršu namiņš – večuks, kas neprot lietot datoru, nezina, kas ir internets, dzīvo izolēti no visiem, bija kļuvis par sava režīma korupcijas un propagandas upuri. Valsti vada idioti, armija izzagta, jaunie ieroči vien 9.maija parādes vienību vajadzībām.

Ukraiņi, ko astoņus gadus propaganda attēloja kā stulbus un zaglīgus puskrievus, no kuriem daudzi atkārtos Krimas ainiņas, izvēlējās karot un piedevām vēl to dara labāk par mongoļu ordām, kas bija pārliecināti, ka būs kā Gruzijā un mājās atgriezīsies ar veļas mašīnām.

Dažu dienu militārais plezīrs nu izvērties par pusgadu ilgu karu, kas ne tikai nopostījis visu to, ko gribējās viegli iegūt pie kaimiņiem, bet izretināta arī paša armija, savukārt mazās valstis kā Latvija, ko pacieta kā zobu sāpes, izrādījās kā ass īlens pašu nierēs.

Pārpublicēts no Twitter