Iesaki rakstu:

Ja metalurģijas uzņēmuma Liepājas metalurgs pirmās krīzes laikā valdība vēl cītīgi solīja uzņēmuma glābšanu, tā darbības atjaunošanu un darbavietu saglabāšanu, pašlaik par ko tādu vairs faktiski netiek runāts, - nu valdība tikpat enerģiski sola valsts ieguldījumu atgūšanu. Noslēdzot publikāciju ciklu, kurš ir uzskatāmi parādījis – kuri tieši bija tie cilvēki, kuru dēļ uzņēmums un Latvijas valsts ir nonākuši pašreizējā traģiskajā situācijā, un kādas ir bijušas viņu iecienītākās un efektīvākās sabiedrības krāpšanas metodes, - uzskaitīsim cilvēkus, kuri citādā valstī jau sen būtu ietērpušies strīpainā pidžamiņā vai vismaz ar troksni izlidojuši no saviem amatiem un uz visiem laikiem zaudējuši iespēju baroties valsts „darbā”.

Mēs zinām septiņu deputātu un Liepājas mēra Ulda Seska - Liepājas metalurga valsts galvojuma piešķiršanas oficiālo iniciatoru skaidrojumu: mēs jau neko, mēs gribējām tikai labu, un atbildīgi ir visi citi - tie, kas nesarēķināja, tie, kas neuzraudzīja, tie, kas nepieņēma pareizos lēmumus.

Mēs zinām Ivara Godmaņa valdības skaidrojumu par atbalstu valsts galvojumam: mēs jau neko, mēs gribējām tikai labu, neko jau mēs tur neiedziļinājāmies, ko vajag - vajag, bet atbildīgi gan mēs neesam - ne mēs nolēmām, ne mēs piešķīrām.

Mēs zinām Kārļa Leiškalna vadītās atbildīgās Saeimas komisijas skaidrojumu par tās atbalstu valsts galvojumam: mēs jau neko tur neiedziļinājāmies, ja Ministru kabinetam nav iebilžu, tad komisijai arī nemēdz būt, bet atbildīgi gan mēs neesam - arī mēs ne nolēmām, ne piešķīrām.

Mēs zinām finanšu ministra Einara Repšes skaidrojumu par viņa parakstu zem galvojuma sniegšanas dokumentiem: es jau neko, es gribēju tikai labu, ko man Valsts kase parakstam pagrūda, tam es arī uzticējos, tā ka atbildīgs neesmu ne par kredīta piešķiršanu, ne, protams, par visu to, kas notika tālāk.

Mēs zinām finanšu ministra Andra Vilka un Valsts kases pārvaldnieka Kaspara Āboliņa skaidrojumu par galvojuma uzraudzību: mēs jau neko, mēs darījām visu, ko likums uzlika par pienākumu, un galīgi ne mūsu vaina, ka nekas labs no uzraudzīšanas nesanāca - vainīgi gan ļaunie uzņēmuma saimnieki, gan normatīvie akti, bet tikai ne mēs.

Mēs zinām premjera Valda Dombrovska, ekonomikas ministra Daniela Pavļuta un visas pārējās valdības skaidrojumu par Liepājas metalurga novešanu līdz oficiālai maksātnespējai: mēs jau neko, mēs darījām visu, ko varējām, vainīgi ir sliktie akcionāri un viņu konflikti, ar kuriem mēs neko nespējām iesākt, lai kā censtos.

Mēs zinām arī Liepājas metalurga saimnieku Sergeja Zaharjina un Iļjas Segala skaidrojumus: mēs jau neko, to visu pasaules krīze un šaušalīgie ekonomiskie procesi Latvijā, kurus mēs, mazie nabadziņi, nu nekādi nespējām paredzēt.

Visbeidzot, mēs zinām arī Liepājas metalurga dāsni atalgotā maksātnespējas administratora Haralda Velmera skaidrojumus – kā viņš visu darījis pēc labākās sirdsapziņas, atbilstoši kreditoru un valsts interesēm.

Tie politiski angažētie un politiski atkarīgie kantori, kas pie mums saucas par prokuratūru un citām "tiesībsargāšanas iestādēm", protams, paliks pie visu minēto ļaužu versijām - tāpat kā mums visiem kopā miljardu izmaksājušajā Parex bankas gadījumā.

Līdz ar ko šo iestāžu secinājums pēc ilgas un garas izmeklēšanas būs - nu, jā, visi darīja, ko varēja, un ko lai dara, ja sanāca, kā sanāca. Labākajā gadījumā var cerēt uz apsūdzību kādam "pārmijniekam" no Liepājas metalurga - kurš, protams, jau sen būs tālēs zilajās. Taču gandrīz droši var apgalvot, ka nebūs pat tik daudz.

Taču patiesībā ir zināmi tie, kas galvojumu "bīdīja" un par to nobalsoja, neko nepārbaudījuši un, ļoti iespējams, savu kukulīti saņēmuši. Galvojuma „bīdītāji” - Saeimas deputāti Jānis Lagzdiņš, Valērijs Agešins, Aija Barča, Pēteris Hanka, Aigars Kalvītis, Andris Bērziņš un Uldis Grava. Lēmēji – Ivars Godmanis un viņa valdības ministri, kas pieņēma lēmumu – atbalstīt galvojumu: ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks, finanšu ministrs Atis Slakteris, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe, kultūras ministre Helēna Demakova, labklājības ministre Iveta Purne, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, veselības ministrs Ivars Eglītis, vides ministrs Raimonds Vējonis, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze (jau miris), īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Signe Bāliņa, īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietās Normunds Broks, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns.” Un atbildīgā Saeimas komisija, kuru vadīja Kārlis Leiškalns. Tad vēl arī Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce un ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards.

Ir zināmi tie, kas sagatavoja dokumentus galvojuma saņemšanai, pārkāpjot pat paši savus iekšējos normatīvos aktus. Valsts kase un tās pārvaldnieks Kaspars Āboliņš.

Ir zināmi tie, kas pēdējā mirklī drudžainā steigā galvojumu parakstīja, neprasot veikt pienācīgu izvērtējumu. Finanšu ministrs Einars Repše.

Ir zināmi tie, kas bija totāli nolaidīgi galvojumu saņēmušā uzņēmuma uzraudzībā. Valsts kase un finanšu ministrs Andris Vilks.

Ir zināmi arī tie, kas, beidzot padzirdējuši par uzņēmuma problēmām, nepilnos desmit mēnešos to aizlaida līdz oficiālai maksātnespējai. Valda Dombrovska valdība - un jo īpaši pats premjers, finanšu ministrs un vēl arī ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.

Ir zināmi arī Liepājas metalurga „saimnieki” Sergejs Zaharjins un Iļja Segals, kuri uzņēmumu nolaida līdz kliņķim, kā arī viņu dažādos veidos piebarotie "kalpi" Valērijs Terentjevs, Leons Ptičkins, Benita Imbovica un, protams, "tautsaimniecības eksperts" Andris Deniņš, - bet šie atšķirībā no visiem iepriekšējiem vismaz nav tieši atbildīgi par valsts naudas iegrūšanu Metalurgā.

Visbeidzot, ir zināms arī izcili labi apmaksātais maksātnespējas administrators Haralds Velmers, kurš izvēlējās „labāko” Liepājas metalurga mantas pircēju, ij nedomājot painteresēties par šī „labākā pretendenta” finansiālo un saimniecisko stabilitāti (ko gan likums formāli arī viņam nelika darīt).

Krimināllikumā ir atrodami trīs panti, kas vistiešākajā veidā attiecas uz šo Latvijas valstij tik dārgi izmaksājušo "pasākumu".

197.pants. Nolaidība. Par darba pienākumu nolaidīgu pildīšanu, ko izdarījis uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas pilnvarota tāda pati persona, ja ar to radīts būtisks kaitējums uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai), organizācijai vai ar likumu aizsargātām citas personas interesēm, - soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

213.pants. Novešana līdz maksātnespējai.

(1) Par juridiskās personas maksātnespējas procesa subjekta novešanu līdz maksātnespējai nolaidības dēļ, ja ar to radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām citas personas interesēm, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, atņemot tiesības uz noteiktu vai visu veidu komercdarbību vai uz noteiktu nodarbošanos vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz trim gadiem.

319.pants. Valsts amatpersonas bezdarbība.

(1) Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, un ja ar to valsts varai, pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm radīts būtisks kaitējums, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(3) Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, ja ar to izraisītas smagas sekas, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, atņemot tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem.

Ja mēs dzīvotu valstī, kuras vadītāji patiešām rūpējas par tās labklājību un to, lai daudzi desmiti miljonu nodokļu naudas netiek vienkārši izmesti pat ne vējā, bet dažu pārrijušos miljonāru vajadzību apmierināšanai, Liepājas metalurga gadījumā šie panti nepaliktu tikai tukša skaņa, un jautājums būtu tikai - vai Einaram Repšem, Andrim Vilkam, Kasparam Āboliņam, Valdim Dombrovskim, Sergejam Zaharjinam, Iļjam Segalam un varbūt vēl dažam labam sēdēt pie vienas parašas vai tomēr katram pie savas.