Iesaki rakstu:

Pagājusī nedēļa uzjundīja lēveni vecu atmiņu. Kā gadījumā ar stagnācijas laiku grāmatvedi, kurš bija ieradies darbā neskūts un negludinātām biksēm. Padomija gatavojas partkongresam: ieslēdz TV – tur Ļeoņidiļjičs, pārslēdz otru programmu – tur atkal Ļeoņidiļjičs, ieslēdz radio, atkal tas pats visās raidstacijās. Tā nu grāmatvedim bijis bail ieslēgt gludekli.

Mums bija tieši tas pats tā sauktajā valdības veidošanas pirmajā periodā. Slēdz iekšā, ko vēlies, – visur priekšā kāds bezgala progresīvs personāžs, kuram pieglaimīgi žurnālisti jautā, cik ļoti šamais iekšēji bijis pret krievu lidmašīnu pirkšanas plānu, lai arī taisījis ģīmi, ka neiebilst, un cik ļoti progresīvi būtu pusaudžiem ļaut bez vecāku ziņas nogriezt sev šķietami traucējošas miesas daļas, un tā tālāk, un arvien progresīvāk.

Situāciju politiskās tehnikas plānā pastiprināja šķietama bezjēdzība: “progresīvie” aicina uz valdības veidošanas sarunām partijas, kuras var izveidot valdību bez šamo līdzdalības. Nu ko jūs teiktu, ja uz sarunām “Apvienoto sarakstu” un Nacionālo apvienību aicinātu es, Mārcis Bendiks no Baldones mežiem? Es arī mēdzu būt agresīvs pret sarunas biedriem, arī runāju dažādas glupības, un pēc manis arī nav nekādas vajadzības nākamajā valdībā. Bet šo acīm redzamo stulbību mūsu sabiedriskie mēdīkļi izvelk ziņu “topā”, par ko pirmajā acu uzmetienā varētu pabrīnīties.

Un pabrīnīties varētu arī par valsts prezidenta “pilnvarnieka” valdības veidošanas lietās Artura Krišjāņa atklāsmēm galdniecības lietās: cik galdam kāju būtu labāk? Nu stabilitātei, protams. Jo, viņaprāt, stabilitāti veicinātu paņemt pulciņā personāžus, kuri kādus no iespējamās valdības pamatsastāvu veidojošajiem lamājuši par naciķiem, cita starpā. Man tā analoģija ar ceturto galda kāju nešķiet tikai kliba.

Starp citu, kādēļ tieši galds? Kādēļ ne kukaiņi, teiksim – utis? Aumež progresīvi radījumi, kuriem ir trīs kāju pāri! Vai zirnekļi, kuru apbrīnojamo stabilitāti nodrošina astoņas kājas? Un nosaukt šos prokremliniskos postkomunistus par piekto riteni arī būtu kompliments, jo auto piektais ritenis mēdz noderēt kritiskā brīdī. Še vairāk derētu tautiskais “kā zaķim stopsignāls” vai pat eksotiskais “krokodilam lornete”.

Tad kādēļ šīs it kā neloģiskās Artura Krišjāņa politspazmas? Ja jums šķiet, ka kaut kas kaut kur notiek neloģiski, vaina nav loģikā. Vaina ir jūsu informētībā, kas ierobežo iespēju saprast loģiku, kas virza personāžus un caur to notikumus. Ir kādi apsvērumi, kas Artura Kariņa saspēli ar progresīvajiem krievinātājiem dara visnotaļ loģisku ar viņu publisko pašapmierināšanos ar stopsignāliem un lornetēm.

Muldēšana par koalīcijas stabilitāti, iespējams, kļūtu loģiskāka, ja mēs pašķirstītu CVK informāciju par svītrojumiem 14. Saeimas vēlēšanās. Un brīnumainā kārtā ieraudzīsim, ka svītrojumi “jaunjenotu” sarakstos ir bijuši nežēlīgāki nekā svaigi sastutētajā “Apvienotajā sarakstā” vai savu vietu dzīvē joprojām meklējošajā Nacionālajā apvienībā. Un tad sāk izskatīties, ka minimālistisko koalīciju ar 54 balsīm Saeimā apdraud nevis kāda mistiska ārēja, bet gan pilnīgi reāla iekšķīga vienotības plaisa.

Ko nu? Kuriem just līdzi? Kariņistiem? Rinkēvičistiem? Rīgas pils sinekūristiem? Vai progresīvajiem politākstiem, kuriem nāksies kaut kur iebāzt pakaļ saviem programatiskajiem murgiem visus stopsignālus un lornetes? Atvainojiet, šīs emocijas, lūgtum, bez manis. Esmu ielīdis tumsā un mitrumā, klasiskā foto procesa “slapjajā” laboratorijā, pašā Aizputes centrā. Izlīdīšu gaismā un brīnīšos.

Pārpublicēts no aprinkis.lv